"Tu nekritīsi, maģiskā aizsardzība neļaus un pasargās arī no aukstuma," mierināja Eirena.
"Tas nav garš lidojums. Erling Zinborro atrodas pie pašas robežas, un tad es izmantoju pūķu celiņus. Viss lidojums neaizņems pat pusstundu.
"Pusstunda ir pieņemama," es piekritu, piesardzīgi skatoties lejup.
Pūķis uzreiz piecēlās līdz ķepām un ar vienu spēcīgu lēcienu pacēlās no zemes, ar blīkšķi izplešot spārnus. Es kliedzu šausmās un tad sajūsmā, kad mēs steidzāmies pretī debesīm.
"Smaragds ir nelaimīgs, viņa greizsirdība dedzina manus papēžus"
"Ir iemesls."
Pēc šīs frāzes man likās, ka divas būtnes sarunājas uzreiz, bet Eirena palika zemāk! Dīvaina sajūta…
Viņi ar mani nesazinājās, un es neuztraucos uzdot jautājumus. Es vienkārši izbaudīju lidojumu un apbrīnoju attēlu zemāk. Es pat atpazinu ceļu, pa kuru mēs ar Lizu gājām, un pāris vietas, kur apstājāmies pa nakti.
Mēs tiešām ilgi nelidojām. Pūķa spārnu ātrumu varēja tikai apskaust, bet tas man nesagādāja nekādu diskomfortu aizsardzība darbojās perfekti, pasargājot no vēja un krišanas. Ceļš līdz robežai ilga apmēram piecpadsmit minūtes, ne vairāk. Kad bijāt Drakendortā, Berliāns brīdināja:
"Nebaidieties, iesim uz pūķa taku."
Tajā pašā brīdī telpa apkārt izplūda, un likās, ka mēs atrodamies tunelī. Nekas nav redzams, tikai krāsu plankumu svilpošana un mirgošana, saplūstot vienotā gaismas plūsmā. Tas ir līdzīgi tam, kā zinātniskās fantastikas filmās tiek attēlota hiperpāreja. Laika ritējums šeit jutās kaut kā savādāks. Es pat nevarēju droši izlemt, vai tas ilga ilgu laiku vai beidzās uzreiz.
Pēkšņi gaismas straumes atkal pārvērtās par plankumiem, un tie, savukārt, ieguva izteiktas aprises, un es ieraudzīju tik majestātisku kalnu grēdu, ka man aizrāvās elpa. Uz tās fona stāvēja milzīga pils ar augstiem torņiem, ziliem jumtiem un pelēkām sienām. Viņš stāvēja virs klints, aiz kuras viļņoja bezgalīgā jūra. Pa zaļganajiem viļņiem skraidīja balti jēri, it kā dotu mājienus par vietējo ūdeņu skarbo dabu.
Asaras tecēja pār manu seju, jo redzēju tādu krāšņumu.
"Marina, vai kaut kas notika?" — Berlians uzreiz satraucās.
— Nē nē! Tas ir vienkārši… Daba ir ļoti skaista… Tādi kalni… Piekraste,” es nošņācu.
“Šī ir Pūķa grēda un Septiņdesmit septiņu vētru jūra. Man prieks, ka jums patīk Drakendortā."
Lidojot plašā lokā ap pili, pūķis ļāva man apbrīnot apkārtni, un tad sāka nolaisties un nolaisties plašajā pagalmā. Pie sienām bija sargi, un lejā rosījās cilvēki. Bērnu bars nekavējoties bezbailīgi metās mums pretī.
Tieši tad, kad domāju, ka nokāpt no tāda augstuma nebūs viegli, nogāzos un atrados dralorda rokās. Viņš uzmanīgi nolika mani kājās. Bērni pārstāja skraidīties pa pagalmu, un pieaugušie aizmirsa par savu biznesu. Visi sastinga, pārsteigti skatījās uz mums. "Mēs esam ieradušies," paziņoja Reginhards Berlians un iepazīstināja mani ar klātesošajiem: "Šī ir Nyera Marina, Nyera Vasiļinas māsa." Lūdzu mīlestību un cieņu.
Visi kā viens paklanījās, cauri pūlim izskrēja čuksti, un es nojautu, ka viņi apspriež mūsu līdzības ar Vasiļinu. Meitene ar pārsteidzošiem matiem, kas saulē mirdzēja zeltā, izcēlās no bērnu bara.
— Tante Marina, sveiks! Es esmu Zlata, man ir astoņi gadi. Tante, tu esi ļoti līdzīga manai mātei. Oho!
Neticēdams savām acīm raudzījos uz…savu māsasmeitu?!
Mūsu līdzību nebija iespējams nepamanīt. Vai tiešām Vasiļinai ir meita? es nošņācu.
— Es… esmu tik priecīgs tevi satikt! — viņa izdvesa, apskaujot meiteni.
— Tante, kāpēc tu raudi?
— Ar laimi, mazulīt!
