"Es to redzēju…" viņa čukstēja, tikai tagad sapratusi, cik spēcīgam ir jābūt vilnim, lai sasniegtu tālu aiz pils līmeņa.
Tik tālu! Paveicās, ka Dorthola atradās kalnā un netika sabojāta.
— Līna iekļuva šajā cunami. Viņa skrēja glābt zēnu un nokļuva ūdenī. Viņu izglāba brīnums. Labi, ka biju tuvumā. Kalpi paši to nevarēja izdarīt, viņiem bija jāgriežas pēc palīdzības pie ieslodzītā, — Eirena pasmīnēja. Tas bija biedējoši, Māriš,” viņš skatījās man tieši acīs. "Bet Drakendortā tas ir tikai ūdens." Un šeit mums ir indīgs ūdens, kas inficēts ar radībām, kas nogalina ar vienu pieskārienu. Pūķu, indīgu augu un aļģu mākoņi. Viens piliens uz ādas, viens kodums un…
— ES sapratu! — viņa kliedza, izlecot viņam no klēpja. Viņa sažņaudza dūres un klusāk piebilda: "Es saprotu, Eiren." Bet man ir tik bail. Es tik ļoti baidos par tevi… Es nevaru tevi pazaudēt, jo tikai nesen tevi atradu, mīļā!
Viņš piecēlās un noglāstīja manu vaigu. Viņš maigi paskatījās sev sejā:
"Man viss jādara laikā, kamēr kristāls vēl turas un purvu inde nav inficējusi mūsu purvus." Viņi jau ir ļoti nedraudzīgi.
Nedaudz pamājot ar galvu, viņa aplika sev apkārt rokas. Saprast. Es zinu, ka man nevajadzētu vilcināties. Ka no tā ir atkarīga Torisvena dzīve un pārējās robežas, bet es nevaru palīdzēt…
"Es lūgšu par tevi Pūķim priekšteci," viņa apsolīja, slēpdama asaras, kas neviļus sariesās.
Eirēna pievilka mani sev klāt. Viņš noglāstīja manus matus, noskūpstīja mani, un tad mēs ilgi un lēni mīlējāmies tepat bibliotēkā…
Pēc trim dienām viņš aizgāja. Šajā laikā Grappa ieradās manā pilī. Pārsteidzošā kārtā viņš un viņa māsa tagad sapratās daudz labāk. It kā viņi būtu viens otram garām.
"Tu esi izaudzis Affi," atzīmēja Grapa.
— Paldies. Tas ir tāpēc, ka man šeit ir daudz jāuztraucas, un Sven Hall kalpi ir neuzmanīgi. Mums viņi ir jāizglīto.
Mēs smējāmies. Mēs apspriedām baumas un tenkas. Cilvēki Zinborro Ērlingā stāstīja, ka pēc saulrieta virs Berštonas redzējuši dīvainu spīdumu. Bet, protams, nebija neviena, kas tur ietu un pārbaudītu, kas tas ir. Varēja tikai cerēt, ka tā bija laba zīme.
Nākamajā dienā ieradās Vasilīna un viņas vīrs, Zlata un Vovka. Harpija bija ar viņiem. Palicis pie mums vienu dienu, Reginhards devās darba darīšanās uz Kirfarongu un atgriezās tikai nākamajā dienā. Pēc tam uzņēmām Finbāru, kurš apbrīnoja, kā Svens Hols uzplauka līdz ar saimnieces izskatu. Viņš teica, ka nekad viņu tādu nav redzējis.
Tā nu pagāja vēl vairākas sāpīgas gaidīšanas dienas, kuru laikā mēģināju nodarboties ar jebko, lai tikai iekristu un aizmigtu.
Pūķis virs meža parādījās tikai trīs nedēļas vēlāk, kad es jau biju noguris no gaidīšanas…
Tas parādījās, un tad pēkšņi sāka strauji samazināties un pazuda. Kā laime, šodien mēs ar Lizu bijām pilnīgi vienatnē, ja neskaita kalpus. Mana māsa un viņas ģimene aizlidoja pirms dažām dienām, un pat Afi devās kopā ar Grapu apciemot Jarosa vecākus. Viņa teica, ka ballē pieskatīs savu līgavaini.
Patiešām, Sven-Hall vēl nav bijušas balles vai pieņemšanas. Un mēs baudījām viens otru un nodarbojāmies ar ainavu veidošanu. Bet Erling Nergā viņi jau ir izveidojuši mierīgu dzīvi. Tomēr šī bumba viņiem bija pirmā kopš Nirfeats tika izmestas no Reach. Mani arī uzaicināja, bet es nevarēju aiziet, kamēr Eirena atgriezās. Bet pārējiem nebija jāzina, kur tagad atrodas draklords un ko viņš dara.
— Vai tu to redzēji? — Es satvēru Lizas roku.
"Pūķis ir nolaidies," viņa šaubīgi atbildēja. — Varbūt viņš ir noguris. Apgulties iedzert? Ak! — Viņa iesmējās, saprotot, ka ir apmaldījusies vārdos.
— Liza, viņš neapgūlās, viņš nokrita! — satraucos, palūkojoties uz vietu, kur pūķis varēja nolaisties.
