Mēģinājām koncentrēt uzmanību uz to, par ko runāja Grigorjevs. Viņa runas laikā istabā klusītēm ienāca Topanovs un apsēdās savrup. Viņš bija ārkārtīgi satraukts.
— … Aleksejevs iet pat tālāk, — tobrīd turpināja Grigorjevs. — Viņš mēģina izpētīt ceļus, pa kuriem virzās šī enerģija, raksta par jau tapušo zvaigžņu milzīgo nozīmi …
— Tas jau minēts arī viņa vēstulē! — iesaucās Ļedņevs. — Atceraties? Zvaigzne palīdz zvaigznei!
— Jā, bet šis pieņēmums, ietērpts matemātiskā formā, ir ārkārtīgi pastiprināts; katrā ziņā tagad kļūst skaidri cēloņi, kāpēc tik bieži sastopamas dubultzvaigznes. Domāju, ka no Aleksejeva izveidotās teorijas vēl radīsies ļoti ļoti interesanti secinājumi. Viņš ir paredzējis itin visu. .
— Ne jau visu! — Topanovs pēkšņi skaļi sacīja un iznāca istabas vidū. — Nē, ne jau visu ir paredzējis Aleksejevs! Viņš nav paredzējis, ka var rasties dzīvība! Jā, biedri, viņš daudz ko, es jums ticu, ir atradis un izlietojis, paredzējis un izskaidrojis, tomēr nav ievērojis galveno.. Ne jau tikai zvaigžņu dīgļus vien mēs fotografējam un novērojam katru dienu! Tas nav tikai galaktikas atveidojums, galaktikas modelis vien. Jā, jā! Tas ir daudz kas vairāk. Tā ir īsta galaktika! īsta!.. Ap mikroskopiskām zvaigznēm riņķo tikpat mikroskopiskas planētas. Šķiet, šīs zvaigznes salīdzinājumā ar atomiem, no kuriem tās sastāv, ir tikpat lielas kā mūsu izplatījuma zvaigznes, un uz Aleksejeva bezgala daudzo zvaigžņu bezgala daudzajām planētām ir dzīvība, ir domājošas būtnes. . Ja mūsu Saule kopā ar visām planētām riņķo kopīgā zvaigžņu plūsmā ap Piena Ceļu, Galaktikas centrālo daļu, ja mūsu vecenīte Zeme ir apriņķojusi ap to tikai kādas desmit vai piecpadsmit reizes, tad Aleksejeva galaktika ir ap griezusies vismaz četrsimt reižu ap savu asi: šī galaktika taču apriņķo ap savu asi trīs reizes katrā mūsu diennaktī. Tātad pāri mums lido pasaule — pasaule, kas pilna ar dzīvu uguni, lido miljardiem planētu, un uz tām ir cilvēki, tieši cilvēki, jo šajā pasaulē daudz kas ir līdzīgs mūsējai. Viņiem jau pagātne ir tas, kas mums vēl jāveic nākamajos laikmetos. Uz atsevišķām planētām izkaisītā cilvēce tur jau paspējusi apvienoties vienā brīnišķīgā,
varenā kopumā.. Kad Aleksejevs noraidīja mēģinājuma izbeigšanas signālu, viņš pat nenojauta, ka pacēlis roku pret veselu pasauli — pasauli, kas savā attīstībā aizsteigusies mums priekšā par miljardiem gadu! Aleksejevs to nezināja, nenojauta. Jā, viņš, protams, varēja pārtraukt šo mēģinājumu pašā sākumā, bet, kad sāka griezties spožie galaktikas zari, kad tanī pasaulē bija aizritējuši miljardiem gadu, tad jau bija par vēlu. Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku radītā pasaule kļuva spēcīgāka par mums, un mirklī, kad tika noraidīts viņiem bīstamais signāls, kas liktu sairt šim arvien vēl noslēpumainajam kinehrona ritenim, viņi droši vien ar apvienotiem pūliņiem spējuši aizsargāties. Var arī būt, ka viņi zinājuši laika paātrinātāja noslēpumu, var arī būt, ka viņi daudz ko zina par mums … Jā, viņi aizsargājās, viņi atbildēja, un Aleksejeva laboratorija pārvērtās par nepieejamu kristāla bluķi. Sī dzīvība — drosmīgā un gudrā, bezgala varonīgā un spēcīgā dzīvība nosargāja «zvaigznīšu piciņas». Tā ir dzīvība, un viņa nebaidās ne no kā!
— Bet paklausieties! — iesaucās Ļedņevs. — Paklausieties! Noraidīts taču tika signāls, kas ilga dažas mikro- sekundes, dažas sekundes miljondaļas!
— Un kas par to! — Topanovs atbildēja. — Aleksejeva pasaulē mūsu sekunde līdzinās gandrīz vai pieciem zemes gadu tūkstošiem — tik gara viņiem ir mūsu sekunde. Bet mikrosekunde — tā viņiem ir viena diennakts, biedri! Viņu pasaulei tā ir bijusi nemiera pilna diennakts, un tomēr viņi uzvarēja! Viņi noturējās!
