Konference atstāja neizdzēšamu iespaidu arī uz Denu, viņš no sarkastiskām diskusijām par Zvaigžņu kariem pārcēlās uz citplanētiešu pārstāvju izpētes jautājumiem un tik ļoti aizrāvās ar to, ka arī saņēma piedāvājumu no Stokker, tikai par apmeklējumu un iespējamo darbu muzeja laboratorijās; citplanētiešu artefakti.
Trešā nodaļa. Mēs devāmies uz muzeju un nonācām laboratorijā
Kanāla Internacional reitingi mēneša laikā pieauga simts reizes. Programmas par citplanētiešiem saņēma miljoniem skatījumu. Tie ir tulkoti lielākajā daļā pasaules valodu. Parādījās daudz blogeru un visdažādāko speciālistu, kuri analizēja visus sniegtos faktus. Internetā parādījušies visu virzienu frīki. Informācijas straume kļuva nepārvarama. Protams, starp šo aizsprostu bija saprātīgas domas, kompetentas analīzes un pamatojumi, un pat pierādījumi dažu artefaktu nepatiesībai, taču šo dzīvinošās patiesības plūsmu pārpludināja bezgalīga nekompetences un iedomības putra.
Reizi nedēļā televīzijā sāka parādīties raidījums, kurā cilvēki ar dažādu zinātnes jomu zinātnieku pilnvarām pētīja kādu citplanētiešu civilizāciju darbības aspektu. Pusstundu tika demonstrēta “it kā zinātniska” dokumentālā filma, kurā tika runāts par kosmosu, planētām, asteroīdiem, dzīvi ārpus Zemes un Discovery formātā tika veikta analīze.
Alekss sāka interesēties par cilvēkiem, kas piedalījās filmēšanā, un sāka pārbaudīt viņu identitāti, taču viņš bija ļoti vīlies: lielākā daļa "zinātnieku" izrādījās vienkārši aktieri.
— Kas pie velna? "Kas notiek," jauneklis prātoja.
Kopš konferences ir pagājušas divas nedēļas. Alekss un Dens vienojās pavadīt dažas dienas uz sava rēķina pēc satelīta piegādes un doties uz artefaktu muzeju. Dens arī nolēma pieteikties meistarklasei vienā no muzeja laboratorijām. Viņa galvenais darbs bija vielu ķīmiskās īpašības un to izmantošana, lai uzlabotu materiālu fizikālo noturību kosmosā, tas ir, pēc specialitātes viņš bija vairāk ķīmiķis nekā fiziķis, tāpēc viņu vairāk interesēja jautājumi par esošo ķīmisko sastāvu. artefakti un vai šīs tehnoloģijas varētu nodot, lai radītu materiālus nākotnes kosmosa stacijām. Aleksu interesēja jautājums par iespēju principā ceļot starp zvaigznēm.
Jaunieši neticēja citplanētiešu iebrukumam, taču, ja Alekss devās uz muzeju ar mērķi atjaunot taisnīgumu un atmaskot valdības uzņemtos melus kaut kādiem saviem mērķiem, tad Danu sazvērestības teorijas principā neinteresēja., viņš devās apskatīties, kas tas ir par paveikto un vai nākotnē būs iespējams izmantot kādus jaunus ķīmiskos savienojumus. Šeit parādījās viņa ambīcijas. Viņš vienmēr sapņoja izveidot kaut ko jaunu, pielikt savu vārdu kādam patentam, saņemt balvu, kļūt par slavenību, vadīt lielu laboratoriju, un jautājuma morālā puse viņu īpaši netraucēja.
Alekss nez kāpēc šo notikumu ņēma ļoti pie sirds. Viņš nesaprata, kas tieši, bet kaut kas viņu nobiedēja par šādu valdības rīcību. Viņš nekad nav interesējies par politiku, nesekojis vēlēšanām un nepievienojās nevienā kustībā vai partijā. Pandēmijas laikā es neticēju draudošajiem draudiem, bet kā studentam man bija pienākums vakcinēties. Tad jaunībā viņš tam nepiešķīra lielu nozīmi un darīja tikai to, kas deva viņam iespēju sasniegt savus mērķus, proti: absolvēja universitāti, varēja pārvietoties pa valsti un iegūt darbu prestižā uzņēmumā. laboratorija. Tad viens pēc otra izcēlās militāri konflikti, sāka atklāties stāsts par pandēmiju, informatīvā telpa vienkārši tika pārņemta ar diametrāli pretējiem faktiem un viedokļiem. Un kaut kur patiesībā gāja bojā cilvēki un sprāga čaulas… Tad Alekss nodomāja: “Mums ir jāizpēta kosmoss pēc iespējas ātrāk, lai visu Zemes negatīvo enerģiju varētu novirzīt bezgaisa telpas bezdibenī. Acīmredzot mūsu planēta ir kļuvusi par mazu tik daudziem cilvēkiem, mums jālido uz Marsu! Kādreiz bērnībā viņš to dzirdēja no sava tēva, un tagad šī ideja aizņēma zinātnisko pasauli, tāpēc Aleksa zināšanas un enerģija atrada pielietojumu vienā no ļoti prestižajām laboratorijām satelītu konstruēšanai un palaišanai uz Marsu.
