— Kas tad mums jādara?
— Es nevaru iedomāties. Šo infekciju atnesa nirfeāti. Neviens ar ko tādu iepriekš nebija saskāries. Es to sadedzinu, bet tas viss ir velti. Un Indētājs nerīkojas pret viņu tā, kā vajadzētu. Tāpēc es nevaru tevi atvest uz Sven Hallu. Es nevaru uzņemties tādu risku.
"Es redzu…" es vīlies teicu. — Bet man ir priekšlikums.
— Kuru?
— Uzcelsim māju vai pirksim. Dzīvosim tur. Varbūt mums nevajag milzīgu pili?
"Hmm…" Eirena brīdi padomāja un ieteica: "Labi, es jums parādīšu Svenu Holu, un jūs varēsiet nakšņot ciematā." Bet… Tur nav tik skaisti un mājīgi kā šeit. Jūs būsiet vīlušies.
– Čau! — noglāstīju dralordam pa vaigu. Viņa pagrieza viņa galvu pret sevi, noslaucīja matus, kas bija nokrituši uz viņa sejas, un pieliecās skūpstam. Viegli pieskaroties viņa lūpām, viņa ieskatījās viņam acīs. Viņa mani atkal noskūpstīja. Šoreiz Eirena uzņēmās iniciatīvu, uzvilka mani uz spilveniem. Viņš padziļināja skūpstu, vienlaikus būdams virsū…
No rīta pēc brokastīm kopā devāmies uz Torisvenu. Mana māsa stāstīja, kā viņai reiz gadījās tur viesoties. Ceļojums ilga vairākas dienas. Par laimi, ar Reginharda atļauju Eirens varēja izmantot pūķu celiņus arī Drakendortā, un ne tikai savā pierobežā. Tas ievērojami samazināja ceļojuma laiku.
Svens Hols atšķīrās no Dortholas. Tā arī atradās kalnā. Apkārtni ieskauj apstādījumi. Visur ganījās aitu un govju ganāmpulki. Ciemats pāri nākamajam kalnam izskatījās tā, it kā tajā nebūtu nevienas mājas, kas būtu vecāka par gadu.
"Mēs beigsim pie tā, ja jūs nepārdomāsiet," Eirena dzirdēja mani domājam.
Pūķis nolaidās pagalma vidū. Tas neizskatījās tik pamests, kā teica Vasiļina. Tomēr pils tika uzraudzīta, un ciemos kalpi kaut ko darīja, taču tā joprojām nebija ne tuvu tik kopta kā Dortholā.
— Nepamet mani. "Nepieskarieties nekam, īpaši sienām," Eirena brīdināja pirms ieiešanas pils zālē.
Ēkas iekšienē bija pamestības sajūta. Atkritumu nebija, bet komforta arī nebija. Darbs šeit ilgs vairāk nekā vienu gadu, bet es tirpu no gaidīšanas. Es varu šeit visu sakārtot pēc savas gaumes. Katrs stūrītis!
Smaidot viņa pagriezās ap savu asi, un man šķita, ka Svens Hols uzmundrināja. Tas bija tā, it kā guļošs dzīvnieks pēkšņi pamostos un saraustītu ausis, piesardzīgi un ar cerību mani vērodams. Viņš man atgādināja suni, kuru viņa saimnieks pameta patversmē, kurš kaut ko ieraudzīja savā jaunajā apmeklētājā. Tajā brīdī es skaidri sapratu — tagad šīs ir manas mājas, un es no šejienes neiešu. Un nekāds melnais, sarkanais vai pelēkbrūnais un pelēkais pelējums mani no šejienes neizvedīs.
Sajūtot kaut ko līdzīgu aicinājumam, es devos uz priekšu, uzticoties nesaprotamai sajūtai. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns, bet es ne mirkli nešaubījos, ka daru visu pareizi.
— Marina, kur tu dosies? ES jautāju…
– Ššš! — es, neapstājoties, pacēlu roku un turpināju iet uz to pusi, kur mani veda pils.
Viņa uzkāpa pa kāpnēm, pagāja garām vairākām ejām, Eirena sekoja, neko vairāk nejautājot. Apmēram divdesmit minūtes klejojām pa pamestiem gaiteņiem, kas bija nokaisīti ar atkritumiem un putekļiem, pirms apstājāmies pie masīvām durvīm.
— Kas tur ir? — jautāju dralordam.
"Chambers…" viņš noskaidroja rīkli pirms turpināja. "Kādas mana tēva… kaislības kambari," viņš gandrīz izspļāva. — Atvainojiet. Man nepatīk runāt par viņu.
— Saproti. Bet atveriet šīs durvis, lūdzu. Pelējuma avots ir tur.
Realitāte pēkšņi izplūda, un es kaut ko redzēju, bet man nebija laika īsti saprast, kas tas bija. Man pēkšņi sāka griezties galva un es sastingu. Eirēna uzreiz mani apskāva, piespiežot sev klāt.
— Pelējums ietekmē tevi. Mums steidzami vajadzīgs gaiss!
