Viņš uzcēla rāmi uz galda, noņēma no galda apaļu, smagu tintnīcu un nolika to rāmja vidū: plēve ieliecās.
— Sādu modeli, — sacīja man Aleksejevs, — izmantosim gravitācijas lauka demonstrēšanai. Vai jums nav pie rokas kāda bumbiņa?
Atradās arī metāla bumbiņa. Aleksejevs, rādīdams uz tintnīcu, teica:
— Pieņemsim, ka šī ir Saule. Bumbiņu var sviest tā, lai tā riņķo ap tintnīcu.
Viņš svieda bumbiņu, un tā tiešām apriņķoja kādas desmit reizes, ripojot pa plēvi, kas bija ieliekusies zem «saules» — tintnīcas smaguma, un pēc katra apļa tuvojās centram.
— Bet, ja uzskatāmi gribam parādīt, kā virzīsies gaismas daļiņa Saules tuvumā, tad bumbiņa jāsviež lielākā ātrumā.
Aleksejevs vēlreiz svieda bumbiņu, tā pašāvās garām tintnīcai un nokrita uz grīdas.
— Vai redzējāt? — Aleksejevs man jautāja. — Vai pamanījāt, ka bumbiņa virzījās nevis taisni, bet it kā tiecās tuvāk pie «saules»? Saule rada savdabīgu telpas izliekumu savā apkārtnē. Es nedomāju* ka tas izskaidrojams, kā to darīja Einšteins, tikai ar «hipotētiskās vides refrakciju gfavitējošās masas tuvumā», šeit … ir īsta refrakcija, Maksim Fjodorovič!
— Bet kā lai to pārbaudi?
— Tikai izkļūstot ārpus Zemes, robežām, tikai kosmosā. Zemes orbīta precīzāku pārbaudi neļauj izdarīt. Ja Zeme un Saule atrodas nevis tukšumā, bet kaut kādā vidē, tad šī vide gandrīz nemaz nav konstatējama. — Jā, jā, Aleksejevs nekā vairāk neteica. Jautāju, vai tiešām viņš domā, ka pat tukšu telpu piepilda kaut kas tāds, kas joņojošās Saules priekšā kļūst blīvāks.
— Vai tukšums var kļūt blīvāks? — . Aleksejevs atkārtoja manu jautājumu. — Daba baidās tukšuma — tā mēdza teikt jau sensenos laikos. «Dabā tlfkšuma nou!»
v teiksim mēs šobrīd. Un vai tad par tukšumu var saukt telpu, kur dzimušas zvaigznes, kur dzimušas galaktikas? Tikai cilvēka prātā var eksistēt vārds «nekas», dabā tāda nav!
— Tātad jāsecina, ka ir kaut kas tāds, kas piepilda fizisko telpu? — es jautāju.
— Nē, nepiepilda! Ir pati fiziskā telpa. Tāpēc es ari gribu izsekot, kā šis «nekas», dodams ceļu milzīgajai Saulei, ietekmēs gaismas staru un kā gaismas stars ietek mēs šo «neko».
— Bet aiz Saules arī var rasties interesanti sektori. Pēc jūsu vārdiem, jāsecina, ka Saule kustas kādā materiālā vidē.
— Jā, pilnīgi pareizi. Turklāt šīs vides dinamika ir ļoti sarežģīta, tajā var rasties
— Var rasties virpuļojumi?!
Aleksejevs paraudzījās uz mani un sacīja:
— Katrā ziņā! Un vienā no šādiem virpuļiem kādreiz radusies Zeme … Varbūt visa mūsu Saules sistēma, visas planētas, visi planētu pavadoņi ir šādu virpuļu materializēts sablīvējums starpzvaigžņu vidē. Varbūt arī tagad kādā mūsu sistēmas nostūrī norisinās nemanāma, bet neatlaidīga un nepārtraukta jaunas planētas vai jaunu pavadoņu veidošanās. Oficiāli esmu izvirzījis jautājumu par Einšteina efekta asimetriskuma pārbaudi, un, ja man ir taisnība, tad tam visam būs ļoti nozīmīgas sekas.
— Kā es varēju aizmirst šo sarunu! — beigās sacīja Topanovs.
GRŪTA ZVAIGŽŅU MĪKLA
Šodien visus komisijas locekļus ieraudzīju ļoti dīvaini darbojamies. Pie gara galda zem kokiem sēdēja ļoti nopietni, lietišķi vīri un risināja kādu grūtu mīklu. Reiz Kultūras un atpūtas parkā gadījās redzēt kaut ko līdzīgu. Resnas tērauda stieples bija visvisādi izlocītas, un no šīm figūrām vajadzēja nomaukt gredzenus, dažas figūras savienot kopā, citas turpretim izjaukt. Trika būtība bija tā, ka stieples figūru vajadzēja salikt vai pagriezt tā, lai gredzenu varētu brīvi nomaukt. Uz veiksminieku visi apkārtējie lūkojās ar skaudību, nervozi5 raustīja savus stiepļu vijumus, bet uzvarētājs klusībā domāja: «Kā man varēja laimēties?»