Bija sestdiena. Viņi ar ātrvilcienu devās uz Sundance, kur noīrēja automašīnu un brauca uz muzeju. No attāluma viņi redzēja slaveno Velna torni, kā arī milzīgu sastrēgumu, kas stiepās vairākus kilometrus. Ļoti drīz viņi saprata, ka doma apmeklēt muzeju ir, maigi izsakoties, nepārdomāta. No ieejas divu kilometru garumā stiepās vairāku simtu automašīnu rinda, un abās ceļa pusēs bija uzceltas simtiem telšu, starp kurām skraidīja dažādu tautību cilvēki. Jaunieši bija satraukti. Dens sāka googlēt situāciju, devās uz muzeja vietni un izlasīja sludinājumu: “Reģistrācija muzejam un biļešu iegāde ir pieejama DWA aplikācijā, caur kuru var arī dalīties ar informāciju, faktiem, artefaktiem, uzdot jautājumus un aizpildīt veidlapu. pieteikties darba vietai muzejā vai laboratorijā. Saite uz pieteikumu ir zemāk. Varat arī lejupielādēt lietojumprogrammu, izmantojot QR kodu. Alekss zvērēja, jo viņi to visu varēja darīt mājās un netērēt tik daudz laika bezjēdzīgam ceļojumam.
Jaunieši klejoja uz Torņa pusi ar domu vismaz pieskarties dīvainā formā sastingušajai klintij, taču pat šeit viņi bija vīlušies, jo visas pieejas burtiski bija noklātas ar tūristiem. Nebija ko darīt, viņi negribēja uzreiz doties prom, un viņi apsēdās uz liela akmens netālu no ieejas laboratorijā.
Dens savā viedtālrunī instalēja DWA lietotni un sāka aizpildīt veidlapu, lai apmeklētu laboratoriju. Viņš norunāja tikšanos muzejā trešdien pulksten 15.00.
Alekss, kam nebija ko darīt, nospieda visas lietojumprogrammas pogas. Vienā no apakšizvēlnēm viņš pat neatcerējās, kurā, parādījās poga “Sazināties ar Dr. Stokker”. Alekss noklikšķināja, bet tā vietā, lai piezvanītu, tika atvērta veidlapa, lai aizpildītu pieprasījumu, un viņam bija jāuzraksta jautājošās personas vārds un uzvārds, kā arī savienojuma problēmas būtība.
— Nu jā, krāpniecība ir domāta piesūcekņiem! Rakstam: ALEKSS RUBINSTEINS…GRIBU UZ LABORATORIJU,” smējās jaunieši. Nolēmām pusstundu izbaudīt dabu un doties atpakaļ uz pilsētu.
Aleksa telefons iezvanījās:
— Sveiks, Aleks Rubinštein?
— Jā, ar ko man tas ir?
— Dr Stokker, vai jūs gribējāt apmeklēt laboratoriju? Kad jums būs ērti ierasties?
Tas bija tik negaidīti, ka Alekss palika bez vārda un Dens nokrita no akmens.
— Ale, vai tu mani dzirdi?
— Jā… jā, es… esam jau pie laboratorijas, gribējām apmeklēt muzeju, bet pieraksts ir nedēļu iepriekš. Piedod, es negribēju tevi apgrūtināt par sīkumiem,” Alekss nespēja atgūties no šoka. Uztvērējā atskanēja klikšķi, tad atskanēja taustiņu nospiešanas skaņa, it kā kaut kas tiktu pārslēgts, un klusums. Alekss domāja, ka Stokers ir nolicis klausuli, bet pēkšņi atskanēja balss:
— Jā, es tevi redzu, ej uz sānu durvīm ēkas kreisajā pusē. Viņi tevi ielaidīs un vedīs pie manis. Jums ir paveicies, es apstājos burtiski uz stundu.
Arī Dens nevarēja izrunāt ne vārda: uz ceļa bija vairāki simti automašīnu, cilvēki dzīvoja teltīs netālu no muzeja, un kaut kādā brīnumainā kārtā viņi tagad nokļūs svētajā vietā. Neticēdams šādai veiksmei, viņi traucās uz sānu durvīm. Tur viņus sagaidīja meitene baltā halātā:
— Alekss Rubinšteins?
— Jā, un Dens Lencs, mēs esam kopā.
— Jā, viņi man teica, seko man.
Viņi gāja pa gaiteni līdz liftam, kas apmeklētājus nedaudz pārsteidza, jo pēc izskata ēka bija knapi divus stāvus augsta. Tad viņi saprata, ka lifts brauc lejā. Meitene ieveda viņus birojā, kur Stokker sēdēja pie galda ar daudzām mēģenēm.