Lai cik dīvaini, bet A Kims nebūt nemēģināja aizbēgt no mātes, ko viņš būtu varējis viegli izdarīt. Bet viņa atrada arvien jaunus un jaunus iemeslus nākošajiem sitieniem.
— Ko! Stūrgalvīgais cilvēk! Kāpēc tu neraudi? Izdzimums, tu apkauno savus senčus! Ne reizi neesmu varējusi tevi piespiest raudāt. Jau no mazotnes nevarēju. Atbildi man! Kāpēc tu neraudi?
Nogurusi, aizelsusies aiz piepūles, viņa nolaida nūju un sāka trīcēt kā nervu lēkmē.
— Nezinu. Laikam jau tāds esmu radīts, — A Kims atbildēja, norūpējies uzlūkodams māti. — Es tūliņ atnesīšu jums krēslu, jūs apsēdīsities, atpūtīsities, un jutīsities labāk.
Bet viņa, nikni iesmējusies, novērsās un sāka vecīgā gaitā tipināt uz māju. A Kims pa to laiku uzlika galvā cepuri, sakārtoja saburzīto apģērbu, paberzēja sadauzītās vietas un padevīgām acīm noskatījās mātei pakaļ. Viņš pat smaidīja, tā ka varēja domāt, ka sitieni sagādājuši viņam zināmu baudu.
Tā A Kimu sita jau bērnībā, kad viņš vēl dzīvoja augstajā krastā pie Janczi upes vienpadsmitā krituma. Te bija dzimis viņa tēvs un tepat kopš jaunības dienām strādājis par upes kūliju. Kad viņš nomira, A Kims jau bija pieaudzis un nodarbojās ar to pašu cienījamo profesiju. Vēl senākos laikos nekā tie, par kuriem saglabājušās ziņas ģimeņu hronikās, visi viņa cilts vīrieši bija bijuši kūliji pie Janczi upes. Mūsu ēras laikā viņa tiešie senči bija nodarbojušies ar to pašu. Pie ieejas grīvā viņi sagaidīja džonkas, kas līdzinājās viena otrai kā ūdens lāses, piesēja katrai pusjūdzi garu virvi, un atkarībā no džonkas apjoma tajā iejūdzās no simta līdz divi simti cilvēku — liels divkājains spēks — un vilka džonku pa ūdeni uz izeju no grīvas, saliekdamies tā, ka to rokas skāra zemi, bet sejas bija tikai pēdu no tās.
Acīmredzot visos pagājušos gadsimtos maksa par šo darbu bija palikusi nemainīga. Viņa tēvs, viņa tēvatēvs un viņš pats, A Kims, dabūja vienādu atalgojumu — četrpadsmito daļu centa par džonku, kā viņš aprēķināja vēlāk, kad bija jau Havajā. Izdevīgā vasaras laikā, kad ūdeņi bija mierīgi, džonku daudz un diena bija sešpadsmit stundu gara, par šo sešpadsmit stundu ilgo varonīgo darbu A Kims nopelnīja mazliet vairāk nekā centu. Bet pa visu gadu Janczi upes kūliji nevarēja nopelnīt vairāk par pusotra dolāra. Ļaudis prata dzīvot un dzī> voja no šiem ienākumiem. Bija kalpones, kuras gadā nopelnīja dolāru. Ti Vi tīklu audēji gadā nopelnīja no viena līdz diviem dolāriem. Viņi no šās naudas dzīvoja, pareizāk sakot, nenomira. Janczi upes kālijiem bija vēl viena piepeļņa, kas darīja šo profesiju cienījamu, bet upes kūliju cehu pārvērta par slēgtu korporāciju, kur dēls darbu mantoja no tēva, tā bija kaut kas līdzīgs strādnieku savienībai. No katrām piecām džonkām viena, dodamās pāri krācēm, dabūja bojājumus. No katrām desmit džonkām viena neglābjami aizgāja bojā. Janczi upes kūliji zināja straumes dīvainības un kaprīzes un izvilka, izsmēla, izķēra ar sietiem upes slapjo ražu. Šā ceha ļaudis radīja skaudību citos — mazāk veiksmīgos kūlijos, jo viņi varēja atļauties dzert grauzdētu tēju un katru dienu ēst ceturtās šķiras rīsus.
