— Profesor, jūs mani tik ļoti ieinteresējāt, ka gluži vienkārši nespēšu aiziet no jums, neuzzinājis, par ko jūs runājat.
— Vai saprotat — es nodarbojos ar tālo zvaigžņu kustības pētīšanu, cenšos uzzināt, kurp tās virzās, kur tās bijušas agrāk, kurp dodas mūsu Saule ar planētu spietu, kas riņķo ap to. Lai cik tas dīvaini, bet man reti ir gadījies ielūkoties teleskopā. Neesmu vairs tik jauns, lai, nekaitējot savai veselībai, spētu pavadīt naktis neapkurinātās telpās, jūs taču zināt, ka pat cilvēka rokas siltums spēj ietekmēt teleskopa spoguļa pareizumu. Tomēr tas nenozīmē, ka debesis būtu mani «atstūmušas», nebūt ne. Neskaitāmas fotogrāfijas man aizstāj teleskopu. Bet ne jau par to gribēju jums stāstīt.. Reiz, samērā nesen, mani uzaicināja paraudzīties apbrīnojamā mirāžā, ko atklājuši un aprakstījuši Džonss un Datons. Iespē * jams, ka es nekad neatlicinātu laiku, lai paskatītos ui šo mirāžu, bet man gadījās redzēt mirāžas fotogrāfijas, uzņemtas ar infrasarkano staru jutīgu filmu. Neticēju savām acīm: filmās bija saskatāms, tiesa, ļoti neskaidri, kāds tāls ārpusgalaktikas miglājs, kāda galaktika. Tūlīt devos uz Čikāgu. Tur man pateica, ka šādi paši uzņēmumi iegūti ari kaut kur Krievijas dienvidos un krievi
savus uzņēmumus regulāri sūtot apmaiņai pret mūsu fotogrāfijām. Man iedeva vairākus negatīvus un, kad atgriezos savā observatorijā un tos sīki izpētīju, itin nekādas šaubas vairs nebija iespējamas. Fotogrāfijās redzēju nevis parastu galaktiku, bet galaktiku, kas jau attīstījusies ļoti ļoti tālu. Zvaigžņu kopskaits šinī galaktikā apmēram trīssimt miljardu; skaidri spēju saskatīt gāzveida miglājus — zvaigznes uzliesmoja un dzisa tieši mūsu acu priekšā. Te ir tās fotogrāfijas, spriediet pats.
Profesors Rejs izņēma no melnas aploksnes uzņēmumu sēriju, divus ar profesora atļauju reproducēju šeit.
— Uzņēmumi izdarīti ar desmit dienu atstarpi, jau skaidri redzami jauni zari, noteikti vērojama zvaigžņu rašanās telpā starp spirālēm. Procesi, kurus varējām tikai noskārst, mūsu acu priekšā norisinājās ar tik lielu ātrumu, kāds līdz šim uzskatīts par pilnīgi neiespējamu, īsi sakot, — ja tas, kas redzams šinīs fotogrāfijās, tiešām atbilst kaut kādām zvaigznēm, tad no šīm zvaigznēm izstarojošās gaismas ātrums pārsniedz jebkuras saprātī gas robežas. Tas bija brīnums brīnums, kuram izskaid rojumu nemaz nevar Izdomāt.
— Bet vai pilnīgi ir izslēgta viltojuma, krāpšanas iespēja, varbūt… tas viss ir tikai joks? Pieredzējis amatieris vienmēr varētu sameistarot šādas fotogrāfijas.
— Tas ir izslēgts! Tas ir pilnīgi izslēgts! Es šos ne gatīvus sīki jo sīki izanalizēju. Jebkurai spirālveida zvaig žņu kopai ir viena īpatnība. Tā ir ļoti smalka, un to kon statēt nav nemaz tik viegli. Zvaigznes šādā kopā taču riņķo daudz sarežģītāk nekā bites, kas lido spietā, nesalīdzināmi sarežģītāk kaut vai tāpēc, ka zvaigžņu ir miljoniem reižu vairāk. Man tomēr — tomēr izdevās konstatēt dažus ļoti interesantus faktus. Zvaigznes, kas ietilpst šādā galaktikā, var iedalīt vismaz divās klasēs, divās apakškārtās. Vienas zvaigznes piedalās galaktikas riņķojumā ap kodolu — pie tām pieder zvaigžņu lielum lielā daļa, — citas virzās no galaktikas centra vai uz galaktikas centru un izturas pavisam citādi. Tātad šādas divas, teiksim, zvaigžņu tautības, zvaigžņu šķiras mēs konstatējām, rūpīgi izpētot negatīvus. Elektroniskā skaitļošanas aparatūra palīdzēja nodalīt vēl vienu zvaigžņu klasi — ātri lidojošās zvaigznes, kuru ātrums tik
liels, ka tās varētu aizjoņot no savas galaktikas. Tādas zvaigznes droši vien bijušas mūsu Galaktikā, bet aizlido jušas no tās, kā aizlido raķetes no Zemes virsmas, ja sasniegušas zināmu kosmisko ātrumu. Dīvaini bija "tikai tas, ka no Galaktikas aizlidojušās zvaigznes vairs nevarēja saredzēt. Bet es, šķiet, esmu jau atradis atrisinājumu arī šai mīklai… Beidzot, paklausot manam ieteikumam, izdarīja speciālu fotouzņēmumu sēriju. Tos uz ņēma no ekrāna ik pēc sekundes.
