— Mums jāapstājas. Pagaidi, kamēr ceremonija beigsies…
Eirena apsēdās man blakus, uzmanīgi neskatīdamās uz mani. Bet sanāca slikti.
— Tev ir taisnība!
Es pasmaidīju, saprotot, cik grūti viņam pretoties. Mani viņš ne mazāk piesaistīja. Atlikušais ceļš uz templi bija savā veidā sāpīgs, bet es tik un tā priecājos, ka Eirena bija šeit kopā ar mani.
Kad kariete apstājās, mēs saskatījāmies, un Eirena izkāpa pirmā. Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu man izkļūt ārā. Es sapinos gultas pārklājā un burtiski iekritu viņa rokās. Mēs pasmējāmies, un tad Eirena mani pacēla un ienesa… alā!
Pūķa priekšteča templis atradās tieši klintī. Ieeja tajā atgādināja vaļēju pūķa muti ar ilkņiem, kas izvirzīti no augšas un apakšas. Mani pārņēma kaut kādas šausmas, un es uz brīdi pat aizvēru acis un pieliecos pie mīļotās. Nez kāpēc šķita, ka tagad nonāksim necaurredzamā tumsā, taču pārsteidzošā kārtā alā bija gaisma.
Simtiem burvju gaismu peldēja tieši gaisā, ko virs zemes noturēja nezināms spēks. Viņi izgaismoja prasmīgi izpildītu skulptūru, kas veidota tieši alas vidū: milzīgs pūķis, daudz lielāks par Berliānu vai Smaragdu, šķita, ka grasījās pagriezt galvu, izkāpt ar dažiem lēcieniem un pacelties.
— Pūķa priekštecis! — es izdvesu.
Man šķita, ka viena no statujas acis aizdomīgi pamirkšķināja. Vai arī vienkārši gadījās, ka burvju gaisma vienkārši atradās īstajā vietā, radot akmenī dzīvības ilūziju?
— Sveiks, Pūķa ciltstēv! — Eirena ierunājās, uzmanīgi nolaižot mani zemē tieši pūķa sejas priekšā. Viņš uzmanīgi atraisīja mani no segas un skatījās uz mani ar tādu mīlestību, ka man sažņaudzās sirds. — Progenitor, šeit ir mana Ēna. Tas, kuram es atdevu savu sirdi,” viņš teica it kā samulsis. "Un es esmu tas, kurš kļuva par pūķa gara trauku nevis pēc tiesību, bet pēc sava tēva gribas." Es ceru, ka esmu cienīgs…” Viņš nolieca galvu.
Man likās dīvaini, ka Eirena runāja ar statuju kā ar dzīvu būtni. Nav tā, ka es nesapratu sarunas ar radītāju, un tomēr… Un tomēr man bija jāuztur vīrs. Neviens man neteica, ko šeit teikt un darīt, tāpēc es vienkārši paņēmu savu mīļoto aiz rokas un arī pievērsos statujai:
— Pūķa ciltstēv, es nekad neesmu satikusi labāku cilvēku. Es vienmēr būšu viņa Ēna. Nav svarīgi, vai viņš ir vīrietis vai pūķis. Draklords vai parasts zemnieks. Es mīlu viņu no visas sirds un vienmēr būšu viņam blakus! — ar šo runu es it kā pasargāju savu mīļoto no nezināmā sprieduma, ko viņš gaidīja no elka.
Iestājās klusums. Biezs un saspringts. No šīs spriedzes emocijas vārījās iekšā un izlija pāri malai ar divām asarām, kas sarauca manus vaigus. Dīvaini, bet viņi nokrita uz akmens grīdas ar neparastu skaņu. Asaras tā nebirst!
— Kas tas ir? — es jautāju, neticot tam, ko redzēju.
"Dārgums," Eirena atbildēja. — Tagad katra tava asara ir dārgakmens, Marina.
Viņš noliecās un pacēla divus zaļus akmeņus un uzlika tos man uz plaukstas. Es ar visām acīm skatījos uz diviem smaragdiem, kas izgriezti pilienu veidā…
Pēkšņi visas gaismas uzreiz spoži mirgoja, uz brīdi padarot mani aklu. Kad mana redze kļuva skaidra, es redzēju biezas spokainas ķēdes, kas stiepjas starp Eirenu un mani. Viņi saķēdēja mūsu rokas, savienojot mūs viens ar otru, liekot domāt, ka tagad mēs beidzot un neatgriezeniski esam vīrs un sieva.
Es atcerējos Eirenas vārdus: “Tās nav vergu važas, tās ir spēcīgas saites. Jo spēcīgāki viņi ir, jo tuvāk viens otram.
es pasmaidīju. Ar šādām saitēm mēs noteikti esam ļoti, ļoti tuvi. Un man tas patika!
— Es tevi mīlu Eirena Smaragda!
— Un es tevi mīlu, Pūķa ēna!
Mēs ilgi stāvējām alas vidū un skūpstījāmies, un, kad atrāvāmies viens no otra, es nevarēju atcerēties, vai uz akmens purna sākotnēji bija tik apmierināta izteiksme vai nē?
"Mums ir pienācis laiks atgriezties," atgādināja Eirena.
"Vai mēs nevaram aizbēgt no šejienes uz Svenu Holu?" — cerīgi jautāju.
— Teorētiski mēs varam. Bet mūs gaida viesi. Turklāt Regam un Līnai tas nebūs jauki. Viņi tik ļoti centās.
"Tev taisnība," es nopūtos un noglāstīju viņa krūtis.
Draklords uzreiz pārklāja manu plaukstu ar savu, un es jutu, cik spēcīgi un ritmiski pukst viņa sirds.
"Neuztraucieties, mums būs vēl vesela stunda karietē," viņš mānīgi un daudzsološi piemiedza man aci.
Es neviļus iekodu lūpā, ar nepacietību skatoties uz viņu.
Reaches pasaule, kurā es atrados, bija skarba, pilna ar briesmām un pārbaudījumiem, taču tā arī atalgoja tikpat dāsni. Viņš man iedeva Eirenu, un tāpēc vien bija vērts vēlreiz pārdzīvot visu, ko piedzīvoju.
Pie pašas alas izejas es pagriezos un tikai ar lūpām čukstēju:
— Paldies!
Atkal gaismas mirgoja pārsteidzoši efektīvi, apstiprinot, ka mana pateicība tika uzklausīta un pieņemta.