Man likās, ka kaut ko redzēju. Kaut kas aizdomīgs, bet es nevarēju saprast, kas tieši.
— Nyera, bet viņš jau ir klāt. Viņš atgriezās, kas nozīmē, ka nākamos septiņus gadus Torisvenam briesmas nedraud.
"Jā…" es izklaidīgi atbildēju, joprojām nenovēršot acis no punkta uz horizonta.
Bet nekā. Nav kustības.
"Draklords varēja vienkārši nolaisties atpūsties." Pārkāpt purvus un nomainīt artefaktu nav viegls uzdevums. "Viņš noteikti ir šausmīgi noguris," mans draugs mēģināja mani nomierināt, bet es viņu gandrīz nedzirdēju.
Viņa ar acīm skenēja horizontu, mēģinot atrast vismaz vienu pamanāmu punktu. Vismaz kaut kas…
Tikai pakalni un meži, aiz kuriem var paslēpties neskaitāmi ezeri ar purvainiem krastiem, upēm un purviem. Un no šejienes, no augšas, jūs nevarat redzēt neko, izņemot zaļo bezgalīgo jūru …
Vismaz kaut kas iekrīt acīs. Vismaz kaut kāds orientieris…
Beidzot, kad man jau sāka sāpēt acis, es sapratu: ja paņemsiet šos divus kalnus, pūķis pazudīs zemienē tieši starp tiem un nedaudz pa kreisi. Tas ir vienīgais, ko varēju pamanīt.
— Darsij, saki, lai apsegloju zirgu! — es pavēlēju kalponei. — Nav divu. Viens iepakojums. Ļaujiet viņiem savākt krājumus vairākas dienas. Siltas segas — prātoju, ko vēl varētu paņemt?
— Tu esi traka, Marina! — Liza teica un uzreiz pievērsās Dārsijai, kuras acis bija kļuvušas kā piecdesmit dolāru. — Četri zirgi. Vai vēl labāk, seši, Dārsij. Vēl viens maiņas zirgs. Marina, vai mums jāpaķer daži vīrieši?
Es nosmīnēju, atceroties, ka pils bija pilna ar vīriešiem. Tuvumā esošajā ciematā tādu gandrīz nav. Un tie, kas pastāv, nav nekādi karotāji, bet gan strādīgi. Un no tiem nebūs lielas nozīmes, viņi tikai sāks ar mani strīdēties un mani atrunāt.
Mums bija celtnieki, galdnieki, kalēji, bet es nebiju nevienam tuvu un nebiju gatava viņus ņemt līdzi mežā. Pili droši aizsargāja Reach un zobena burvība, un mums pat prātā neienāca, ka kāds pie pilna prāta riskētu uzbrukt Pūķa ēnai, tāpēc mēs nepapūlējāmies savākt vismaz dažus armiju, kamēr pilī notika remontdarbi. Limita robežas bija slēgtas, un neviens negaidīja uzbrukumu.
— Kuru mēs ņemsim? Viņi kravās trīs dienas,” es nomurmināju.
Manā dvēselē viss vārījās un dega ar nepieciešamību nekavējoties doties ceļā. Tā sirds, kas kliedza un raudāja, lika nevilcināties, citādi jau būtu par vēlu…
33. nodaļa. Pūķis un ēna
Eirens Smaragds, Torisvenas Reach draklords
Kaut kur virs Torisvenas bezgalīgajiem purviem
Pūķu ceļi uz Reaches ārējām robežām nedarbojās. Tāpēc, iznācis pie pašas Bezgalīgo purvu robežas, es pats saviem spēkiem lidoju tālāk. Smaragda instinkti neatstāja šaubas, ka mēs lidojam tur, kur mums jādodas, un viss, kas bija nepieciešams, bija strādāt ar spārniem, aizvedot mūs uz ziemeļrietumiem.
Lēnās nogāzes pakalni, ko klāj meži un necaurejami brikšņi. Skujkoku un tumšās krāsas šeit bija gandrīz tādas pašas kā aukstajā Kirfarongā. Tad mežs sāka retināties. Tas kļuva jaukts un pēc tam pilnīgi lapkoku. Arvien biežāk varēja redzēt kailus līķus izspraucamies, šķiet, zāļainu izcirtumu vidū. Rūķu bērzi un priedes, viršu krūmi…
Ir daudz vairāk vietas. Ik pa brīdim bija krāces, kas varēja noturēt cilvēku, un neuzticami plosti — uzkāp uz viena un iekritīsi kādreizējā ezera tumšajās dzīlēs, kas palika zem veģetācijas kārtas, kas to bija piepildījusi.
Ezeru zilās acis dzirkstīja saulē un sveicināja ar aci. Es redzēju savu ēnu atspulgu viņu virsmā. Zemu lidojot, viņš apbrīnoja savu īpašumu bagātību un neizsīkstošos dziļumus. Šeit ir tik daudz ārstniecības augu, ko nevar atrast nekur citur. Cik daudz dažādu rāpuļu, ar retu indi. Cik daudz noslēpumu glabā šie purvi… Purvs dārgumus tā vien neatdod. Jums ir smagi jācenšas tos iegūt. Bez upuriem tas nenotiek.