— Mācījāmies kopā ar Aleksejevu, tiesa, katrs savā kursā. Tie bija grūti laiki. Pasniedzēju — tikko puse no vajadzīgā skaita: dažs aizgājis uz fronti, dažs uz rūpnīcu, dažs pāragri novecojis, personīgo bēdu nomākts, — karš plosījās jau trešo gadu, — vai arī nemitīgos ceļojumos … Tieksme pēc zināšanām un jaunība — lūk, kas darīja tīkamus mūsu grūtos studentu gadus. Varbūt tolaik tika saglabāts un attīstīts pamats, uz kura jau pirmajos pēckara gados sāka spēcīgi zelt mūsu atomfizika, raķešu
tehnika un daudz daudz kas cits.. Pirmoreiz Aleksejevu dzirdēju minam mūsu arodbiedrības komitejā. Biju iegājis nereizē, pašlaik tur ritēja dedzīgi strīdi.
— Kāpēc tu dari pāri Ļošam Aleksejevam? t— komsorgs jautāja arodbiedrības komitejas priekšsēdētājam.
Maļcev, tu šito niķi atmet! Viņš nule 110 hospitāļa, visa manta mugurā, visa maize vēderā, jāpalīdz, bet tu! …
— Mēs viņam jau palīdzējām, — arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs paraustīja plecus.
— Kā palīdzējāt?
— Kā spējām, tā palīdzējām. Jūsu Aleksejevs saskaņā ar sarakstu saņēmis četrus talonus, četrus! Pats es dabūju tikai vienu! Vai tad Aleksejevs ir par ko sūdzējies?
— Ļoša nav tas vīrs, kas ies sūdzēties, bet sašutusi ir visa viņa grupa.
— Esi gan tu karstas putras strēbējs! Puisim iegrūduši četrus talonus un vēl tik grūtos laikos. Bet tu te nāc ar pretenzijām — to es negaidīju. .
Komsorgs aizgāja. Beidzu līmēt markas arodbiedrības biedru kartēs un jau gribēju iet projām, kad viņš atkal iedrāzās pie manis. Arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs paraudzījās uz viņu un ierāva galvu plecos.
— Četrus talonus? — gluži aizelsies, izdvesa komsorgs.
Iegrūdi? Te tie ir, še! — Viņš nometa uz galda papī-
rīšus, apzīmogotus ar trīsstūrainu zīmogu. — Četrus talonus!
— Vai tad Aleksejevs tos nav paņēmis?
— Izlasi, ko var saņemt pret pirmo talonu! Lasi!
— Kas tur ko lasīt… Kaklasaiti var saņemt. Manuprāt, studentam, tāpat kā ikvienam kulturālam cilvēkam, vajadzīga kaklasaite …
— Pareizi, vajadzīga! Piekrītu. Taču tikai tad, ja viņam ir krekls, saproti, krekls, bet nevis viena pati karavīra blūze! Pret otru talonu var saņemt ziepes un divus kabatas lakatiņus.
— Jā, kabatas lakatiņš … Arī ļoti derīga manta.
— Bet interesanti: kādu talonu paņēmi tu? Es ļoti gribētu to uzzināt.
— Es paņēmu vienu talonu.
— Uzvalka drānai? Vai ne? Es pārbaudīšu.. Vai mēteļa drānai?
t— Varbūt.
— Par to parunāsim komjauniešu sapulcē.
Komsorgs izsteidzās no istabas.
Paklau, — kas tas Aleksejevs tāds ir? — es jautāju Maļcevam.
Maļcevs iekāsējās un paplēta rokas.
— Frontinieks, ieradās no hospitāļa.. Tādu jau mums te ir tiku tikām! Uzbāzīgs viņš nav, ar runām ari neuzmācas, kas nav, tas nav! Pasniedzēji … tie ir sajūsmināti, slavas dziesmas dzied! Aleksejevs visu apsverot, jauns pierādījums — un tā tālāk. . Saproti, ar vārdu sakot, blēņas. Tici man, no viņa nekādas jēgas nebūs! Ko tu neteiksi, godīgais! Šos pašus kabatas lakatiņus taču var iet un pārdot! Lai pārdod! Āre, es.. Bet nav jau ko runāt!
Tāda bija mana pirmā netiešā iepazīšanās ar Alekseju Aleksejevu. Palūdzu, lai man parāda, kurš viņš ir; tas bija tas pats puisis, kuram pakaļ vienmēr maršēja zosis.
Mums pagaidām bija atļauts apmeklēt kaimiņu insti tūta ēdnīcu. Šī bija pilsētas vienīgā okupantu nenopostītā augstākās mācību iestādes ēka. Celtnē kādreiz atradies dižciltīgo jaunavu institūts, ēkai visapkārt saauguši simtgadīgi koki, un aiz divus metrus bieziem kazarmu mūriem hitlerieši nolēmuši ierīkot «institūtu». Daži pilsētā nejauši aizķērušies profesori stingrā jo stingrā uzraudzībā «lasījuši lekcijas» pēc programas, ko plaši reklamējusi fašistiskā prese; visos trijos okupācijas gados izdevies savervēt tikai četrus studentus. Laikam jau pieraduši, ka šis «institūts» oficiāli eksistē, fašistu minētāji bija aizmirsuši uzspridzināt šo celtni, lai gan visas pārējās deviņas augstākās mācību iestādes pilsētā viņi sagrāva.