Eirena mani atrāva, bet es pretojos:
— Beidz! Uzgaidi minūti. Man jāpaskatās. Parādi man, lūdzu. Es nezinu, kā izskaidrot, es neesmu burvis. Bet, man šķiet… Šķiet… — bija neticami grūti noformulēt savas jūtas.
Mana māsa teica, ka, pateicoties savai saiknei ar dimantu, viņa prot arī nedaudz izskatīties ar maģisku redzi. Tiesa, ne uz ilgu laiku. Bet es to vēl nevarēju izdarīt, tāpēc biju noraizējies, ka tiešām esmu bijis pakļauts pelējumam, un tas viss bija tikai mana iztēle.
Eirena satvēra manu roku, un tajā pašā brīdī es redzēju pasauli ar pūķa acīm.
— Uh, pretīgi! — viņa novilka grimases, saprotot, cik daudz pelējuma ir apkārt.
Un nē, es to nebiju iedomājusies. Tajā zibspuldzē es viņu tiešām redzēju. Svens Hols mēģināja man demonstrēt savu slimību.
Melns pelējums karājās lupatās no griestiem un rāpoja lejup pa sienām neglītos aizkaros, kas izskatījās pēc vaļīgas ādas. Tas sakrājās nepatīkamos kunkuļos kaktos… Man no riebuma sāka šķist slikta dūša, un es aizvēru acis, cenšoties atgūt ierasto redzi, taču pēdējā brīdī pārdomāju. Man jāredz, uz ko Svens Hols mani tik spītīgi veda. Redzēt un iznīcināt.
— Eiren, man tev ir jautājums. Varbūt dīvaini. — Dīvaini, jo Vasiļina pat neko tādu nepieminēja. "Vai pils var kaut kā sazināties ar mani?"
— Teorētiski jā, ja viņš tevi atpazīs par saimnieci.
— Vai tā ir ar visām dralordu pilīm?
— Neteikšu par visiem, bet Sven-Hall ir īpaša vieta. Un kā ar tevi…
"Labi, atveriet to," es viņu pārtraucu, jo pārāk ilgi nevarēju to izturēt šādā redzes režīmā. — Ātri atveriet!
Slēdzene noklikšķināja, paklausot Eirenas burvībai, un viņš pagrūda durvis. No iekšpuses bija jūtama sausa, stāvoša gaisa un nez kāpēc deguma smaka. Mēs uzmanīgi iegājām iekšā un paskatījāmies apkārt. Sienas šeit bija melnas ne tik daudz no pelējuma, cik no kvēpiem. Un no situācijas vispār nekas nepalika pāri. Nospiedoša atmosfēra.
— Kas te notika? — jautāju Eirēnai.
"Es šeit visu sadedzināju nirfeatēm." Pat pirmajā dienā…
"Es redzu," es pamāju un devos uz priekšu, skatīdamies apkārt. Šeit ir jābūt kaut kam svarīgam. Kaut kā dēļ pils mani šeit atveda. Un es jautāju, pagriezies pret Svenu-Hālu: — Saki, lūdzu…
Pils ir atsaukusies! Melnums sakustināja. Uz akmens sienām un grīdas parādījās zeltains tīkls, kas ņirbēja, sekojot mūra kontūrām, un pēc tam nodzisa visur, izņemot vienu akmeni uz grīdas dzīvojamās istabas vidū. Apsēdos viņam blakus un ar pirkstiem pieskāros sodrēju notraipītajai virsmai.
— Eirēn, tev ir duncis vai nazis?
"Šeit," dralords pasniedza man savu dunci.
Es iedūru akmens galu, un tas negaidīti izrādījās viegli. Zem tā bija kešatmiņa ar kastīti. Es to izņēmu un atvēru vāku. Iekšpusē uz melna samta sudraba rāmī ieklājiet nelielu spoguli. Zem tās duļķainās virsmas virpuļoja dūmi. Pelēks un necaurlaidīgs. Un vāka iekšpusē bija slēdzenes attēls. Krāsots ar krāsām. Svens-Hāls! Aprises ir pārāk atpazīstamas.
— Kas tas ir? — čukstus jautāju.
"Man nav ne jausmas, bet tas izstaro haosa burvību," Eirena saviebās.
"Tas ir tas, kas izplata pelējumu visā pilī." To nevar iznīcināt, jo jāpārvar nevis sekas, bet cēlonis!
Izstiepos un ar plaukstu aizklāju spoguli tā, ka uzzīmētā pils tajā vairs neatspīdēja. Eirēnai nebija laika mani apturēt. Tajā pašā brīdī mūsu acu priekšā notīrījās telpas sienas. Palika tikai sodrēji, bet melnā pelējuma vairs nebija. Pateicoties pūķa vīzijai, es to noteikti zināju.
Atskanēja klikšķis, un es pārsteigta atvilku roku atpakaļ. Zem tā tika atklāts tikai rāmis. Un amalgamas vietā palika tikai pelēku pelnu kaudze. Mani pēkšņi apskaloja pateicības vilnis, kuru uzreiz nomainīja miera un komforta sajūta.