— Draklord, pasteidzies! — no galvenās ēkas puses mums pretī skrēja meitene. — Nyera Shadow gaida jūs kamerās.
— Ejam! — Reginhards pavēlēja.
— Man ir jāiet. "Es ilgu laiku neesmu redzējis tavu māti," es uzsmaidīju meitenei.
— Esmu ar tevi! — viņa izlēmīgi pavēlēja.
— Nē, jaunais nyera. Tava māte stingri aizliedza tev iet pie viņas šajā laikā,” istabene, kas nāca pēc dralorda, stājās viņai ceļā.
Sākās sadursme, bet es nedzirdēju tā beigas, un es ar draklordu uzkāpām pa plašo lieveni līdz ieejai pils galvenajā ēkā. Knapi sekojot līdzi vīrieša steidzīgajiem soļiem, paspēju paskatīties apkārt, pamanot omulīgo atmosfēru un pat dažas mūsdienīguma piezīmes. Manas pasaules modernitāte…
Pacēlušies uz otro stāvu, iegriezāmies plašā ar ainavām un grīdas vāzēm ar augiem rotātā koridorā un piegājām pie durvīm. Dralors, neapstājoties, to atvēra un pasludināja:
— Līna, mīļā, es esmu atpakaļ!
— Reg! Reg, es esmu šeit guļamistabā. Vai esi redzējis Marinu? Kā viss gāja?
Draklords gāja tālāk balss virzienā. Sekojot viņam, es nokļuvu mājīgā guļamistabā, ko caurstrāvo slīpi saules stari. Mana māsa gulēja uz lielas gultas ar baldahīnu, ko ieskauja daudzi spilveni. Kad es parādījos no dralorda aizmugures, gaisā karājās vēl viens vienkāršnieks.
— Marina! — viņa izdvesa.
— Mazā māsa! — es metos viņai pretī.
Laimes asaras, apskāvieni. Es nevarēju izrunāt ne vārda, es tikai raudāju, nespēdama izteikt visu, kas šajā laikā bija sakrājies manā dvēselē. Vasiļina mani nomierināja, glāstīja plecus un matus. Es paskatījos uz viņas apaļo vēderu un caur asarām pasmaidīju. Un kad tu paspēji man uzdāvināt brāļadēlus? Brīnišķīga meitene Zlata, un tagad viņas otrais brāļadēls ir ceļā. Māsa izskatījās tik laimīga un pārtikusi, ka viņas dvēsele priecājās, jo ar viņu viss bija kārtībā.
"Es tevi meklēju ilgus astoņus gadus." Kā? Kā tu šeit nonāci? — beidzot varēju noformulēt jautājumu.
— Kā es te nokļuvu? Godīgi sakot, es īsti nezinu, bet man ir viena teorija…” māsa pēkšņi iepleta acis un satvēra vēderu. "Es jums pastāstīšu vēlāk, mans dēls nolēma, ka ir pienācis laiks piedzimt!"
— Dēls? Vai šeit ir ultraskaņa? — Es biju pārsteigts.
— Kaut kas tamlīdzīgs. Palīdzi piecelties,” māsa neveikli centās piecelties ar manu palīdzību, taču viņa noliecās un vaidēja.
— Vasja? Vasja, vai jums šeit ir ārsti?
— Ir ārsts. Labi. Tāpēc neuztraucieties," viņa nomurmināja nožņaugtā veidā un pēkšņi iesaucās: "Reg!"
Draklords, kurš taktiski bija atstājis mūs vienus, nekavējoties ielauzās guļamistabā. Viņam pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, kas notiek.
— Apgulies, es tagad atvedīšu Aisānu!
— Es netaisos dzemdēt gultā! Es nevēlos būt saistīts ar šo vietutādiatmiņas. Aizvediet mani ātri uz medicīnas nodaļu, tur viss ir gatavs dzemdībām!
— Medi bloks? — Es atkārtoju vārdu, kas neiederējās šajā pasaulē.
"Jā," Vasiļina to atmeta.
Nogaidījis nākamo kontrakciju, Reginhards paņēma sievu rokās un steidzās ārā no kambariem, es sekoju. Koridorā mūs sagaidīja vairākas meitenes, un Vasja ejot sāka dot pavēles:
— Risanna, palīdzi manai māsai iekārtoties. Asja, es tāda esmu. Ir laiks! Marina…
— Esmu ar tevi!
— Pārģērbies no ceļa un ēd, es nekur neiešu! — māsa pasmīnēja un pagriezās pret vīru: "Un tu arī, kad būsi līdz vietai, atpūties."
Risanna, stipra meitene, kuras mati bija sapīti divās bizēs, smaidīga un runīga, veda mani uz man iedalītajām istabām trešajā stāvā. Kur es atradu pazīstamas ērtības un pat drēbju skapi, kas piepildīts ar pilnīgi jaunām drēbēm. Izņemot to, ka fonta vietā bija no cieta akmens izgrebta vanna.