Bet A Kims neatgriezās Ķīnā. Viņš vēroja Havajas saimniecisko dzīvi, un viņu pārņēma traka godkāre. Cenzdamies pilnīgi apgūt tirdzniecību un angļu valodu, viņš sešus mēnešus kalpoja par pārdevēju veikalā pie plantācijas. Pusgada beigās viņš zināja par šo veikalu vairāk nekā jebkurš plantācijas pārvaldnieks par jebkuru tam pakļautu uzņēmumu. Pirms viņš atstāja šo vietu, viņš jau pelnīja četrdesmit zelta dolāru vai astoņdesmit koloniju dolāru mēnesī un sāka pieņemties resnumā. Viņa izturēšanās pret parastajiem kūlijiem kļuva neslēpti augstprātīga. Šefs piedāvāja viņam paaugstinājumu — sešdesmit zelta dolāru. Gadā tas iztaisītu fantastisku summu — tūkstoš četri simti četrdesmit koloniju dolāru, tas ir, septiņi simti reižu vairāk, nekā viņš nopelnītu gadā kā divkājainais zirgs pie Janczi upes*
A Kims nenoslēdza līgumu, bet aizbrauca uz Honolulu un sāka visu no gala lielā Fonga un Cou Fonga universālveikalā par piecpadsmit dolāriem mēnesī. Viņš nostrādāja pusotra gada un, kad viņš kļuva trīsdesmit trīs gadu vecs, aizgāja no turienes, lai gan pelnīja septiņdesmit piecus dolārus mēnesī. Tad viņš izlika virs veikala fasādes pats savu izkārtni: «A Kims un Co. Universālveikals». Viņš tagad ēda labāk — un viņa pilnīgajā stāvā jau sāka iezīmēties kaut kas no nākamo gadu arbūza apaļuma.
Ar katru gadu A Kims kļuva turīgāks, un, kad viņam palika trīsdesmit seši gadi, cerības, ko radīja viņa stāvs, jau bija tuvu piepildījumam, pats viņš bija cēlā un varenā Hai Guin Tonga, kā arī ķīniešu tirgotāju apvienības loceklis un jau bija pieradis pacienāt viesus ar pusdienām, kas izmaksāja vairāk, nekā viņš būtu varējis nopelnīt trīsdesmit gados, strādādams par upes kūliju pie vienpadsmitās krāces. Viņam trūka divu lietu: sievas un mātes, kas viņu dauzītu kā senāk.
Trīsdesmit septiņu gadu vecumā A Kims pārbaudīja savu noguldījumu bankā. Viņam piederēja trīstūkstoš zelta dolāru. Par divtūkstoš pieciem simtiem skaidrā un ar nelielas obligācijas palīdzību viņš varētu nopirkt trīsstāvu namu un zemes gabalu pie tā. Bet tad sievas pirkumam atliktu tikai pieci simti dolāru. Fu Li-Pu kungam bija izdodama meita ar ļoti mazām kājiņām; tēvs bija gatavs atvest to no Ķīnas un pārdot A Kimam par astoņi simti zelta dolāriem, pieskaitot ceļa izdevumus. Bez tam Fu Li-Pu bija ar mieru ņemt pieci simti skaidrā, bet pārējo kā sešprocentīgu vekseli.
A Kims, trīsdesmit septiņus gadus vecs, nobarojies un neprecējies, tiešām ļoti gribēja sev sievu un bez vārda runas — sievu ar mazām kājiņām; viņš bija dzimis un uzaudzis Ķīnā, un mūžsenais priekšstats par sievieti ar mazām kājiņām bija dziļi iespiedies viņa sirdī. Bet vairāk, daudz vairāk nekā sievu ar mazām kājiņām viņam gribējās turēt pie sevis savu māti un atkal izjust tās sitienu saldumu. Tāpēc viņš nepieņēma Fu Li-Pu visai izdevīgos noteikumus, bet ar daudz mazākiem izdevumiem atveda savu māti, un no kūli ja kalpones, kas pelnīja gadā vienu dolāru un drēbes trīsdesmit centu vērtībā, viņš padarīja to par saimnieci trīsstāvu veikalā, kur bija divas kalpones, trīs pārdevēji un durvju sargs, nemaz nerunājot par preču bagāto sortimentu plauktos desmittūkstoš dolāru vērtībā, jo te bija viss, sākot ar vislētāko audeklu un beidzot ar dārgiem zīdiem, kas bija izšūti ar roku. Jāatzīmē, ka pat tajos laikos A Kima veikals jau apkalpoja amerikāņu tūristus.
Trīspadsmit gadu A Kims nodzīvoja kopā ar savu māti diezgan laimīgi, sistemātiski izbaudīdams kāvienu aiz jebkura iemesla — gan taisnīga, gan netaisnīga, īsta vai iedomāta. Bet, kad šie trīspadsmit gadi bija tā nodzīvoti, viņš stiprāk nekā jebkad ar sirdi un prātu izjuta ilgas pēc sievas un sevišķi pēc dēla, kas dzīvos pēc viņa un turpinās «A Kims un Co» dinastiju, — sapnis, kas satrauc vīriešus kopš tiem senajiem laikiem, kad tie sāka piesavināties sev medību tiesības, monopolizēt smilšu sēres zivju zvejai un uzbrukt svešiem ciemiem, piespiežot turienes iedzīvotājus ķerties pie šķēpiem. Šis sapnis raksturīgs kā karaļiem un miljonāriem, tā ķīniešu tirgotājiem Honolulu, lai gan tie visi slavē dievu par to, ka tas viņus gan radījis pēc savas līdzības, bet tie nelīdzinās viens otram.
Sievietes ideāls, par ko A Kims jūsmoja piecdesmit gadu vecumā, vairs nebija tāds, kāds tas viņam bija trīsdesmit septiņu gadu vecumā. Tagad viņš vairs nevēlējās sievu ar mazām kājiņām, bet brīvu, stingri soļojošu sievieti normālām kājām, kas viņam nezin kāpēc dienu un nakšu sapņos rādījās Li Faa — Sudrabotā Mēness Zieda izskatā. Kas par to, ka viņas māte ir bijusi kanakiete un viņa ir divkārša atraitne, kas par to, ka viņa valkā balto velnu tērpu, korseti un kurpes ar augstiem papēžiem! Viņš tvīka pēc tās. Šķita, ka pats liktenis bija nolēmis viņiem kļūt par cilts vecākiem tam zarojumam, kas daudzas paaudzes valdīs un vadīs firmu «A Kims un Co. Universālveikals»,
— Es negribu, ka mana vedekla nav tirasiņu pakēr—* māte bieži vien teica A Kimam. (Havajiešu valodā ķīniešus sauc «pakē».) — Manai vedeklai jābūt tīrasinīgai, kāds esi tu, mans dēls, kāda esmu es, tava māte. Un viņai jāvatkā bikses, mans dēls, tāpat kā visas sievietes mūsu ģimenē tās līdz šim valkājušas. Sieviete balto velnu svārkos un korsetē nekad pienācīgi necienīs mūsu senčus. Korsetes un cienība pret senčiem nesaskan viens ar otru. Tāpat ir ar šo nekautrīgo Li Faa. Viņa ir nekaunīga, neatkarīga un nekad neklausīs ne vīru, nedz vīramāti. Sī nekauņa iedomājas sevi par dzīvības pirmavotu un ciltsmāti: tā neatzīst senčus, kas dzīvojuši pirms viņas. Viņa ņirgājas par mūsu ziedokļiem, lūgsnām un mājas dieviem, kā to no drošiem avotiem dabūju zināt…