pašām Kuriļu salām. Tieši trešā daļa zemeslodes, rēķinot no mums.
— Tas ir ļoti interesanti, — Grigorjevs sacīja. - Un to ir viegli pārbaudīt!
— Piedodiet! — negaidot iejaucās sarunā meteorologs (tikai tagad uzzināju viņa uzvārdu: tas bija Ļedņevs, diezgan izcils speciālists atmosfēras fizikas jautājumos). — Piedodiet! Es tomēr nedomāju, ka šī parādība var būt saistīta ar kādu mākslīgo pavadoni! Kāpēc mirāža nerodas visās vietās, kurām pāri lido pavadonis?
— Kā redzams, tas ir pavadonis ar periodisku iedar bību, — Grigorjevs sacīja. — Pēc katrām astoņām stundām tas liek sevi just.
— Ar periodisku iedarbību.. — Ļedņevs vilcināda mies teica. — Ļoti sarežģīta hipotēze.
Ir vēl viena doma, — Maksims Fjodorovičs turpi nāja. Viņš izņēma no kabatas mērsloksni un, piespiedis podziņu, izvilka elastīgu tērauda lentu ar centimetru ieda ļām. Lenta bija divus metrus gara un izskatījās pēc tieva zobena. Maksims Fjodorovičs salieca tērauda lentu gre dzenā un uzmauca uz globusa. Visi saspringti vēroja viņa rīcību.
Tā taču ir parastā — skolās demonstrētā shēma, kas rāda pavadoņa riņķojumu ap zemeslodi, — sacīja Ļedņevs. Grigorjeva sejā pavīdēja gaidas. Jutos mazliet vīlies, ka Maksims Fjodorovičs problēmu grib atrisināt tik ļoti vienkārši. «Vai viņš neuzņemas pārāk lielu atbil dibu,» es domāju, «lai gan … Ja noskaidrosies, ka mirāža redzama, arī Kuriļu salas …»
— Vai zināt, — ierunājās Maksims Fjodorovičs, un viņa satraukums pielipa mums vēlreiz, — vai zināt ko … Varbūt orbītā ir kādi fiksējami punkti punkti, kuros pavadonis varētu radīt mirāžu? Vai ir šādi fiksējami punkti?
Visu turpmāko nomāca saucieni, visi pielēca kājās. Balsu troksnis skanēja cauri: «Tas ir perigejs! Nesteidzieties! Sātans, ne cilvēks!»
Grigorjevs paņēma no Maksima Fjodoroviča rokām gredzenā saliekto lentu un, uzmaucis to uz globusa, parādīja vietu, kur lenta atradās vistuvāk globusa virsmai.
— Šeit, — viņš sacīja, — perigejā, pavadonis rada mirāžu. Tā laikam jūs gribējāt sacīt, Maksim Fjodorovič? Tas ir visvienkāršākais atrisinājums!
— Ja pavadonis apriņķo Zemi astoņās stundās, — teica viens no astronomiem. — Turklāt tieši astoņās stundās.
— Jā, pilnīgi pareizi, kad pavadonis atrodas perigejā, apakšā vairs nebūs vis Augšezers, bet būsim mēs, un vēl pēc astoņām stundām — Kuriļu salas, — to teikdams, Grigorjevs grozīja globusu. — Tas taču ir vienkāršāk nekā divreiz divi — četri. Darbības periodiskums izskaidrojams pavisam dabiski …
Izraudzīts tiku es. Pēc dažām stundām jau atrados Maskavā.
— Jums ir laimējies, — man teica Okeanoloģijas pētījumu pārvaldē, — apmēram tanī vietā atrodas mūsu kuģis «Ruslans» … Bet mēs gan neticam, ka jūsu dēļ tas pārtrauks savu darbu programu …
Steidzami sazinājos ar Aleksejeva laboratorijas katastrofas izmeklēšanas komisiju un palūdzu pie telefona Maksimu Fjodoroviču.
— šķēršļi? — brīnījās Maksims Fjodorovičs. — Kādi drīkst būt šķēršļi šādā darbā? Es visu nokārtošu, —
viņš sacīja. — Ko viņi tur ķēpājas?
— No kura laika jūs pazīstat Topanovu? — piesardzīgi jautāja pārvaldes darbinieks, rakstīdams man komandējuma apliecību. — Topanovs mums nupat zvanīja.
— Viņš tieši risina šo jautājumu, — es atbildēju. — Viņš zina, cik tas ir svarīgi, lai «Ruslans» izpildītu mūsu uzdevumu.
— Vairāk man nekas nav jāzina, — steigšus sacīja pārvaldes darbinieks. — Ja partija sūtījusi pie jums Topanovu, tad jūsu darbs ir ārkārtīgi svarīgs. Te būs jūsu komandējuma apliecība.
Nogurdinošais ceļojums uz Vladivostoku ir paveikts. Laime, ka tas nebija ilgs, un domās es jutu līdzi tiem, kas vēl nesen šai lidojumā izšķieda veselas piecas stundas.