Visi mani biedri turēja rokās sarežģītus vijumus, tie bija veidoti no plakaniem metāla stienīšiem. Tur bija gan vara, gan kāda sudrabota sakausējuma stienīši. Topanovs pavirzījās, lai es varētu apsēsties viņam līdzās, un, paņēmis no kaudzītes dažas figūras, sniedza tās man.
— Domājiet, — viņš sacīja, domājiet. .
— Par ko tad lai domāju? — es iejautājos.
— Šajos veidojumos varbūt meklējams visu noslēpumu atrisinājums, — teica Topanovs. — Vai tad jūs neko nezināt? Ak jā, vakar jau jūs neatnācāt. '.
— Kādu noslēpumu? Es neko nesaprotu. Vi
— Vakar mums atveda Aleksejeva pēdējo pasūtījumu. Patiesību sakot, mēs paši lūdzām rūpnīcu, pie kuras bija griezies Aleksejevs, izgatavot mums vēlreiz visu to, ko viņi izgatavojuši un kādreiz nosūtījuši Aleksejeva labo ratorijai. Grigorjevs pirmais bija pievērsis uzmanību šim pasūtījumam! Visu šo metāla mežģiņu kopsvars ir divsimt desmit kilogramu, un Aleksejevs šo pasūtījumu nez kāpēc dēvējis par «trim sekciju komplektiem». Mēs taču zinām, ka Aleksejevs palaidis kosmosā trīs lielas raķetes.
Tāpēc tad ari radās doma, ka varbūt viņš palaidis kosmosā arī šis lietiņas.
— Kā par to varēsim pārliecināties?
— Mēģināsim samontēt no šīm dīvainajām detaļām kaut ko jēdzīgu. Pagaidām gan nekas neiznāk.
Arī es sāku grozīt un aplūkot vienu segmentu. Tas bija apstrādāts ārkārtīgi rūpīgi, metāls vietām pulēts, vidū dobīte, kas līdzinājās garenai daiviņai.
— Vai arī jums lā duras acīs? Grigorjevs jautāja. — Maksim Fjodorovič, pastāstiet, kādas prasības izvirzījis Aleksejevs šās detaļas izgatavotājiem!
— Jā, jā.. Rūpnīca mums raksta, ka Aleksejevs sevišķi uzstājis, lai šīs dobītes — mēs te tās dēvējam par «pusmēnešiem» — būtu izslīpētas ļoti rūpīgi. Turklāt prasīts arī, lai tās būtu ļoti izturīgas. Detaļai vajadzējis izturēt vismaz piectūkstoš atmosfēru lielu spiedienu.
— Un te ir arī gredzeni, — sacīja Grigorjevs, dodams man dažus zeltainas bronzas gredzenus. — Šie gredzeni ir izjaucami, līdzīgi tiem, uz kuriem mauc dzīvokļu atslēgas.
— Vai gredzenu izgatavotājiem arī izvirzītas kādas sevišķas prasības?
. — Jā, protams. Gredzeniem vajadzējis but trausliem; sakausējums, no kura tie taisīti, nedrīkstējis izturēt spiedienu, kas lielāks par piecsimt kilogramiem uz kvadrātcentimetra.
— Kāpēc tad dobītei jāiztur vismaz piectūkstoš atmosfēru spiediens, bet gredzeniem ne vairāk par pieci simti?
— Kaut mēs to zinātu! — iesaucās viens no mīklas minētājiem, galvu nepaceldams. Stienīšu vijumus viņš bija sakabinājis apbrīnojami skaistā, ķemmei līdzīgā veidojumā.
— Mani interesē, — es turpināju, — kāpēc dobītes izturībai dota zemākā robeža — vismaz piectūkstoš atmosfēru, bet gredzenu izturībai augšējā robeža — ne vairāk kā …
— Rodas iespaids, — Grigorjevs atvirzīja nostāk savus vijumus, — rodas iespaids, ka gredzeni nedrīkst kaut ko izturēt, bet dobītei to vajag izturēt.
— Izturēt? Bet kas tad jāiztur, ja visu šo konstruk
ciju raidīja augšup kosmosa vakuumā un tur tai vairs nebija gandrīz nekāda svara?
— Bet vai nevarēja būt iecerēts kāds sprādziens? — Topanovs piesardzīgi ierunājās.
— Kāds tam sakars ar sprādzienu? — Grigorjevs jautāja.
— Jā, jā, te būs bijis ieplānots kads sprādziens, — jau daudz drošāk turpināja Topanovs. — Ņemsim, piemēram, granātu — tās apvalkam jāpārsprāgst tikai tad, ja iekšējais spiediens sasniedz zināmu lielumu, ne agrāk un ne vēlāk.
— Pag, pag! — es neviļus iesaucos. — Visas dobītes taču ir pilnīgi vienādas!