Te nu bija šī galvenā zāle. Pa speciāli iztīrītu ceļu piebrauca sanitārās mašīnas. Tām bija jāpievāc vēl nesen dzīvo, degsmes pilno cilvēku atliekas … Noņēmuši no galvas aizsargmaskas, gar ceļa malām stāvēja avārijas komandas locekļi, skarbas profesijas skarbie vīri.
Pie mums steigšus pienāca avārijas grupas vadītājs. Viņš pamāja, lai mēs viņam tuvāk neejot, un cauri maskai dobji sacīja:
— Negaidīts šķērslis. Zem metāla kupola atrodas caur spīdīga, neparasti cieta viela ar neparastām īpašībām.
Pneimatiskais cirtnis nolūst, nespēdams pat ieskrāpēt šās vielas virsmu.
— Bet elektriskais loks? — kāds ievaicājās.
— Mēģinājām, arī nelīdz, — atbildēja avārijas grupas vadītājs. — Nespēj nekā padarīt, viss velti.
— Bet ja mēģinātu piekļūt no galvenās zāles otras puses? — es ierosināju.
— Nav iespējams, otras puses nav. Bruņām klāto kupolu esam sagraizījuši daudzās vietās, un visur apakšā ir šis stikls. Uzvelciet skafandru un paskatieties pats! …
Cita pēc citas atpakaļ gājienā izbrauca ātrās palīdzības mašīnas. Kāpdami pāri betona bluķiem, devāmies dziļāk drupās. Tiešām, zem metāla kupola bija caurspīdīga masa, kas izskatījās pēc tumša, neslīpēta stikla paugura. Tā virsmā bija redzams precīzs tērauda plākšņu iekšpuses nospiedums — no šīm plāksnēm bija sametināts kupols. Tieši priekšā ieraudzījām durvis, pareizāk sakot, nospiedumu, ko bija atstājušas metāla durvis, kuras atradās turpat līdzās. Izrādījās — durvju rokturis bija ieku- sis šajā masā, kuras rašanos neviens nespēja izskaidrot. Tobrīd celtnis pavilka sāņus vēl vienu bruņu kupola segmentu — un saules stari iekļuva «stikla» paugurā. Topa- novs piespieda seju pie tā virsmas, pūlēdamies saskatīt, kas tur ir iekšā.
— Viņi ir tur! — Topanovs klusi sacīja. — Šķiet, tas ir Aleksejevs …
Tumšā paugura vidū kā milzīgā akvārijā bija sastinguši vairāki augumi. Mēģinājām atrast novērošanai izdevīgāku vietu, taču «stikla» masai cauri audās smalku plaisu tīkls, un tāpēc tās iekšieni varējām vērot tikai kā caur miglu. Paņēmu kāda strādnieka pamestu cērti un situ pa «stiklu» ar visu spēku. Cērte tikpat sparīgi atlēca atpakaļ, un caurspīdīgā masa atbildēja uz šo sitienu ar dīvainu, smalku, dziedošu skaņu.
— Viss velti, — dzirdēju sakām avārijas grupas vadītāju, — jāmēģina spridzināt.
Sprādziens nogranda tikai uz rīta pusi. Mēnesnīcā augstu gaisā uzšāvās zemes un smilšu blāķi. Saulei uzlecot, ieraudzījām pārsteidzošu ainu. No kupola vairs nebija ne vēsts — sienu atliekas aizsviestas uz visām pusēm, un saules staros mirdzēja caurspīdīgai baravikai līdzīgais
sakusušais «stikla» paugurs. Tagad tā iekšienē pavisam labi varēja saskatīt neskaidrus aparātu un cilvēku augumu apveidus. Cilvēki stāvēja un sēdēja pie aparātiem. Viens no viņiem bija sastindzis, it kā tobrīd kaut kur trauktos. Roka sniedzās uz blakus stāvētāju, kas ļoti lietišķi pašlaik spieda kāda aparāta kontaktu pogas. Šādā stāvoklī viņus bija pārsteigusi nāve.
Kāds enerģijas viesulis iebrāzies šaja pļašajā telpā ar lielo lustru, kas arvien vēl «karājās», lai gan griestu šeit sen vairs nebija? Jā, šeit tieši iebrāzies viesulis, jo laboratorijai pašai nekādu sevišķi spēcīgu enerģijas avotu nebija. Avārijas dienā pašrakstītāju aparātu reģistrētais enerģijas patēriņš bijis pat mazāks nekā parasti. Bet tad uzreiz strāvas impulss spēji palēcies, tomēr automāti strā dājuši precīzi, tie pārtraukuši elektriskās enerģijas pieplūdi, tūlīt, lai stāvokli pārbaudītu, pieslēgušies laboratorijai vēlreiz, taču tur pretestība jau bijusi bezgala liela —
laboratorija vairs neeksistējusi.
* * *
Mēs stāvējām pie Aleksejeva laboratorijas drupām. Runājām pusbalsī, taču cits citu pārtraukdami un steig šus stāstīdami arvien jaunus un jaunus sīkumus.
Visu rajonu ap laboratoriju ir izglābis šis tērauda kupols, — skaidroja viens no fiziķiem, kas bija atbraucis pirms manis. — Ja nebūtu šās bruņu segas, postījumi skartu daudz lielāku platību.
