A KIMA ASARAS
Honolulu ķiniešu kvartālā troksnis un kliedzieni nebija nekas sevišķs. Tie, kas sadzirdēja šo troksni, tikai paraustīja plecus un iecietīgi pasmaidīja par tādu sabiedriskā miera traucējumu kā par parastu parādību.
— Kas tur notiek? — Cin Mo jautāja sievai. Smags pleirīts viņu saistīja pie gultas, bet sieva pašlaik gāja garām logam un ieklausīdamās apstājās.
— Tas ir tikai A Kims, -— sieva atbildēja. —- Māte viņu atkal sit.
Kliedzieni atskanēja no dārza, kas atradās pie dzīvojamām telpām aiz veikala, virs kura durvīm bija krāšņa izkārtne: «A Kims un kompānija. Universālveikals». Šis divdesmit pēdu platais dārzs bija vesela miniatūra saimniecība un tik veikli iekārtots, ka pievīla skatu, radot bezgalīga plašuma iespaidu. Šeit bija pundurozolu un egļu audzes — tās bija simtgadīgas, bet tikai divi līdz trīs pēdas augstas. Tās tika ievestas ar vislielāko uzmanību un par ļoti augstu cenu., Niecīgs tiltiņš liecās pār tikpat niecīgu upīti, bet tā pa kritumiem plūda lejup no miniatūra ezeriņa, kas mudžēja, pilns ar spurainām, spilgti oranžām zivīm, kas šais ūdeņos un šai peizāžā izskatījās kā valzivis. Uz ezeriņu no abām pusēm raudzījās vieglu daudzstāvu celtņu logi. Dārza vidū uz šauras, ar granti nokaisītas taciņas A Kims vaimanādams saņēma sitienus.
A Kims vairs nebija ķīniešu pusaudzis tai maigajā vecumā, kad bez pēriena neiztikt. Universālveikals «A Kims un Co» piederēja viņam, un viņš bija nodibinājis šo veikalu ar kapitālu, kas izaudzis no vienkārša kūli ja ietaupījumiem un vēlāk noapaļojās līdz četrzīmju skaitlim bankas tekošajā rēķinā, kā arī no solīda kredīta.
Pussimt va-saru un ziemu jau bija aizritējušas pār A Kirna galvu un savā plūdumā padarījušas viņu tuklu un tauku. Maza auguma un pilnīgs — viņš atgādināja arbūza sēkliņu. Seja viņam bija apaļa kā mēness, Viņa zīda tērps bija pati cienība, bet melnā cepurīte ar sarkano pogu vidū_— šai brīdī tā gan vārtījās zemē — bija tāda, kādu valkāja turīgi un veiksmīgi tirgotāji — viņa tautieši.
Bet šai mirklī cienības viņa izskatā bija vismazāk. Saliecies trijos līkumos, viņš locījās un liecās zem bambusa nūjas sitienu krusas. Kad sitieni trāpīja pa pirkstiem un elkoņiem, ar kuriem A Kims centās aizsargāt seju un galvu, viņa ķermenis sāka krampjaini un nevaldāmi raustīties. Kaimiņi pa logiem rāmā labpatikā vēroja šo skatu.
Bet tā, kas ilggadīgā praksē iemanījusies tik veikli cilāt nūju! Septiņdesmit četrus gadus veca un nemaz neizskatījās jaunāka par saviem gadiem. Viņas tievās kājas bija ietērptas stīva, spīdīga melna auduma biksēs. Plānie, sirmie mati, gludi sasukāti, atsedza zemu pieri. Uzacu viņai nemaz nebija, tās jau sen izkritušas. Kniepadatas galviņas lieluma acis šķita melnākas par melnu. Viņa bija šausmīgi bāla — kā līķis. Platajās piedurknēs bija redzamas viņas izdilušās rokas, pa kurām musku|u vietā zem dzeltenās, pergamentam līdzīgās ādas stiepās mezglainas dzīslas. Nefrīta sprādzes uz šās mūmijas rokām pie katra atvēziena klaudzēdamas lēkāja uz augšu un leju.
