Выбрать главу

somā, bet, kad sapulcēšanās punkta smagie lieta čuguna vārti aizvērās aiz viņa grupas, Vasilijs negaidot kļuva rosīgs, it kā no viņa sirds būtu novēlies akmens. Pēdējo reizi viņš pienāca pie žoga, lai paspiestu mūsu «priekšķepas», un viņu mēs nekad vairs netikām redzējuši.

Šis nejaušais strīdiņš ar Vasiļoku ievilka dziļu sliedi Alekseja domāšanā. Arēji pavieglās un nenopietnās Vasi- ļoka izdarības atbilda kaut kādām ļoti svarīgām, līdz galam neapjaustām tieksmēm. Aleksejs tagad saskatīja tāles, kas pirms tam viņam bija šķitušas neskaidras. Es satraukti vēroju Alekseju. Milzīgajam darbam, no kura es nekā lāgā nesapratu, viņš nodevās ar visu savu prātu. Jā, viņš gāja un regulāri lika eksāmenus, un par rezultātiem nemaz nevajadzēja vaicāt. Eksāmeni izvērtās par pārrunām ar vienu vai otru mācības spēku, par pārrunām, kas sagādāja daudz patīkamu brīžu eksaminētajiem un kas vienmēr bija pamācošas un rosmes pilnas.

Reiz norunājām ar Aleksejevu, ka pēc eksāmena iesim uz kino. Atbrīvojos agrāk un, palūdzis atļauju noklausīties eksaminēšanā, iegāju auditorijā, kurā tika pārbaudītas Aleksejeva grupas zināšanas.

Eksaminēja slavens profesors, tagad viņa vārdu pazīst visā pasaulē. Profesors laikam par Aleksejevu bija kaut ko dzirdējis un vēroja viņu kā pārāk salielītu brīnum bērnu.

Profesors paaicināja Aleksejevu pie sava galdiņa un ātri kaut ko uzrakstīja uz lapas. Aleksejevs mirkli padomāja un atbildēja plaši jo plaši. Profesors pasmējās un trīsreiz nevis uzrakstīja, bet, šķiet, uzsita ar spalvu uz papīra. Tā bija kaut kāda ļoti īsa, bet, kā redzams, sarežģīta matemātiska izteiksme. Aleksejevs nosēdēja pie tās veselu stundu.

Pa to laiku profesors noeksaminēja kādus piecus stu dentus, pēc tam pieliecās pie Aleksejeva un jautāja:

— Nu, kā veicas?

— Esmu atrisinājis, — Aleksejevs atbildēja, — man tā šķiet..

Profesors vērīgi paraudzījās uz Aleksejevu un uzmanīgi paņēma no viņa rokām lapu ar aprēķiniem.

— Mani interesēja, kā jūs sāksiet meklēt atrisinājumu. Interesēja, kāda būs jūsu pieeja. Šis uzdevums vispār vēl nav atrisināts.

Profesors pārlasīja Aleksejeva uzrakstīto.

— Aleksejev, jūs varat iet, — profesors skaļi sacīja. — Ja atļausiet, es šo atrisinājumu publicēšu izdevumā «Pielietojamā mehānika un matemātika». Ļoti skaists atrisinājums.

Tanī dienā izrādīja filmu «Čarļa krustmāte», un pie kino dūca milzīgs ļaužu pūlis. Matrožu cepures un atvaļinājumā palaisto kareivju laiviņas, lakatiņi un salmu platmales, nepacietībā pastieptu roku jūklis, sviedrainās saujās sažņaugtas naudas zīmes. Bijām jau gandrīz pie kases, kad smagajā mašīnā piebrauca zemūdeņu jūrnieku grupa. Pēc mirkļa mūs piespieda vienu pie otra tik stipri, ka aizrāvās elpa, un uzreiz pāri pūļa troksnim atskanēja mežonīgs Alekseja kliedziens. Satrauktas, ziņkāras sejas pavērsās pretim šim kliedzienam, bet Aleksejs, arvien vēl kaut ko kliegdams, ar krampjos sarautām rokām pūlēdamies pieķerties pie blakus stāvētāju svārkiem un kareivju blūzēm, visā augumā noslīga uz grīdas.

Saudzīgi iznesām viņu laukā, noguldījām uz dārza sola. Kāds atsteidzās ar gāzēto ūdeni.

Aleksejs atguva samaņu, it kā vainīgs juzdamies, pa raudzījās sanākušo matrožu līdzjūtīgajās un nopietnajās sejās.

— Eh, karš! — kāds skumji un ar lielu naidu teica.

Sveša roka sniedza mums biļetes, un mēs tomēr iegā

jām kinoteātrī. Vēderu turēdami, smējāmies par «čarļa krustmātes» vientiesīgajām izdarībām, un kaimiņš visu laiku sauca:

— Kaut kas traks, kaut kas traks!

Mājās nākot, Aleksejs bija pavisam saguris.

