Tieši 9:00 no rīta saņēmu ziņu savā telefonā ar QR kodu, lai iekļūtu iekšā. Visi pretendenti lēnām devās uz konferenču telpu. Tur Alekss ieraudzīja Helēnu un Ričardu. Nez kāpēc viņš ļoti gribēja, lai viņu pieņem. Viņš noteikti zināja, ka laimīgajam, kurš ieņēma šo amatu, būs pieejamas tās vērtīgās, īstās, nekomerciālās zinātniskās laboratorijas, pieeja nopietnai zinātnei un atklājumiem. Un pats galvenais, viņš pat nezināja, kā tas notika, bet viņš ļoti vēlējās strādāt blakus viņai, noslēpumainajai Helēnai. Viņu skatieni sastapās un uz brīdi viņam šķita, ka viņu domas sakrīt.
Grupas intervija ir sākusies. Visiem pretendentiem tika izdalītas tabletes ar jautājumiem un dots laiks anketas aizpildīšanai. Pavisam bija deviņi cilvēki, visi izskatījās diezgan reprezentabli un, visticamāk, bija ar pietiekamām zināšanām atvērtajai vakancei. Bija divu veidu jautājumi: pirmie bija tikai par zinātniskām atziņām, otrie bija situācijas ar to risināšanas iespējām. Daži no viņiem Aleksu samulsināja. Tāpēc, kad sākās mutiskā intervija, viņš pilnībā zaudēja sirdi. Helēna bija kaut kur aizbraukusi un pa lielam bez cerībām tikai gaidīja beigas.
Pienāca Aleksa kārta. Ričards monotoni uzdeva standarta jautājumus: kāpēc tev vajadzīgs šis darbs? Kā jūs varat gūt labumu no laboratorijas? Kāda ir jūsu pieredze?.. Un jauneklis viņiem atbildēja tādā pašā vienmuļā manierē. Pēkšņi kā no nekurienes parādījās Stokkers, izrādās, viņš visu šo laiku bija sēdējis stūrī, un, tā kā gaisma tur praktiski nesasniedza, viņu bija grūti pamanīt.
— Iedomājieties, ka jums ir divas vienlīdz sasniedzamas iespējas: pirmā ir pelnīt naudu (nekaitējot sabiedrībai) legālā ceļā, bet nevarēt nodarboties ar zinātni, un otrā ir kļūt par izcilu zinātnieku, iegūt izcilu laboratoriju, bet par viduvēju algu. Ko tu izvēlēsies? — jautāja Stokers.
Alekss ilgi nedomāja. Šoks par profesora izskatu pārgāja, un viņš mierīgi atbildēja:
— Man labāk patīk nauda!
Ričards pacēla acis no rakstītā un paskatījās uz jauno vīrieti.
"Paskaidrojiet savu atbildi," ieteica Stokers.
"Nauda man palīdzēs palīdzēt cilvēkiem daudz vairāk nekā zinātniska laboratorija un mana iedomība," Alekss paskaidroja.
Stokkers uzmanīgi paskatījās uz savu kolēģi, it kā viņi sarīkotu skatienu dueli. Jaunietim šķita, ka viņš tiek skenēts rentgenā, taču viņš nenovērsa skatienu.
"Labi," profesors noteica, "jūs esat pieņemts." Nāc uz laboratoriju rīt deviņos no rīta, Rihards tev pastāstīs par jaunumiem. Jā, par izmitināšanu… Būs uz brīdi jāpārvācas tuvāk darbam, kaķi var paņemt līdzi.
Stokkers aizgāja, bet Alekss nespēja noticēt šādai veiksmei un nespēja atgūties no pārsteiguma. Frāze par pārcelšanos viņam palika pilnīgi ārpus ekrāna.
Septītā nodaļa. Zinātne vai cilvēce?
Robots satvēra Aleksa galvu. Viņu norīkoja vecā profesora laboratorijā. Viņš nekad agrāk nebija saticis šāda veida cilvēkus. Viņš bija zinātnieks līdz rokas stiepienam. Viņa galvā smadzeņu vietā bija datoru shēmas plates un sirds vietā dzelzs motors.
“Īstam zinātniekam jābūt ciniķim, pretējā gadījumā uzvarēs kaulu maiss, nevis zinātne. Ja jūs kļūsiet mīksts, jūs vairs nevirzīsit uz priekšu, un mēs vairs neredzēsim Einšteinus, Hogs vai Openheimerus," viņš teica.
"Vai varbūt viņi nav vajadzīgi — openheimeri," Alekss atbildēja.
Vecais vīrs viltīgi samiedza acis, sasita ar lūpām, vēlreiz paskatījās uz savu kolēģi, tēvišķīgi uzsita viņam pa plecu un sacīja:
— Jūs vēl esat ļoti jauns, tevī ir ticība brīnumiem un spēks cīnīties par taisnību. Jūs nekad nekļūsiet par īstu zinātnieku.
— Kāpēc, es gribu izmantot zinātni cilvēces attīstībai, nevis tās iznīcināšanai, kā daži.