— Ak! — viņa spalgi klaigāja, ritmiski akcentēdama katru trešo sitienu. — Es aizliedzu tev sarunāties ar Li Faa. Šodien tu apstājies ar viņu uz ielas. Apmēram pirms stundas. Jūs sarunājāties trīsdesmit minūtes. Pēc kā tas izskatās?
— Pie visa vainīgs trīskārt nolādētais telefons, — A Kims nomurmināja, bet viņa apturēja nūju gaisā, cenzdamās uztvert, ko viņš saka. — Jums to pavēstīja misis Cang Ljusi. Zinu, ka tā bija viņa. Es redzēju, ka viņa mani redz. Es likšu aizvākt telefonu. Tas ir velna izgudrojums.
— To ir izgudrojuši visi velni kopā, — misis Tai Fu piekrita, ērtāk satverdama nūju. — Telefons tomēr paliks. Man patīk parunāties pa telefonu ar misis Cang Ljusi.
— Viņai ir acis kā desmittūkstoš kaķiem, — A Kims ievaidējās, saliekdamies zem nūjas, kas trāpīja viņam pa pirkstiem, — bet mēle kā desmittūkstoš krupjiem, — viņš piebilda, gaidīdams nākamo sitienu.
— Tā ir neķītra un ļauna neliete, — misis Tai Fu teica.
— Misis Cang Ljusi vienmēr ir tāda bijusi, — A Kims apliecināja, kā pieklājas paklausīgam dēlam.
— Es runāju par Li Faa, — māte atcirta, ar nūju pastiprinādama savu uzskatu, — Kā zini, viņa tikai pa pusei ķīniete. Viņas māte ir nekaunīga kanakiete. Viņa valkā svārkus tāpat kā tās izlaidīgās haole… un arī korseti, es pati savām acīm redzēju. Jājautā, kur ir viņas bērni. Bet viņa taču apglabājusi divus vīrus!
— Viens noslīka, bet otru saspēra zirgs, — A Kims paskaidroja.
— Padzīvo ar viņu gadu, cildenā tēva necienīgais dēls, un tu būsi priecīgs, ja varēsi noslīkt vai tevi saspers zirgs!
Apslāpēti smiekli logos bija attiecīgs novērtējums viņas atjautai.
— Jūs pati esat apglabājusi divus vīrus, cienītā māmuliņa, — A Kims uzdrošinājās iebilst.
— Man bija prāta diezgan neiziet pie trešā. Bez tam abi mani laulātie draugi cienīgi nomira savā gultā. Tos nespārdīja zirgi, un tie neslīka jūrā. Bet kāda tur daļa mūsu kaimiņiem? Kāpēc tev tiem jādara zināms, ka man bijuši divi vīri, desmit vīri vai arī neviens? Tu apkaunoji mani visu kaimiņu priekšā, un par to es tevi tagad gan pa krietnam samizošu.
A Kims izturēja veselu sitienu krusu, kas nobira pār viņu, un, kad misis Tai Fu aizelsusies pierima, viņš ierunājās:
— Cienījamo' māmuliņ, es vienmēr esmu atgādinājis un lūdzis sist mani mājā, kur cieši aiztaisīti logi un durvis, nevis uz ielas vai dārzā aiz mājas.
— Tu esi nosaucis šo pretīgo Li Faa par Sudraboto Mēness Ziedu, — misis Tai Fu atbildēja tīri sievišķīgā neloģismā, pārtraukdama sava dēla tirādi.
— To jums pateica misis Cang Ljusi, — viņš tiepās.
— Man to pateica pa telefonu, — viņa izvairīgi atbildēja. — Es nevaru pazīt visas balsis, kas ar mani runā pa šo velna cauruli.