— No misis Cang Ljusi, — A Kims ievaidējās.
— Ne tikai no misis Cang Ljusi, ak, mans dēls! Es visus izjautāju. Mazākais, desmit cilvēku dzirdējuši, ka viņa nosauc mūsu svētnīcas par pērtiķu būdām. To tiešām teikusi tā, kas ēd jēlas zivis, jēlus gliemežus un ceptus suņus. Mūsu svētnīcas — pērtiķu būdas! Viņai tomēr nebūtu nekas pretim apprecēt tevi, pērtiķi, jo tavs veikals ir īsta pils, bet bagātība padarījusi tevi par lielu cilvēku. Viņa apkaunos mani un tavu tēvu, kas jau sen dus cienījamā nāves miegā.
Šis jautājums vairs netika apspriests. A Kims zināja, ka vispār viņa mātei ir taisnība. Ne velti Li Faa pirms četrdesmit gadiem bija radījis tēvs ķīnietis, kas bija atmetis visas tradīcijas, un māte saliniece, kuras senči bija pārkāpuši tabu, atmetuši paši savus polinēziešu dievus un sākuši mazdūšīgi uzklausīt kristīgo misionāru sludināšanu par tālu un neredzamu dievu. Li Faa, būdama izglītota sieviete un prazdama lasīt angliski, havajiski un mazliet ķīniski, izlikās, ka nekam netic, lai gan sirds dziļumos baidījās no Havajas burvjiem, kas ar saviem lāstiem varēja aizdzīt nelaimi vai — gluži otrādi — atsaukt cilvēkam nāvi.-A'Kims ļoti labi saprata, ka Li Faa nekad neienāks viņa mājā, lai izrādītu cieņu tā mātei un būtu tās verdzene, kā tas kopš mūžseniem laikiem bijis ķīniešu ģimenēs. Li Faa no ķīniešu viedokļa bija moderna sieviete, feministe; viņa jāja uz zirga, nekautrīgā tērpā pastaigājās pa Vaikiki pludmali un svētkos ne vienreiz vien dejoja ar visnecienīgākajiem cilvēkiem, kas pie tam bija tenkotāji.
JBats A Kims, veselu paaudzi jaunāks par savu māti, arĻ,bija saindēts ar laikmetības indi. Pastāvēja vecā kārtība, ciktāl sirds slēptākajos stūrīšos viņš juta, ka viņu, A Kimu, skar pagātnes apputējusī roka. Bet viņš apdrošināja savu dzīvību un visu īpašumu, vāca naudu par labu vietējiem ķīniešu revolucionāriem, kas bija apņēmušies Debesu impēriju pārvērst republikā, ziedoja ķīniešu beis- bolistu pulciņam, kas šai amerikāņu spēlē bija uzvarējuši pašus amerikāņus, sprieda par teozofiju ar japāņu budistu un zīda tirgotāju Katso Suguri, pārmeta policijai kukuļņemšanu, deva savu daļu naudas un atbalsta anck- sētās Havajas demokrātiskajai politikai un gribēja pirkt auto. A Kims nekad neuzdrošinājās atklāt pats sev savu dvēseli un noskaidrot, ar ko viņš paceļas pāri vecajam. Viņa māte piederēja senatnei, bet viņš taču māti cienīja un bija laimīgs zem viņas bambusa nūjas. Li Faa, Sudrabotais Mēness Zieds, piederēja jaunajam laikam, un viņš nekad nevarēja būt pilnīgi laimīgs bez tās.
Tāpēc ka viņš mīlēja Li Faa. Veiklais tirgotājs, uzkrājis pusgadsimta pieredzi, ar mēnesim līdzīgu seju un apaļš kā arbūza sēkliņa, kļuva dzejnieks, sapņodams par Li Faa. Viņš izdomāja tai veselas uzrunu poēmas, viņš pārvērta sievieti ziedā, filozofiskās skaistuma un pilnības abstrakcijās. Viņam, tikai viņam vienīgajam no visiem pasaules vīriešiem tā bija Plūmes Zieds, Sievišķīgais Klusums, Rāmuma Zieds, Mēness Lilija, Pilnīgais Miers. Čukstēdams šos saldos mīlas vārdus, viņš dzirdēja tajos strautu čalas, sudrabotu zvaniņu skaņu, juta oleandru un jasmīnu smaržu. Li Faa bija viņa poēma par sievieti, viņa dzejiskā jūsma, triju dimensiju gars, liktenis un laime, kas viņam bija nolemta, pirms dievi radīja pirmo vīrieti un sievieti, — bet dievu untums bija radīt visus vīriešus un visas sievietes priekiem un bēdām.
Reiz māte ielika viņam rokā tušu, otiņu un nolika uz galda rakstāmo tāfeli.
— Uzzīmē, — viņa sacīja, — hieroglifu «precēties».
Viņš, daudz nebrīnīdamies, paklausīja un ar viņa tautai raksturīgo māksliniecisko veiklību uzzīmēja simbolisko hieroglifu.
— Izlasi to! — viņa pavēlēja.
A Kims ziņkārē paskatījās uz māti, vēlēdamies tai izdabāt, bet tai pašā laikā nesaprazdams tās nodomu.
— No kā tas sastādīts? — Viņa neatlaidīgi pētīja. — Ko nozīmē trīs sastāvdaļas, kuras kopā izveido: precēties, laulība, vīra un sievas savienošana? Uzzīmē. Uzzīmē katru no tām atsevišķi, nesaistīti, lai mēs saprastu, cik saprātīgi senie gudrajie veidoja hieroglifu «precēties».
A Kims paklausīja un zīmēdams ieraudzīja, ka viņa otiņa bija izveidojusi trīs zīmes — rokas, auss un sievietes zīmi.
— Nosauc tās! — māte lika, un viņš nosauca»
— Pareizi, — viņa sacīja. — Tas ir ļoti zīmīgi! Tāda īr laulības būtība. Tāda kādreiz ir bijusi laulība, un tāda tā vienmēr būs manā mājā. Vīrieša roka ņem sievieti aiz auss un ieved viņu savā mājā, kurā tai jābūt paklausīgai viņam un viņa r mātei. Tā arī mani ņēma aiz auss tavs sen un cienījamā nāvē mirušais tēvs. Esmu apskatījusi tavu roku. Tā nelīdzinās viņa rokai. Esmu noskatījusies uz Li Faa ausi. Tev nekad neizdosies vest viņu aiz auss. Viņai nav tādu ausu. Es vēl dzīvošu ilgi un līdz pašai nāvei būšu saimniece sava dēla mājā, kā to nosaka senas paražas.
— Bet viņa taču ir mana cienītā māte, — A Kims paskaidroja Li Faa.
Viņš bija apmulsis, jo Li Faa, pārliecinājusies, ka misis Tai Fu aizgājusi uz ķīniešu eskulapa templi, lai ziedotu žāvētu pīli un aizlūgtu par savu veselību, kas kļuva arvien vārgāka, izmantoja gadījumu un apciemoja A Kimu viņa veikalā.
Li Faa, salikusi savas nekautrīgās, nenokrāsotās lūpas kā pusatvērtu rožu pumpuru, atbildēja:
— Ķīnā tas tā vēl varētu būt. Es nepazīstu Ķīnu. Bet šeit ir Havaju salas, un Havajā ārzemnieki maina savas paražas.