— Tieši tā. Jūs nesaprotat galveno: zinātne ir bez sejas, tajā nav labā un ļaunā. Tas atklāj likumus, kas jau pastāv, tos nevar aizslēgt atpakaļ kastē. Kāds to tik un tā atvērs. Jums cilvēce ir pirmajā vietā, bet es zinātni lieku augstāk. Tas, ko jūsu cildinātā cilvēce deva pasaulei: kari, iznīcība, bads, slimības — tā visu to izdarīja, lai cik slikti tas būtu. Un tikai zinātne viņu pastāvīgi izrauj no bezdibeņa. Cilvēce organizē karus — zinātne rada ieročus, kuros kari kļūst vienkārši nepraktiski nevienam ierocim, zinātne rada pretsvaru. Katra slimība ir iemesls zinātniekam izgudrot zāles. Ģenētika uzvarēja badu uz zemes. Un visu, ko cilvēkam ir devusi zinātne.
— Man šķiet, ka jūs jaucat cēloni un sekas? Ja Openheimers nebūtu izgudrojis atombumbu, mēs to nebūtu nometuši Japānā.
Profesors iesmējās. Viņa smiekli bija sirsnīgi, kā bērnam:
— Jaunekli, ja būs jāizgudro kāda tehnoloģija, tā tiks izgudrota, un nav svarīgi, vai to dara Openheimers vai kāds cits. Kodolreaktori joprojām piegādā elektrību visai planētai, bet ļaujiet man pateikt, kurš atceras zinātniekus, kuri to izgudroja? Kurš var paskaidrot, ko tieši Einšteins izdarīja zinātnes labā, bet visi zina, ka viņš staigāja bez zeķēm un skatās uz savu stulbo fotogrāfiju ar mēli. Katru dienu kāds zinātnieks izdara kādu atklājumu, miljoniem no tiem. Kāds ļauj izaudzēt lielu ražu, kāds palīdz tikt galā ar slimību, kāds sūta kuģus kosmosā, bet, kas par tādu zinātni domā — visi tajā redz tikai atombumbu un ģenētiski modificētu briesmīgu briesmoni. Ja cilvēkam ir problēmas un nepieciešama nieres transplantācija, gēnu inženierija ir laba. Bet atvainojiet: zinātnei nav sirds — tā vienkārši ir. Emocijas, kas rodas pēc zinātniskiem atklājumiem, ir atkarīgas no cilvēces. Tātad, mans uzdevums ir veikt šos atklājumus. Bet tavs, jaunais cilvēk, ir iemācīt cilvēcei tos pareizi lietot un neiznīcināt sevi.
Alekss ilgi domāja par zinātnes ētisko pusi. Drīz viņš nonāca pie secinājuma, ka zinātne kalpo tai kārtībai, kas pastāv sabiedrībā. Jo zemāks ir sabiedrības morālais raksturs, jo bīstamāka ir zinātne. Un tomēr — bez tā progresa nav.
Alekss saņēma milzīgu prieku no saziņas ar veco vīru. Viņš pat turēja piezīmju grāmatiņu, lai ierakstītu savus izteikumus. Un, kad es izlasīju viņa jaunāko zinātnisko darbu, es vienkārši kļuva neaprakstāmi sajūsmā. Viņš savām acīm redzēja īstu teorētisko zinātni, bija klāt grandioziem atklājumiem. Lai gan starpplanētu lidojumi vēl bija ļoti tālu, profesors teorētiski aprakstīja iespējamo risinājumu problēmai, kā pārvarēt lielus attālumus caur “tārpu caurumiem” kosmosā. Praksē šī teorija vēl bija jāpēta, un tieši šim nolūkam institūts, kurā viņš savulaik strādāja, saņēma pasūtījumu noteiktas lidmašīnas uzbūvēšanai, kuras rasējumus Alekss tagad izstrādāja.
Vēl viens bonuss, strādājot laboratorijā, bija komunikācija ar Helēnu. Jaunieši ļoti ātri sadraudzējās. Sākām kopā pusdienot muzeja kafejnīcā. Alekss pavadīja meiteni mājās. Viņi runāja bezgalīgi. Viņi neuzdrošinājās veidot ciešākas attiecības, lai gan abiem bija skaidrs, ka jūtas ir abpusējas.
Tātad pagāja seši mēneši. Keša pilnībā apmetās savā jaunajā dzīvoklī un pat dažreiz devās strādāt kopā ar Aleksu kā izmēģinājuma dzīvnieku. Viena laboratorija pētīja kaķu ietekmi uz depresijas ārstēšanu. Innokenty bija ļoti mīksts, plīša kaķis, kas eksperimenta dalībniekiem ļoti piestāvēja.
Alekss turpināja fiziskos eksperimentus un sagatavoja dokumentāciju par profesora aprakstīto lidaparātu. Atšķirībā no zinātnieka jaunietis pārstāvēja darāmā darba praktisko pusi. Kad rasējumi bija pabeigti, Rihards viņam piezvanīja un teica, ka viņam jādodas mājās, lai uzraudzītu institūta aparāta būvniecību. Aleksam un Kešai tas bija kā zibens zibens no skaidrām debesīm. Kaķis nekad nebija izjutis tik lielu mīlestību un uzmanību pret sevi, visi viņu baroja, glāstīja, ka galu galā viņš pieņēmās svarā par trīs kilogramiem. Un jauneklis tikai gatavojās bildināt Helēnu. Ko tagad?