— Apaļš! Apaļš! — es apskāvu cāli.
— Tu to saspiedīsi! — viņš čīkstēja.
— Ak, piedod! Jūs esat tik daudz zaudējis svaru! — es pamanīju, sajutudama trauslo mazo augumu.
"Es steidzos nokļūt pilī." Es negaidīju tevi šeit atrast. Es domāju, ka pasēdēšu klusi. Mani šeit noteikti neviens nemedīs.
— Vai tevi nomedīja? — es biju šausmās.
— Pastāvīgi! Atcerieties to Grappa reklāmu? Joprojām ir atlīdzība par manu notveršanu, un baumas jau ir izplatījušās visā Torisvenā. Vai varat iedomāties, viņi pat mēģināja mani sagrābt mežā! Viņš aizgāja piespiedu kārtā. Kopš tā laika neesmu daudz gulējis. Un es arī to neēdu… Cilvēki traki! Mantkārīgs!
— Nebaidies! Es to nekavējoties pārtraukšu. Un es parunāšu ar Grapu. Ir pienācis laiks viņai atzīt, ka tu tagad esi mans.
Nākamās nedēļas bija raižu pilnas. Pilī parādījās kalpi, un dzīve sāka vārīties. Eirena vakarā piegādāja man Lizu, bez kuras es netiktu galā, un pēc divām dienām ieradās Agripina. Šī dīvainā sieviete bija harpija. Viņas patiesais izskats bija biedējošs, taču viņa prasmīgi novērsa acis, metot ilūziju. Gapa arī skaisti zīmēja. Apskatījusi pili, viņa apsolīja uzzīmēt tās plānu un ieteica pulcēties pie Vasiļinas, lai apskatītu katalogus un lemtu par dekorāciju.
Remonts ir lēns process, tāpēc darba bija daudz. Un jūs to nevarēsit pabeigt pirms ziemas! Arī tāpēc es bieži apmeklēju Vasiļinu Dortholā. Kopā sēdējām un šķirstījām harpijas zīmētos katalogus. Harpijai bija ne tikai fotogrāfiska atmiņa, bet arī spēja galvā saglabāt neticami daudz informācijas un pat uzzīmēt visu, ko viņa jebkad bija redzējusi. Skaudība!
Eirena mani no rītiem atveda uz Dortas zāli, un mēs kopā domājām par dizainu. Agripina uzzīmēja manas idejas, un vakarā es tās parādīju Eirenai. Dažreiz mēs strīdējāmies par noteiktiem punktiem, bet es biju nelokāms, un manam vīrietim bija gandrīz neierobežoti līdzekļi. Šajā tandēmā mēs izveidojām savu sapņu pili. Pārbūve, remonts, mēbelēšana…
Svens Hols priecājās par šo uzmanību un uzplauka mūsu acu priekšā. Sienas mirdzēja spožāk, gaiss gaiteņos un istabās tagad vienmēr bija svaigs, un puķes un pat augi teritorijā izskatījās tā, it kā tos būtu sarūpējuši labākie dārznieki. Maģija, lai ko kāds teiktu!
Mēs ar Lizu arī pastaigājāmies pa apkārtni, jājot ar pirmās klases zirgiem, kurus Eirens mums uzdāvināja. Un es biju tikai laimīga. Tiesa, mums bija jāiegūst tiesības braukt bez apsardzes. Es biju noguris no spiegiem mūsu pasaulē, ko es teicu Eirenai tieši. Beigās nonācām pie kompromisa, un es staigāju apkārt, karājos ar amuletiem, kā arī no rītiem trenējos ar vieglu zobenu, dunčiem un apguvu roku cīņas pamatus. Tas man nemaz nebija apgrūtinājums, un man tas pat patika, it īpaši, ja nebija fitnesa klubu. Turklāt es mācījos kopā ar savu mīļoto. Jā, pamazām Eirens beidzot iekļuva manā sirdī un droši tur apmetās.
Es ātri atradu kopīgu valodu ar ciema iedzīvotājiem un kalpiem, taču ne bez mēģinājuma mani pārbaudīt. Es jau sen iemācījos nogriezt nekaunīgus cilvēkus, tāpēc viegli un pārliecinoši noliku viņus savā vietā.
Mēs arī noslēdzām problēmu ar Grappa:
– Ņem šo briesmoni! — viņa pamāja ar rokām, kad stāstīju par ekosaimniecību. "Man nevajag neko, kas man atgādina manu bijušo līgavaini!"
Es garīgi atviegloti uzelpoju. Tomēr brīdis bija delikāts, un es baidījos, ka tas ietekmēs Erlīnas tikko topošo draudzību.
"Ja jums ir vajadzīgas spalvas, nav problēmu," es devu mājienu. — Lunāras kambarī, kur es dzīvoju, ar to ir pilna kaste. Jūs to nevarat iztērēt dažu gadu laikā. Bet, ja vajadzēs, atvedīsim vēl. Tikai pasaki man.
— Brr! Ceru, ka tas nebūs vajadzīgs,” Grapa nodrebēja.
— Kā māsām iet? — ES jautāju. — Vai viņi uzvedas labi?