Ēdnīcas priekšā vienmēr pastaigājās sētnieces zosis. Tās velti mēģināja kaut ko izdiedelēt no studentiem, kas nāca laukā no ēdnīcas, un vienīgais puisis, kurš putniem šo to atmeta, bija Aleksejevs. Zosis aiz pateicības viņam neparasti pieķērās un, sarindojušās virknē, pavadīja Aleksejevu no ēdnīcas durvīm cauri visam parkam līdz vārtiem.
Kaila, noskūta, apaļa galva, karavīra blūze, rokā ausaine, kurā ielikts maizes gabals, un kādas septiņas
zosis, kas gāginādamas nāca pakaļ, — tādu es pirmoreiz ieraudzīju Aleksejevu.
— Aleksejevs ved savu grupu uz nodarbībām! — kāds students jokoja.
— Ane, ane, ane, — dziedošā balsī sauca Aleksejevs.
«Ga, ga, ga,» atbildēja viņam zosis, gluži kā tas notiek
kādā bērnu rotaļā.
— Vai ēst gribat? — Aleksejevs atkal jautāja.
— Jā, jā, jā, — zosu vietā atteica kāds cits students. Visi sāka smieties. Visi, izņemot Aleksejevu.
Zosu gājieni drīz vien izbeidzās, jo sētniecei radās aizdomas, ka Aleksejevs zosis velti nelutinot. «Tu manus putnus gribi aizvest uz tirgu!» viņa kliedza Aleksejevam, kas izturējās aukstasinīgi, kā jau vienmēr. «Ak tu nolā, dētie plikadīdas!»
Drīz iepazinos ar Aleksejevu, un mēs ātri sadraudzējamies. Izrādījās — viņa aukstasinība ir tikai šķietama. Aleksejevs nespēja smieties, viņa seja vairs neprata smai dīt, tāpat kā dažreiz ievainotais pēc kontūzijas vairs nespēj atcerēties, kā sauc viņa radus un tuviniekus. Taču šoreiz iemesls nebija ne ievainojums, ne kontūzija.
Par lētu naudu noīrējām virtuvi pie kādas krustmātes Sūras, tuklas, varen resnas vecenes, kas tirgū pārdeva «ābolu etiķi»; tā vienkāršais izgatavošanas veids mums sagādāja daudz jautrības.
Kopā ar krustmāti Suru «saimnieku galā» dzīvoja pirmā kursa studente Ņina, liela zobgale. Dažreiz viņa nāca un ieviesa kārtību mūsu vecpuišu saimniecībā, un tad mums bija jādzird daudzas jo daudzas zobgalības. Mēs pārtikām no kukurūzas miltu biezputras, no tā sauk tās mamaligas. Reizēm nopirkām arī kaulus. No tiem iznāca brīnišķīga zupa; kaulus ar cirvi sasmalcinājām uz virtuves galda biezajiem dēļiem.
— Cilvēkēdāji! — reiz iesaucās Ņina, pārsteigusi mūs šo darbu darot. — Dakšiņu un nažu vietā cirvji! Biedri fizmati, tas ir progress.
Krustmātes Šuras vienas dienas peļņa bija tikpat liela kā visa mūsu stipendija, tomēr reizi nedēļā, mums prom esot, viņa izrevidēja mūsu mītni un pievāca visu ēdamo, kura mums jau tā nebija daudz. Ļoša ļoti nopietni aprunājās ar krustmāti Suru, un viņa labprāt piekrita
«lai gan mēs tagad esot tikai studenti, bet kādreiz valstij noderēšot», tomēr muļķīgā un komiskā alkatība drīz atkal guva virsroku un krustmāte Sura rīkojās tāpat kā agrāk. Tā tas arī turpinātos, bet reiz viņa izplaucēja muti ar verdošu mamaligu — viņa zināja, ka esam izgājuši tikai uz brīdi, un bija ļoti steigusies.
Šķita — Aleksejam ir mierīgs, līdzsvarots raksturs. Nekas neliecināja, ka šis čaklais, nopietnais puisis var būt ātrsirdīgs un skarbs. Pirmoreiz manā klātbūtnē viņš aizsvilās, šķiet, nieka dēļ. Pie krustmātes Sūras bieži nāca kāda izkrāsojusies sieviete. Viņas uzbāzīgi ķērkstošā balss neļāva strādāt. Parasti sievas tērgavoja par šās «personas» samērā nesenajām dēkām ar vācu virsniekiem, lielīja viņu uzņēmību un dažreiz arī devību. «Ai, Hansītis — tas nu gan bija vīrietis,» reiz dzirdējām valodas saimnieces istabā, «cik akurāts, cik noteikts! Sacīja, būšu atpakaļ astoņos, un bija arī! Aizlido uz Zapprožji, uzmet pa bum bai, uzmet un taisni astoņos atkal klāt!. .»