Vladivostokā okeanologi steidzami sazinājās pa radio ar «Ruslana» kapteini.
— «Ruslans» pašlaik pētī Tuskaroru, slaveno Kuriļu ieplaku, un atrodas divi simti kilometru attālumā no vietas, par kuru jūs interesējaties. Varam jums piedāvāt ātrgaitas kuteri, varam aizvest jūs ar reaktīvo hidroplānu.
Es izvēlējos hidroplānu, un pēc kādām divām stundām mirdzošā metāla kaija lēnītēm šūpojās blakus sniegbaltajam milzenim — padomju okeanologu lepnumam «Ruslanam».
No kuģa nolaida laivu, un, kad uzkāpu uz klāja, tur mani sagaidīja kapteinis un ieveda savā kajītē.
— Pa radio man ziņoja, lai es steidzami mainot kursu un dodoties uz vietu, kuras koordinātes jūs man pateikšot. Vai tālu no šejienes?
Iedevu kapteinim radiogramu, kuru biju saņēmis jau lidmašīnā. Telegramā bija minētas precīzas, Elektronu skaitļošanas centra aprēķinātas un pārbaudītas koordinātes.
— Labi, — teica kapteinis, salocīdams telegramu, — jāturas uz simt piecdesmit trešā meridiāna un tur jāpaliek kvadrāta robežās … Iesim pie stūrmaņa, pateikšu viņam visu nepieciešamo.
Dienu pēc dienas kuģis šķēla okeāna viļņus, bet mums neveicās: debess visu laiku bija apmākusies.
— Uz debesīm vislabāk raudzīties rudenī, — kapteinis purpināja. - Sinī apvidū visu septembri un arī visu oktobri saule spīd vienā spīdēšanā, bet tagad …
Es sapratu kapteiņa īgnumu. Vai nu gribēdami, vai negribēdami mēs bijām izjaukuši viņa darba plānu. Jutu, ka uz mani ne visai laipni šad tad paraugās okeanoloģijas ekspedīcijas dalībnieki. Reiz nokāpu lejā kuģa tilpnē un redzēju speciālos statņos milzīgus pludlīniju aparātus ar nelielām stūrēm un iluminatoriem, kuri izskatījās pēc palielinātām teleskopa zivju acīm. Tās bija ierīces zemūdens pasaules vērošanai lielos dziļumos.
Protams, šiem drosmīgajiem vīriem ļoti grūti bija pa ciest uzspiesto bezdarbību. Uzmanīgi pieskāros pie dziļ- jUras aparāta blāvās virsmas. Pietiek ar smalku jo smalku plaisiņu, lai ūdens strūkla iznīcinātu visus, kas uzdrošinājušies ielauzties okeāna noslēpumos. Bet tagad aizritēja dienas, kas okeanologiem bija tik neaizstājamas. Skaid rot viņiem, kāpēc tas viss notiek, man nebija tiesību.
Katru dienu saņēmu telegramas no Topanova. Citiem gluži nemanot, viņš bija sācis vadīt komisijas darbus. Tas norisinājies bez jebkādiem iebildumiem. Mandātu (tas Topanovam bija) viņam nemaz nevajadzējis uzrādīt.
Gaidījām saulainu rītu, un kad tas pienāca …
— Vai tas ir? — kapteinis man klusi jautāja. Viņa roka it kā knaiblēs sažņaudza manu plecu. — Vai šis?
Augstu gaisos žilbinoši spīguļoja man jau pazīstamā «jūra pie debestiņām», bet šī vairs nebija jūra — virs mūsu kuģa pletās bezgalīgs okeāns.
Tas pats ir! es atbildēju, ar skatienu pavadīdams zaigojošos viļņus, kas strauji slīdēja pretim saules lēktam.
ZEMES PAVADOŅA MEKLĒŠANA
«Aleksejeva problēma» auga kā sniega lavīna. Izmeklēšanā dienu no dienas pieaicināja jaunas personas. Nemitīgi atklājās tādas noslēpumainās «mirāžas» īpašības, ka mums bija jāizdara bezgala daudzi papildpētījumi, ap rēķini un dažreiz meklējumi jāvērš pavisam citā virzienā. Atrisinātie un neatrisinātie jautājumi, cilvēku kaislības un intereses, apbrīnojami fakti un stingras matemātiskas konstrukcijas izveidoja brīnišķīgu celtni, kuras centrā atradās mīklas atminējums. Taču nevienam nenāca ne prātā, ka īstenība būs tik neparasta, tik cieši saklausies kopā ar visapbrīnojamāko fantastiku.
Vispirms sīki jo sīki tika analizēti visi Aleksejeva pa vadoņa varbūtējās orbītas parametri. Šim hipotētiskajam pavadonim, kas apriņķoja zemeslodi gandrīz tieši astoņās stundās, varēja būt apmēram deviņpadsmit tūkstošu kilometru garš orbītas rādiuss vai, pareizāk sakot, relatīvā orbītas pusass. Tātad, ja orbīta būtu eliptiska — perigeja