— Kas tad ir šī caurspīdīgā masa, kāds ir tās sa stāvs? — es jautāju.
— Ticat vai neticat, sastāvs ir tāds pats kā gaisam. Jā, jā, slāpeklis un skābeklis tādās pašās attiecībās ka apkārtējā gaisā.
— Interesanti. . Tas ir kaut kāds nepazīstams savienojums, kāds nezināms slāpekļa oksīds.. piebilda viens no klātesošajiem.
— Vai tikai tas ir ķīmisks savienojums? fiziķis pagrozīja galvu. — Es par to ļoti šaubos. Mēs esam konstatējuši, ka šī viela vada elektrisko strāvu. Pievienojām metināšanas aparāta elektrodu, loks gan radās, bet tūlīt apdzisa. Ar vakuuma sūcēju savācām izgarojušās vielas tvaikus.
— t- Un spektrā bija tikai skābeklis un slāpeklis?
— Jā, skābeklis un slāpeklis. Šorīt paņēmām analizēšanai plānu plāksnīti — šķiet, tā ir caurspīdīgās masas šķēpelīte, kas atrasta pēc sprādziena, — un izdarījām rentgena struktūruzņēmumu. Attālums starp atomu centriem ir neizskaidrojami mazs..
Bet kā jūs atradāt šo šķēpelīti?
— Kādam strādniekam aiz tās bija aizķērusies kāja — un viņš pakritis.
Vai tad šķēpelīte tik liela?
Sī šķēpelīte nav lielāka par plaukstu, bet sver četrdesmit divus kilogramus.
— Interesants fakts: šīs caurspīdīgās masas temperatūra dienu un nakti ir trīsdesmit seši grādi!
— Jā, pārsteidzoša stabilitāte! Gluži kā termostatā.
— Bet kur radusies sprādziena enerģija?! Cik mēs tagad zinām, tad ne enerģijas uzkrāšanās, ne strauja pie plūduma no ārienes nav bijis.
No kaut kurienes šī enerģija tomēr ir radusies! Tur klāt laboratorijā, kurā nepēta ne materiālus, kas spējīgi skaldīties, ne arī kodola termiskās reakcijas. Materiālu sarakstā nav ne urāna, ne plutonija, ne torija. . Laboratorija nekā nav lūgusi uzņēmumiem, kas ražo smago ūdeni vai smago ūdeņradi, bez kuriem pagaidām nevar iztikt, pētot augstu temperatūru procesus.
— Vai kāds ir ievērojis, ka visas sprādziena plūsmas vērstas nevis uz āru, bet uz iekšu uz Aleksejeva labo ratorijas ēku?
Pat visas rūtis no Zvaigžņu institūta logiem izrau tas uz āru, — es piebildu, atcerēdamies logu stiklotāju stāstījumu.
Un pēkšņi negaidīts atklājums! Zvaigžņu institūta līdzstrādnieki mums paziņoja, ka no institūta raķešu starta laukuma Aleksejevs diezgan regulāri raidījis kosmosā raķetes.
Kosmiskās telpas pētīšanas galvenā pārvalde apliecināja, ka Aleksejeva laboratorijai dažus mēnešus pirms katastrofas nosūtītas trīs lielas raķetes. Saskaņā ar līguma noteikumiem pēdējās pakāpes konteiners piegādāts tukšs. Raķetes palaistas vismaz mēnesi pirms katastrofas, jo bija saglabājies pārvaldē saņemtais raķešu
palaišanas akts. Ailē «Palaišanas mērķis» bija neskaidri teikts: «Palaista kosmosā, lai izpētītu bezgaisa telpu.»
Galvenajai pārvaldei nekādu citu ziņu nebija, jo lidojuma vadīšanas ierīces montētas Aleksejeva laboratorijā.
«Lai izpētītu bezgaisa telpu…» Bet kāds īsti bijis raķešu uzdevums? Starp tūkstošiem mākslīgo pavadoņu, kas riņķoja ap Zemi pa visdažādākajām orbītām, martā jauni pavadoņi nebija reģistrēti. Kas noticis ar Aleksejeva raķetēm?.. Un tanī dienā, kad Aleksejevs gribēja pavēstīt par savu darbu, notiek milzīga katastrofa. Kāpēc tā notika tieši tanī brīdī, kad par eksperimenta panākumiem Aleksejevam vairs nebija nekādu šaubu? Kad viņš jau gribēja sākt kādu jaunu eksperimentu?
Vajadzēja katrā ziņā atklāt šīs dienas noslēpumu. Ne jau tukšas ziņkāres dēļ tas bija nepieciešams. Ar speciālu rīkojumu tika apturēta desmitiem ieplānotu mēģinājumu uzsākšana. Zinātnei nekad nav trūcis pašaizliedzīgu pētnieku, taču nevajadzīgs risks robežojas ar noziegumu. Jo vairāk tāpēc, ka viss liecināja — liktenīga bijusi kāda nejaušība, nepareiza rīcība. Pilnīgi nepieciešams bija zināt, kāda rīcība var radīt katastrofu. Tomēr aizritēja diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas, un mēs vēl aizvien nebijām atrisinājuši šo mīklu.