— Varat gulēt mierīgi, pavisam mierīgi. Jūsu valstī komunisms nenovēršami būs arī bez iejaukšanās no ārie nes. Jūsu pašu valsts komunisti to sasniegs drošāk, labāk un drīzāk nekā jebkurš cits.
— Topanova kungs (jautā «Daili) Mirror» korespon dents), sakarā ar mana kolēģa aizrādījumu lūdzu paskaidrot, kādas ir jūsu domas par to, ka ārējā pasaulē, precīzāk runājot, uz mūsu Zemes, var ierasties šīs mikro- pasaules pārstāvji. Vai tiešām viņi uz visiem laikiem ieslēgti šajā paātrinātāja ritenī vai arī var izkļūt no tā?
— Bez šaubām, spēj izkļūt, tas man ir pilnīgi skaidrs! (Vispārējs satraukums.)
— Un viņi ir tādi mazi cilvēciņi? («New York Times» korespondentes Elizabetes Džarelas jautājums.) Viņi ielī dīs visur kur!.. Ak dievs, viņi var ielīst man ausī!. .
— Un uzzināt, ko domājat, kad jūs strostē šefs! (Zāle smiekli.) Neuztraucieties, Džarelas kundze, ja viņiem izdosies izkļūt ārpus savas pasaules robežām, viņi tūlīt pārvērtīsies par būtnēm, kas pēc lieluma līdzināsies man un jums. Tiešām, tie apmēri, tie tilpumi, kādus aizņem atomi un molekulas viņu pasaulē, var eksistēt tikai zināmā, mākslīgi radītā telpas daļā. Iekļūšanai mūsu pasaulē jābūt saistītai ar visu apmēru atbilstošu palielināšanos.
Jo ļaunāk! («U. S. News World Report» korespondents.) Jo ļaunāk! Tad jau šie briesmīgie saprāta un neticības radījumi kolonizēs Zemi. (Zālē troksnis.) Viņi ieradīsies pie mums un nodibinās savu kārtību! Viņi padarīs mūs par vergiem!
Komunisms nenodarbojas ne ar verdzības ieviešanu, ne ar kolonizāciju, ar to ir nodarbojušies un nodarbojas kapitālisti.
— Topanova kungs, tad lai dievs dod, ka tur tiešām butu komunisms (atkal iDailg Mirror» korespondents), kaut gan tas ir vienādojums ar pārāk daudziem nezināmiem. Tomēr es gribu jautāt kaut ko būtisku. Ja jau šeit tik daudzas reizes sākušās valodas par ideoloģiskiem jautājumiem, tad lai man atļauts uzzināt: vai fakts, ka veselu pasauli radījis viens cilvēks vai darbinieku grupa, nav pretrunā absolūtajam radīšanas akta noliegumam, uz kura taču pamatota ateistiskā reliģijas kritika? Citiem vārdiem, — ja cilvēks, kā jūs apgalvojat, radījis veselu pasauli, vai tad mūsu pasaule nav kādas dievības radīta?
— Es personīgi pazinu biedru Aleksejevu, viņš vadīja zinātnieku grupu, kuri veica šo slaveno zinātnes varoņdarbu. Varu jums apliecināt, ka Aleksejevs bija visparastākais cilvēks, kurš kopā ar savu tautu pārcietis gan likstas, gan veicis varoņdarbus. Skolnieks, students, pēc tam karavīrs, tad atkal students; mācījies, karojis, mab dījies, ja kaut ko nav sapratis. Visparastākais cilvēks. Ja viņam izdevies atklāt kaut ko diženu, tad tikai tāpēc, ka viņš balstījās uz visas mūsu Zemes cilvēces gadsimtiem uzkrāto kultūras mantojumu. Jā, šai zinātnieku grupai ir izdevies izdarīt apbrīnojamu eksperimentu, apbrīnojamu mēģinājumu, kas novedis pie veselas pasaules rašanās, kurā turklāt, kā redzams, ir dzīvas būtnes. Bet vai tad mēs, komunisti, kādreiz esam šaubījušies, ka cilvēka prāta spēks ir bezgalīgs? Esmu pārliecināts — mūsu bērni, mūsu mazbērni risinās vēl brīnišķīgākas problēmas. Šie vēl ir tikai ziedi, augļi būs vēlāk. (Zālē troksnis.) Ja mēs nerotaļājamies ar skaļiem vārdiem par «dievišķīgo aktu» un līdzīgiem appelējušiem jēdzieniem un frāzēm, tad paveiktais atklājums ir pilnīgi saprotams un ar laiku kļūs parasts un pieejams, kā šobrīd parasta un pieejama ir kļuvusi, teiksim, uguns iegūšana. Jūsu šķiltaviņas, Antonij Blu kungs, ar kurām jūs visu laiku rotaļājaties, laikam gan jums sagādātu dievišķu varu pār veselu seno neandertāliešu cilti … Protams, dažs labs var sākt domāt, — ja jau modernā zinātne atzīst kaut ko līdzīgu «radīšanas aktam», vai tad nav jau jāatzīst, ka iespējama zinātnes izlīgšana ar reliģiju, un jāpamēģina attēlot mūsu pasauli kā zināma dievišķa