— Vai tiešām arī šīs fotogrāfijas atšķīfās cita no citas?
— Jā, tiešām … Kā jau es biju gaidījis, salīdzinot divus negatīvus, kas iegūti, fotografējot ar vienas sekundes atstarpi, saskatāmas skaidri redzamas pārmaiņas. Iemesls ir šāds: līdzās zvaigznēm, kas ilgāku laiku mirdz vienādā spožumā, ir arī tā sauktās maiņzvaigznes. To vidū sevišķi interesanti izturas pulsējošās zvaigznes, kuru spožums mainās pēc stingri periodiska likuma; mēs tās saucam par cefeīdām. Pastāvēja domas, ka šādas zvaigznes visbiežāk sastopamas galaktikas spirāliskajos zaros un nevis tās kodolā. Un, lūk, šinīs fotogrāfijās mēs skaidri saskatījām uzliesmojumus, daudzu zvaigžņu spožuma svārstīšanos un tieši spirāliskajos zaros..
— Bet kā jūs izskaidrojat šo parādību?
— Man tas ir brīnums. Tiesa, profesija uzliek man par pienākumu — neatlaidīgi uzliek man par pienākumu rast izskaidrojumu, bet, izrādās izskaidrojums ir vēl brīnumaināks nekā pati parādība.
— Es nespēju vairs savaldīt ziņkāri.
— Mēs redzam tikai to, ko mums ļauj redzēt, ko laipni atļauj vērot. Mūsu acu priekšā ir tālas galaktikas aizritējušās vēstures lappuses. Ja mēs aplūkojam, teiksim, galaktiku Trīsstūra zvaigznājā, tad redzam to tādu, kāda tā bijusi pirms septiņi simti piecdesmit tūkstošiem gadu, tad, kad uz Zemes vēl nebija radies cilvēks! Bet kāda izskatās šī galaktika tagad? Iespējams, ka saprātīgas būtnes, kas dzīvo vienā no šīm galaktikām, pavērušas kosmosā īpatnēju «logu», un, ticēdamas vai zinādamas, ka Zemi apdzīvo domājoši radījumi, šīs būtnes mums ziņo par visām tam attīstības fāzēm, kas Zemes vēsturē ir jau bijušas. Ka tieši šī hipotēze ir pareiza, par to jo sevišķi
pārliecinājos, kad bija konstatēta aiz galaktikas robe žām aizgājušu zvaigžņu pilnīga apdzišana. Ja zvaigzne arī iziet ārpus kopas robežām, tāpēc jau tā neapdziest. Kāpēc tādā gadījumā šīs zvaigznes uz fotogrāfijām vairs nav saskatāmas? Atbilde ir tikai viena: tiek atzīts, ka tās vairs nevajag pārraidīt, šīs zvaigznes ir atkritējas, tās aizgājušas no galaktikas, vai jūs to saprotat?
— Profesor, viss, ko jūs man pastāstījāt, satrauc mani līdz sirds dziļumiem, bet vai nevarat pateikt, ko šinī jautājumā pasākuši Padomju Krievijas astronomi?
— Ticiet, visai maz. Viņi tik ļoti aizrāvušies ar kosmosa praktisko iekarošanu, ar saviem pavadoņiem un raķetēm, ka diezin vai veltīs daudz līdzekļu un laika šādas, es teiktu, altruistiskas problēmas — tīrās zinātnes problēmas pētīšanai.
— Pēdējais jautājums. Ko domājat uzsākt sakarā ar savu atklājumu?
Tikai vienu! Papūlēšos stāties sakaros ar šo noslēpumaino pasauli. Esmu panācis vienošanos, ka manā rīcībā nodos lielu lokatoru staciju, kas līdz šim nodarbojās ar Mēness lokāciju. Tiklīdz radīsies iespēja, tūlīt pa pūlēšos raidīt uz šo galaktiku veselu sēriju stingri no teiktas formas impulsu. Teiksim, P signālu komplektu vai kaut ko līdzīgu.
— Es, šķiet, saprotu jūsu domu! Jūs gribat izmantot kosmosā to «logu», ko izcirtuši šīs tālās un brīnišķīgās galaktikas iedzīvotāji.
— Jā, gribu viņiem signalizēt, ka šeit uz Zemes ir domājošas būtnes. . Iespējams, ka viņi mums atbildēs.
— Atbildēs, bet kas viņi tādi ir?
Divdesmitā gadsimta eņģeļi, — pasmaidīja profesors. — Kas var zināt, kādās formās realizēsies svēto rakstu atklāsmes? Kas to var zināt? …»
Viņi taisās raidīt radiosignālus? — Grigorjevs jautāja. — Bet tas taču var būt ļoti bīstami!
— Jā, ja viņi nejauši noraidīs to impulsu kombināciju, kas iedarbina releju Aleksejeva pavadonī, — sacīja Ļedņevs.