A Kims nolaidās uz ceļiem, lai mātei būtu ērtāk. Viņa apbēra to ar sitienu krusu, bet Li Faa smaidīja, iespurdzās un beidzot sāka skaļi smieties.
— Stiprāk, stiprāk, cienītā misis Tai Fu! — viņa uzmudināja sirmgalvi starp divām smieklu lēkmēm.
Misis Tai Fu centās visiem spēkiem, bet spēku nebija daudz, un pēkšņi viņa pamanīja kaut ko tādu, ka aiz brīnumiem nūja izkrita viņai no rokām. A Kims raudāja. Pa viņa vaigiem plūda lielas asaras. Li Faa bija pārsteigta, tāpat arī pārdevēji, kas noskatījās. Visvairāk, patiesību sakot, bija pārsteigts pats A Kims, bet nekādi nevarēja savaldīties, un, lai gan sitieni bija aprimuši, viņš vēl arvien raudāja.
— Kāpēc jūs raudājāt? — Li Faa viņam pēc tam bieži jautāja. — Tas bija tik muļķīgi.,. Viņa nevarēja sagādāt jums nekādas sāpes»
— Pagaidiet, līdz apprecēsimies, — A Kims vienmēr atbildēja. — Un tad, o, Mēness Lilija, es jums to pateikšu.
Reiz pēc diviem gadiem A Kims, ar saviem apmēriem vairāk nekā jebkad līdzinādamies arbūza sēkliņai, pārnāca mājās no ķīniešu tirdzniecības asociācijas un atrada savu māti gultā mirušu. Viņas piere izskatījās vēl zemāka un atpakaļ atsukātie mati vēl gludāki. Bet viņas grumbainajā sejā bija sastindzis sauss smaids. Dievi bija bijuši labvēlīgi. Viņa bija aizmigusi bez ciešanām.
A Kims pieprasīja pa tālruni vispirms Li Faa numuru, bet viņš neatrada Li Faa ātrāk, pirms nebija piezvanījis misis Cang Ljusi. Paziņojis jauno vēsti, viņš nolika kāzu dienu pēc desmitreiz īsāka laika, nekā to prasa senas ķīniešu paražas. Bet, ja ķīniešu laulību ceremonijā paredzēts kaut kas līdzīgs līgavas māsai, tad tieši šo lomu kāzās izpildīja misis Cang Ljusi.
— Kāpēc, — Li Faa jautāja A Kimam, kad kāzu naktī viņi bija palikuši vieni, — kāpēc jūs sākāt raudāt toreiz, kad māte jūs veikalā sita? Tas bija tik muļķīgi. Viņa pat nesagādāja jums sāpes.
— Tāpēc jau arī es raudāju, — A Kims atbildēja.
Li Faa nesapratnē paskatījās uz viņu.
— Es raudāju, — viņš paskaidroja, — tāpēc, ka piepeši sapratu, ka mana piāte tuvojas galam. Viņas sitieni bija viegli, es tos nejutu. Un es raudāju, saprazdams, ka viņai vairs nav spēka sagādāt man sāpes. Lūk, kāpēc es raudāju, mans Rāmuma Zieds, mans Pilnīgais Miers, Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es raudāju.