saprāta, dievišķu visur esošu roku darbības rezultātu? Kungi, šādu secinājumu neapšaubāmi izdarīs mūsu idejiskie pretinieki, bet tas nebūs nekas jauns, nebūs nekas negaidīts. Sāds secinājums jau izdarīts attieksmē uz visu cilvēces kultūras progresīvo kustību. (Zālē troksnis.) Mēs no tā nebaidāmies. Mēs zinām, ka ikviens patiess zinātnes sasniegums vienmēr kādu laiku kļūst par ideālistisku sagrozījumu objektu un atjauninātā reliģiskā tumsonība ikvienā izdevīgā reizē rīkojusi materiālismam bēres. Tiklīdz konstatēja elementāro daļiņu pārvēršanos elektromagnētiskā izstarojumā, tūlīt sākās valodas par matērijas anihilāciju, par matē rijas iznīcināmību; relativitātes teorija radīja spriedelējumus, ka visums izveidojies no kaut kāda «vispasaules atoma», kas spējīgs paplašināties. . Modernajā zinātnē nav neviena liela atklājuma, kas nebūtu izmantots reak cijas nolūku labā, tumsonības labā, reliģijas labā. Bet kas gan teiks: «Ak jaunos zinātnes atklājumus izmanto pret materiālismu? Tad jau vajag apstādināt zinātnes progresīvo attīstību, nevajag izdarīt atklājumus!» Ceru, ka tik smieklīgu secinājumu neviens negribēs izdarīt. Kungi, mēs pacietīgi, neatlaidīgi un bezbailīgi aizstāvēsim jebkuru jaunu atklājumu, izklāstot tā filozofisko nozīmi no marksisma viedokļa. Un ir jau arī ko aizstāvēt! Mēs sintezējam, kaut arī nelielos daudzumos, olbaltumu — dzīvības nesēju. Bez sevišķiem izdevumiem mēs iegūsim ēdamo eļļu no dažām aļģu sugām, — un vai te nav jāat ceras bībelē minētās piecas maizes, ar kurām paēdināta vesela tauta? Vai tad atomsprādzieni kosmiskajā telpā, kuri gūst enerģiju no saules reakcijām, nav jaunas zvaig znes «radīšanas akts»?!
Jā, cilvēki gūst patiesi dievišķu varu pār dabas spēkiem, bet gūst vienīgi ar zināšanām. Vēl vairāk — nākotnē cilvēku vara pār dabas spēkiem būs iedarbīgāka, elastīgāka, precīzāka, diženāka nekā mistiskā vara, ko mācītāji piedēvē ikvienai dievībai, ikvienai reliģijai. Cilvēce jau tagad sasnieguši visu to, ko «pareģojušas» reliģiskās leģendas. Apokrifu «dzelzs putnus» pat ticīgie lidošanas prasmes ziņā vērtē zemāk nekā reaktīvās lidmašīnas, bet kā gan pasmīnētu pagājušā kara veterāns, pat tad, ja viņš ticētu dievam, dzirdot, ka garīdznieks mēģina viņu iebiedēt ar «ugunīgām bultām», un kā lai veterāns nesmaida, ja ir jau bijusi Volgograda! Šeit mēs runājam par to, ka Aleksejevs «radījis veselu pasauli», bet, ja ieskatāmies dziļāk, tad no kaut kā «dievišķa» te nav ne vēsts. Mēs, cilvēki, esam tikai radījuši tādus pašus apstākļus, kādos bezgala varenie dabas spēki katru stundu, katru mirkli rada pasauli mums visapkārt. Šie spēki guvuši pielikšanas punktu, raduši izeju, un, kad jau pastāvēja visi nosacījumi, lai sāktos kāds notikums vai process, tad notikums nevarēja nesākties, process nevarēja nesākties, vienalga, vai runa ir par revolūciju vai zinātnisku atklājumu. Bieži vien nav nemaz vajadzīgs zināt visus procesa sīkumus, detaļas, tāpat kā zemniekam nav vajadzīgs zināt visu ļoti sarežģīto bioķīmisko un foto ķīmisko reakciju kompleksu, kas norit dīgstošajā graudā, zaļajā lapā, briestošajā vārpā. Zeme un ūdens, gaiss un saule — lūk, kas vajadzīgs auga attīstībai un augšanai, un mūsu senči pirms tūkstošiem gadu iepazinuši šo pro cesu, kas pēc sava satura ir neizsīkstošs.
Kungi, samierināsimies ar to, ka mākslīgā mikrogalak- tika sava īpašā — izolētā stāvokļa dēļ ir krietni vien atšķirīga no parastajām galaktikām. Tās attīstība norit pēc tās iekšējiem likumiem, un mēs esam absolūti bezspēcīgi kaut kādā veidā ietekmēt saprātīgās, dzīvās būtnes.
— Bet iespējams ir pretējais!
— Jā, ir iespējams, ja daži darboņi, kuri būtu nolēmuši izjaukt šo eksperimentu, kas zinātnei tik svarīgs, uzdrošināsies kaut ko pasākt, — esmu pārliecināts, ka tad sekos drīza un skarba atbilde.