— Vaļsirdīgi sakot, manas smadzenes to visu nespēj aptvert, — teica Ļedņevs. — Jūtu, ka tas ir visu noslēpumu atrisinājums, bet nespēju ticēt.. Aleksejevs kļuvis par tādu kā dievu to kungu, kas radījis veselu pasauli!
— Jā, Aleksejevs to ir radījis, bet cik maz spējis virzīt tās gaitas! — Topanovs atbildēja. — Jā, tā ir Aleksejeva pasaule, bet visa cilvēce, visi Zemes cilvēki nespēj ne par matu ietekmēt šīs pasaules attīstību. Es nevienam
neieteiktu kaut ko tādu mēģināt…
* * *
Kļuva skaidra visa Aleksejeva eksperimenta norise. Vakuums bija pilns ar gauži negaidītiem pārsteigumiem.
Vakuumam, kas jūtami nepretojās zvaigžņu un planētu, meteoru un kosmisko raķešu kustībai, piemita īpašības, līdzīgas šķidra hēlija supertekamībai superzemā temperatūrā. Taču, ja vakuumam piešķir rotējošu kustību, izmantojot elektromagnētisko un gravitācijas lauku mijiedarbības sarežģītu kombināciju, tad vakuumā atklājas pārsteidzošas un brīnišķīgas spējas veidot īpatnējus virpuļus — virpuļus, kuros no apkārtējās telpas sāk saplūst izkliedētā enerģija. Tagad kļuva saprotams, kāpēc temperatūru absolūtā nulle principiāli ir nesasniedzama. Elektromagnētiskie un gravitācijas lauki ir īpatnējs un jutīgs tukšuma «fons», kas spējīgs atbrīvot elektromagnētiskā izstarojuma kvantus jebkurā savā punktā.
Cits pēc cita aizbrauca komisijas locekļi. Viņus bija viegli saprast. Pilnīgā revolūcija uzskatos par starpzvaigžņu vidi radīja daudzas jo daudzas hipotēzes, minējumus, savaldzināja visus zinātniekus, kam bija lemts piedalīties Zvaigžņu institūta avārijas izmeklēšanā. Mura- ševs reiz iedrāzās manā istabā, kliegdams gluži kā cilvēkēdājs. Tatjana aizrāvās man aiz muguras un klusītēm jautāja, pieklaudzinādama ar pirksta knoķīti sev pa pieri:
— Vai viņam bēniņos viss kārtībā? Vai nav jucis?
Bet Muraševs izņēma no kabatas piezīmes, un pēc brītiņa arī es biju spiests dalīties viņa priekos.
— Vai saprotat, ko tas viss nozīmē? — viņš man sacīja neparasta satraukuma dēļ aizsmakušā balsī. — Zvaigznes sastopamas vai nu pa vienai, vai pāros, vai nelielās grupās, visbiežāk pāros, tomēr milzīgos attālu mos cita no citas, un tagad es zinu, kāpēc! … Rītdien par to zinās visa pasaule! Ja jau zvaigznes veidošanās enerģija saplūst, izraisot zināmu kustības traucējumu bez gaisa telpā, un šī enerģija plūst klāt līdz mirklim, kad rodas pati zvaigzne, kura, protams, rodas lēcienveidā — apslēpts, pacietīgs darbs un uzliesmojums, — tad viss ir saprotams. Zvaigznes nevar rasties kurā katrā vietā. Tās atņem enerģiju apkārtējai telpai, savā tuvumā vakuumu padara nabagāku, gluži tāpat kā koks ar saknēm atņem mitrumu veselai augsnes kārtai! Zvaigzne nerodas tukšā vietā un radusies izstaro siltuma un gaismas straumes, kuras kaut kur, pa kaui kādiem nezināmiem ceļiem atkal
koncentrējas jaunā zvaigznē. Aprēķināju, kāda ir vakuuma vidējā piesātinātība ar enerģiju, jo mēs taču zinām, ka vidēji zvaigznes cita no citas atrodas piecdesmit miljonu Saules rādiusu attālumā. Paskatieties!. .
Pēc stundas klausījos niknā jo niknā Grigorjeva un Ļedņeva strīdā. Strīda būtība mani satrauca līdz sirds dziļumiem.
— Aplam būtu domāt, Ļedņevs teica, ka gaismas daļiņa, kas atnākusi pie mums no Saules, patiešām izšāvusies no tās dzīlēm vai izstarota no Saules virsmas! Vai tad elektroni, kuri šobrīd kveldina elektriskās spul dzes pavedienu, ir tie paši elektroni, kas bijuši Kahov kas hidrostacijas dinamomašīnu tinumos? Elektroni devās ceļā visi reizē, pēc mirkļa tie jau sāka ieplūst pie mums, šajā spuldzē, bet paši elektroni, tas ir, tie, kuri ieslēgšanas bi'īdī atradās dinamomašīnu tinumos, vēl ir ceļā viņi dodas uz mums, bet nokļūs šeit pēc gadu desmitiem! Elektromagnētiskais lauks tikai padara dzi vus, izsit 110 bezdarbīgā stāvokļa neskaitāmus gaismas kvantus, kas reāli eksistē vakuumā!