"Miskalijai viss ir kārtībā, bet Afi dažreiz mēģina atgriezties pie vecās dzīves, bet es viņai neļauju," viņa plēsonīgi pasmīnēja.
"Uzmanīgi uzmaniet viņu," es piesardzīgi teicu.
— Tagad man ir Jaross. Viņš jau nedēļu bija ieslodzījis Afiju istabā uz maizes un ūdens pēc tam, kad viņa vakariņās uzdrošinājās mani apvainot un uzdrošinājās viņam uzmest acis. Ak, cik tas bija brīnišķīgi! — Grapa sapņaini aizvēra acis. “Mans topošais vīrs teica, ka, ja Afi atļausies to darīt vēlreiz, viņš nosūtīs viņu pie savas vecākās tantes uz purviem.
Es smējos, bet domāju: man kaut kas jādara ar Grapas jaunāko, lai viņa neko sliktu nedara. Varbūt aizvest Affinatu uz Sven Hallu? Ļaujiet viņam darīt kaut ko noderīgu. Jā, viņš vismaz palīdz veikt remontdarbus un pieskata kalpotājus. Viņai tas noteikti izdosies. Ir skaidrs, ka meitenei ir nenogurstoša enerģija un viņa cieš no garlaicības. Atkal par audzināšanas trūkumiem. Šis tips man ir pazīstams. Dažreiz tas var būt ļoti noderīgi, ja atrodat pareizo pielietojumu. Un tāpēc viņš būs uzraudzībā, un viņš uzmanīsies, lai nesabojātu lietas. Un tajā pašā laikā viņa uzskatīs, ka ir audzināta statusā. Šķiet, ka tas ir Pūķa ēnas palīgs. Hm…
— Grappa, vai gribi, lai es ņemu Affinatu savā dienestā? Esmu pārliecināta, ka ainavas maiņa viņai nāks par labu. Varbūt no tā sanāks kas labs.
— Jā, viņa tevi saindēs! — Erlīna bija sašutusi.
— Un es neko nesaindēšu! — viesistabas durvis, kurā sēdējām, pavērās vaļā.
— Ak, nelietis, vai tu noklausījies?! — Grapa bija sašutusi.
— Jā! — Affi izaicināja. "It kā šeit būtu kaut kas cits, ko darīt!" Skolotāji ir aizbēguši, tu vienmēr mānījies ar savu Jarosu, neviens par mani nerūp!
— Ir nolemts, es tevi ņemšu. Tu vari pacelties augstu, bet ar vienu nosacījumu,” es piecēlos, lai viņu satiktu.
— Kurš?
— Absolūta lojalitāte man un draklordam.
— ES piekrītu! Es zvēru, ka jūs to nenožēlosit, ieguva Shadow! — ar degsmi un dzirkstošām acīm man pielēca vidējā Erlīna Zinboro.
Kādu iemeslu dēļ es viņai ticēju.
Pagāja vēl dažas nedēļas un es pamanīju. Ka Eirena staigā apkārt drūmā. Viņš nopūšas un uz stundām pazūd bibliotēkā. Vai pat smaragda alā, kas paslēpta starp mežainiem pakalniem.
— Mīļā, kas ar tevi notiek? — iegāju bibliotēkā un apskāvu viņu no mugurpuses.
Novilkusi matus no deniņa, viņa noskūpstīja kādu negaidīti mīkstu vietu. Viņš pagriezās, lūpām paceļoties. Viņš ievilka mani sev klēpī. Viņš viņu apskāva, piespieda sev klāt un kādu laiku klusēja. Noglāstīju viņa galvu, izbaudot maiguma mirkli, un pēkšņi mans skatiens nokrita uz atvērto grāmatu. Zem tās bija izklāta detalizēta Torisvenas karte ar dažām atzīmēm… Puzle sanāca uzreiz…
— Eiren, ir pienācis laiks, vai ne? Vai jums ir pienācis laiks mainīt aizsargbarjeras kristālu?
"Tieši tā, un mēs vairs nevaram vilcināties," viņa vietā atbildēja Smaragds.
— Kungs, nē! — es tik cieši apskāvu savu mīļoto, it kā gribētos iesūkties.
Es gribēju kliegt: "Es tevi nelaidīšu!" Nē, ne tagad! Vēl ir laiks, vai ne? Nedēļu agrāk, nedēļu vēlāk… Lūdzu, es vēl neesmu gatavs doties prom! Es nevēlos sēdēt pie loga un skatīties, vai virs horizonta parādās lidojošs pūķis…
— Vai Vasiļina stāstīja, kā bija Drakendortā? — Eirēna negaidīti jautāja.
— Kas tieši?
— Tātad viņa man to neteica. Cunami. Vai esat redzējuši saburzītu mežu, kas vēl nav paspējis atgūties? Krasts, kuru šķita nograuzusi milzu mute?
ES redzēju. Es to redzēju, bet nepievērsu uzmanību. Likās, ka tur vienmēr tā bijis. Nekad nevar zināt, kas varēja notikt pirms mēs ar Vasku parādījāmies.