— Tas ir slikti, ja tevi nesaprot! Kā tad tā, runāt tu it kā proti, savu darbu pārzini, bet tevi nesaprot? Tātad tu kaut ko slēp, biedri Aleksejev, negribi izstāstīt visu. Tāpēc tad arī uz tevi raugās kā uz kaut ko ne visai vajadzīgu.
— Mani taču ievēlēja, izraudzīja par sekretāru …
— Jā, jā, tas tieši liecina, ka no tevis biedri ir kaut ko gaidījuši, tevī kaut ko saskatījuši. Bet tu neesi bijis vaļsirdīgs.. Neesi bijis! Kā mežā sauc, tā atskan, kā tu izturies, tā izturas pret tevi; tev jākļūst derīgam, nepieciešamam, varbūt tad salauzīsi ledus garozu. Vaļsirdīgam jābūt īstajā laikā un pilnīgi. Vai tev ir «sākotnējais kapitāls» … jeb vai arvien vēl tev viss ir tik nenoformēts, ka ar to nemaz nedrīkst nākt klajā?
— Sis tas jau ir …
— Bet citiem stāstīt vēl ir bail?
— Var nesaprast, izzobos.
— Tātad tavs stāvoklis ir slikts.
— Es varu sagatavoties un drīz …
— Varbūt tev vajadzīga palīdzība?
— Jautājumi ir pārāk sarežģīti.
— Bet ja tos padarītu vienkāršus? To taču var?
— Nē, nē! … Tas ir vēl neredzēts matemātikas, astronomijas, fizikas koncentrāts… Neredzēts sakausējums … Nē, bez formulām, bez aprēķiniem izskaidrot nevar.
— Tad tev vēl par agru būt vaļsirdīgam. Neticu, ka vispārīgs jautājums var būt tik ārkārtīgi sarežģīts, — tu taču gribi šo jautājumu padarīt par vesela institūta pētījumu centrālo jautājumu; neticu, ka nespeciālistam, cilvēkam ar vidējām cilvēciskām spējām, tas var būt nesaprotams. Tomēr saskatīt sarežģītajā vienkāršo — tas nav viegls uzdevums, bet, ja ir vajadzīgs, tu domāsi, meklēsi un atradīsi. Un uzvarēsi.
— Man vajadzētu kādu, kam stāstīt.. Stāstīt un stāstīt, kamēr sapratīšu pats.
— Tā ir laba metode. Stāsti sievai!
— Viņa ir ģeoloģe.
Tātad reti mājās? Bet ja tu stāstītu man? Pastāsti man, varbūt es sapratīšu …
Aleksejevs šaubīdamies paraudzījās uz mani un vaļsirdīgi paraustīja plecus.
— Pamēģināšu, tikai neņemiet ļaunā, ja..
Kādas desmit dienas gaidīju tālruņa zvanu, bet Aleksejevs klusēja. Nekā daudz neprātodams, nolēmu pats ierasties pie viņa. Sameklēju namu, kurā Aleksejevs dzīvoja, uzkāpu septītajā stāvā un pēc brīža jau biju viņa kabinetā. Tāda maza istabiņa, laikam stūra. Daudz grāmatu, vairāk tikai izziņu literatūra. Uz galda kaudzīte jaunāko žurnālu, zilu zīmuli aprakstītas papīra lapas. «Jā, jā, brāl,» es domāju, «tu strādā, nepadodies …»
Aleksejevs atnesa no virtuves tējkannu, un, gluži nemanot, visvienkāršākos darbus darot, izzuda neveiklība, stingums. Grūti atstāstīt, par ko mēs runājām, droši vien par visu ko. Pēc tam satikāmies vēlreiz institūta atklātajā partijas sapulcē.
Sapulce ritēja vētraini, kā mēdz teikt, taču tā patiešām bija neparasta. Mani ļoti pārsteidza Aleksejevs
un ne tikai mani, — ārkārtīgi daudz interesantu domu, īstu, dziļu ideju, bet.. bet runāt vēl bija pārāk agri. Pēc tam gadu no gada viņa laboratorijas darbi kļuva arvien plašāki. Nezinu, kādu apsvērumu dēļ viņš nošķīrās un pārgāja strādāt uz Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiāli. Seit tad arī viņu piemeklēja šī katastrofa.. Pirms kāda gada Aleksejevs bija pie manis, runāja par kaut ko ļoti svarīgu, taču šobrīd nespēju atcerēties, ko īsti.
— Bet kas tad bija galvenais, kāds bija viņa darbu galvenais mērķis? — es iejautājos.
— Zvaigžņu un zvaigžņu kopu rašanās un evolūcija — tāda bija Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku darbu tēma, un jāsaka — Aleksejevs jau toreiz ilgojās šo jautājumu pārcelt no tabulu un aprēķinu novada uz tiešu eksperimentu novadu.
— Bet kāds tam sakars ar vakuumu?