Nespēju, — viņš teica, — nespēju skatīties pūlī, cīnos ar sevi, bet nespēju. Visu laiku manu acu priekšā rēgojas tas nolādētais zirgu stallis. .

Tomēr ritēja laiks, un Aleksejeva nervu sistēma, kas pamatos bija veselīga un spēcīga, lēni, bet droši atbrīvojās no pagātnes smagās nastas.

Drīz es pārvācos uz kopmītni. Iemesls bija Ņina. Viņas zobgalību dēļ Aleksejs ne vienreiz vien nebija spējis savaldīties. Beidzot, kad Aleksejs reiz kartupeļus bija cepis ar šampūnu, šķidrām, brūnām ziepēm, — Ņina ar tām mazgāja matus un pudeli kā par spīti vienmēr lika blakus mūsu saulespuķu eļļas pudelei, — Alekseja pacietība izsīka.

— Šī ņirgāšanās un ķiķināšana jāizbeidz, es par to gādāšu.. Kaut kas ir jādara.

Un Aleksejs darīja. Arī pavasaris un jaunība teica savu vārdu. Viņi apprecējās maijā.

Lielo kastroli pielējām pilnu ar sarkano vīnu, salduma pēc piebērām saharīnu, smaržas pēc piemetām vaniļu, bet, lai ātrāk «iesistu galvā», kastroli uzlikām uz uguns. Četri desmiti draugu un draudzeņu katrs izstrēba divas ēdamkarotes siltā, smaržīgā vīna, un mēs visu nakti dziedājām un dejojām pagalmā pie krustmātes Šuras loga.

Pienāca šķiršanās brīdis, un mēs aizbraucām kur kurais. Aleksejevs retumis atrakstīja pa vēstulei. Bet apciemot aicināja tikai tagad. Aicināja neatlaidīgi. Viņš ļoti vēlējās parādīt man savu pēdējo atklājumu. Braucu gandrīz tūlīt, bet bija jau par vēlu.

TOPANOVA STĀSTS

— Maksim Fjodorovič, tagad jūsu kārta, — es teicu Topanovam. — Kur jūs sastapāt Aleksejevu un kad?

— Pirms kādiem pieciem gadiem, — atbildēja Topanovs un uz brīdi iegrima domās. — Tolaik strādāju Zinātņu nodaļā. Ar ko gan man bija jānodarbojas! Dzīvokļu būves jautājumi, institūtu darbības pārkārtošana.. Jaunas laboratorijas un jauni pētījumi. Jauni kadri un dažreiz, teikšu jums atklāti, pat vecas tenkas. Arī ar Aleksejevu iepazinos kādas sūdzības dēļ. Reiz pie manis atnāca Aleksejeva darbinieks profesors Razumovs.

— Vai arī viņš ir gājis bojā?

— Jā. Razumovs visu laiku strādāja kopā ar Aleksejevu, bet toreiz atnāca sūdzēties par viņu. Vai Razu- movu nekad netikāt redzējis? Reprezentabls vīrs — ar bārdiņu, mazliet vecmodīgs, izskatījās pēc pagājušā gadsimta zinātnes klasiķa vai, pareizāk sakot, pēc vairākiem

klasiķiem. Izcils speciālists. Aleksejevs ilgi bija viņa skolnieks. Tātad Razumovs atnāk pie manis un lūdz, lai es palīdzot: viņš nespējot nekādi sastrādāt ar Aleksejevu.

— Bet ar ko nodarbojaties savā laboratorijā? — es jautāju.

— Mes nodarbojamies ar vakuuma jautajumiem, — Razumovs atbildēja. — Vai jūs izprotat, kas tas ir? Tas nav tikai tukšums, bezgaisa telpa, kā tiek rakstīts skolu fizikas mācību grāmatās. Tas ir brīnišķīgs, apbrīnojams objekts, tajā ir milzums pārsteigumu.. Gribu pateikt jums, ka Aleksejevs — viņam netrūkst savu domu un iniciatīvas — nostājas man aiz muguras un kurn. Jel saprotat, viņš apgalvo, ka mūsu izraudzītā un apstiprinātā virziena darbi nekā nevarot dot, ka tā esot spēku un līdzekļu šķiešana, ka labāk man būtu … Redzat, viņš labāk izprotot! Piedodiet, esmu uztraucies. .

— Varbūt viņš tiešām izprot labāk?

— Maksim Fjodorovič, neņemiet ļaunā, bet disertants vislabāk zina savu disertāciju, labāk par autoru neviens nepārzina viņa grāmatu, labāk par celtnieku neviens nepārzina namu, kuru viņš būvē.

— Un labāk par jums — vakuumu?. . Lūdzu, turpiniet!

— Nē, es nevaru apgalvot, ka pārzinu to, jā, jā! Esmu tikai viens no neciliem šās nozares speciālistiem, tomēr uzdrošinos cerēt, ka manus necilos darbus minimālo lauku un to fluktuāciju nozarē ir pamanījušas dažas teorētiskās fizikas autoritātes. . Uzdrošinos cerēt…