A Kims arī bija apmierināts un lepns ar savu darbu, līdz kādā neizdevīgā un pavasara slapjdraņķa dienā izvilka no ūdens slīkstošu Kantonas jūrnieku. Lūk, šis ceļinieks, sasildījies pie viņa uguns, bija tas, kas pirmais pateica viņam burvju vārdu — Havaja. Jūrnieks piebilda, ka pats viņš nekad neesot bijis šai strādnieku paradīzē, bet daudzi ķīnieši aizbraukuši uz turieni no Kantonas, un viņš bija dzirdējis stāstām par to vēstulēm piederīgiem. Havajā nepazīstot ne aukstumu, nedz badu. Cūkas, ar kuru barošanu tur neviens nenodarbojas, kļūstot taukas no bagātīgajiem ēdienu pārpalikumiem, kas atliekot cilvēkiem. No Havajas kūlija ēdienu atliekām varētu pārtikt kanto- niešu un jancziešu ģimene. Un alga! Desmit zelta dolāru vai divdesmit koloniju^dolāru katru mēnesi — lūk, ko salīdzis ķīniešu kūlijs saņem no baltajiem velniem — cukura karaļiem. Gada laikā kūliji nopelna milzīgu summu — divi simti četrdesmit koloniju dolāru —, tas ir simt reižu vairāk, nekā saņem desmit reižu smagāk strādājošais kūlijs pie Janczi vienpadsmitās krāces. īsi sakot, Havajas kūlijs dzīvo simtreiz labāk, bet, ja ar viņa darbu ir apmierināti, tad arī tūkstošreiz labāk. Pie tam tur ir brīnišķīgs klimats.
oDivdesmit četru gadu vecumā, par spīti mātes lūgumiem un sitieniem, A Kims izstājās no senās un cienījamās upes kūliju vienpadsmitās krāces korporācijas, iekārtoja māti par kalponi kūliju arteļa vadītāja mājā, kur viņai vajadzēja dabūt dolāru gadā, kā arī drēbes, ne lētākas;; par trīsdesmit centiem, un devās lejup pa Janczi uz Lielo jūru. A Kimam nācās piedzīvot daudz dēku, strādāt grūtu darbu un klaiņāt, līdz viņš kā matrozis uz jūras džonkas sasniedza Kantonu. Divdesmit sešu gadu vecuma viņš pārdeva piecus gadus savas dzīves un darba Havajas cukura karaļiem un kopā ar astoņi simti citiem salīgtiem kūlijiem ieradās Havajā uz smirdoša tvaikoņa, kas bija izsvītrots no Loida sabiedrības sarakstiem un ko vadīja pustraks kapteinis un piedzēruši virsnieki.
A Kima — upes kūlija stāvoklis dzimtenē bija cienījams. Havajā, pelnīdams simtreiz vairāk, viņš atklāja, ka uz viņu skatās kā uz zemāko no zemākajiem, jo kas var būt zemāks par kūliju, kurš strādā plantācijā. Bet kūliji, kuru senči jau pirms mūsu ēras vilka džonkas pār Janczi upes vienpadsmito krāci, nemainīgi manto sava rakstura galveno iezīmi, un šī iezīme ir — pacietība. A Kimam tiešām piemita pacietība. Pēc piecu gadu verga darba A Kimam, tādam pašam kalsnējam kā agrāk, tekošajā rēķinā bija jau gandrīz tūkstoš dolāru.
Ar šo naudu viņš būtu varējis atgriezties atpakaļ pie Janczi upes un dzīvot tur līdz mūža galam kā bagāts cilvēks. Viņš būtu ietaupījis vēl lielāku summu, ja nejauši nebūtu mēreni aizrāvies ar če fa un fan tan spēli un veselu gadu nostrādājis pastāvīgā opija skurbumā cukurniedru plantācijās, kas čumēja no simtkājiem un skorpioniem. Tas, ka viņš nenostrādāja visus piecus gadus, apreibinādamies ar opiju, izskaidrojams vienīgi ar to, ka šis paradums bija dārgs. A Kims nepazina morāliska rakstura šaubas. Opijs vienkārši prasīja pārāk daudz līdzekļu.