— Zvaigznes dzimst bezgaisa telpā, un tiklab to dzimšanu, kā arī attīstību un miršanu nosaka šīs telpas īpašības. Jāpiebilst, ka pat Razumovs, kas ļoti ļoti skeptiski izturējās pret Aleksejevu, pats lūdzis pārcelt viņu uz Dienvidukrainas filiāli. Kā redzams, eksperiments, ko bija iecerējis Aleksejevs, jau tolaik sāka kļūt konkrēts.
— Vai tad Aleksejevs gribēja likt iekvēloties jaunai zvaigznei, radīt zvaigzni? — neticīgi iejautājos.
— Kaut ko tamlīdzīgu.
— Bet kāpēc, kālab?
— Kālab?. . Lai pakļautu cilvēka gribai neizsmeļamos enerģijas avotus, kas slēpjas kosmosā, starpzvaigžņu vielā.
— Un jūs domājat, ka viņa darbi bijuši sekmīgi?
— Baidos, ka sekmes bijušas pārāk lielas. Baidos, ka te vairs nav tikai sekmes, bet kaut kas cits.. Saprotiet mani pareizi. Var būt tik lielas sekmes, tik liela uzvara, ka nemaz vairs nevar sajēgt, ko ar to darīt.
VĒL VIENA MĪKLA
Tikai tagad kļuva skaidrs, ka izplūdusī aina, kas parādījās uz fluorescējošā ekrāna, daudz vairāk atbilst parādības būtībai nekā mirāža. Gandrīz visi komisijas lo
cekļi atzina, ka mirāža ir sekundārs efekts, ka mirāžu tikāi izraisa riņķojošais Aleksejeva pavadonis, kuru pirmoreiz saskatījām pilnīga saules aptumsuma mirklī.
Viens otrs maldīgi bija iedomājies, ka mēs esot ieraudzījuši Aleksejeva pavadoni dabiskā lielumā, bet aprēķini atspēkoja šo pieņēmumu. Retinātā gaisa slānis, kas atspoguļoja jūru, laivas, kuģus, šķiet, atradās īpašā — ierosinātā stāvoklī. Sis slānis mirdzēja pats ar savu gaismu, tas pats kļuva par milzīgu ekrānu, kurš sniedzās no apvāršņa līdz apvārsnim, bet mirāža notušēja, apslēpa Aleksejeva pavadoņa patieso apveidu. Kad mēness ripa aizsedza sauli, naksnīgajās debesīs parādījās noslēpumainā, brīnišķīgi zaigojošā grīste.
Steidzami izlabojām visus fokusējošās sistēmas trūkumus, un tagad katru rītu varējām fotografēt no fluorescējošā ekrāna Aleksejeva pavadoni.
Uzmanīgi pārskatījām fotogrāfijas, uztraucāmies, strī dējāmies … Pēkšņi viens no mums, šķiet, Muraševs, skaļi sacīja:
— Bet tā taču ir galaktika.. Galaktika!
Vārds bija pateikts. Ikviens, kas tobrīd atradās istabā, juta, ka atrasts zināms atrisinājums. Mūsu vidū itin visi bija vērojuši dažādu galaktiku attēlus. Doma, ka šobrīd fotogrāfijā redzam kaut ko pazīstamu, uzmācās ikvienam no mums.
— Ja tā ir galaktika, — teica Topanovs, — tad kāpēc nav redzamas atsevišķas zvaigznes?
— Nav pietiekama asuma, turklāt mēs visi skaidri atceramies, ka gar spirāliskajiem zariem bija vērojami dī vaini, daudzkārtēji uzliesmojumi.
— Nevajag taču runāt muļķības! — es nenocietos. — Ja ap mūsu Zemi riņķo galaktika, citiem vārdiem, daudzu miljardu zvaigžņu kopa, kuras masa līdzīga vismaz simt miljardiem sauļu, kāpēc tad mēs neriņķojam ap šo kopu? Nē, nē, tā nevar būt galaktika!
— Par to neviens nešaubās, — teica Grigorjevs, — neviens, tomēr nevar tik viegli atbrīvoties no domas, ka mūsu novērotā parādība visvairāk līdzinās tieši galaktikai. Lūdzu tūlīt atgādāt šurp ārpusgalaktikas miglāju albumu, varbūt šo miglāju vidū atradīsim kaut ko līdzīgu.
— Saprotu jūsu domu un apsveicu to, — Topanovs no rūca, — nav šaubu, ka esat uz pareiza ceļa. Tas, ko mēs redzam, ļoti līdzinās zvaigžņu kopai, un Aleksejevs, cik man zināms, pētīja zvaigznes un tieši zvaigznes. Ir iespējams, ka Aleksejevs raidījis kosmosā pavadoni, ar kura palīdzību uz Zemi projicējas ārkārtīgi palielināts tālas zvaigžņu kopas attēls. Arī tāds varēja būt viņa darbu temats.