* * *
Pēc divpadsmit stundām no Pulkovas atveda «Miglāju un zvaigžņu kopu jaunāko vispārīgo katalogu», kurā bija daži desmiti tūkstoši šo tālo kosmosa salu fotogrāfiju. Izzuda pēdējās šaubas. Redzējām veidojumus, kuru lie- lum lielā daļa tik ļoti līdzinājās mūsu uzņēmumiem, ka nespējām vien tajos noskatīties. Sadrūzmējāmies ap izvelkamo galdu, un Topanovs lēni šķīra lappusi pēc lappuses. Lāgiem visi kā pēc komandas pacēlām acis no kataloga, lai paraudzītos uz rāmī ievietotām Aleksejeva pavadoņa šārīta fotogrāfijām. Aiz negatīviem dega spo žas matētas spuldzes. Katru rītu izgatavojām Irīs šādas fotogrāfijas. Divas, mirāžai sākoties un beidzoties, kad mirdzošais miglājs līdzinājās izstieptam cigāram, un vienu, mirāžai atrodoties perigejā, tieši zenītā.
— Pārsteidzoša līdzība! Tas taču ir Mesjē 101! Pēc mūsu kataloga — 8542. numurs!
Rimstieties! Jūs neesat redzējis 11245. numuru. Tā gan ir līdzība! atbildēja kāds cits.
Nemitīgos strīdos konstatējām, ka galaktiku, kura saskatāma ar Aleksejeva pavadoņa palīdzību, var identificēt vismaz ar desmit reģistrētām galaktikām, kas redzamas no sāniem, un ne mazāk kā ar trim, kuras redzamas no Zemes it kā plakaniski. Galaktiku, ko vērojām ar Aleksejeva pavadoņa starpniecību, pieskaitījām pie diezgan izplatīto spirālisko galaktiku tipa, bet pēc tam nokļuvām strupceļā. Grigorjevs nakts sēdē formulēja grūtību būtību.
— Mums jāsaprot, ka šobrīd zinām tikai nedaudz vairāk kā tajā mirklī, kad viens no mums iesaucās: «Bet tā taču ir galaktika!» Mēs nespējam droši apgalvot, ka novērotā parādība identificējama ar kādu no galaktikām,
kas atrodama «Jaunākajā vispārīgajā katalogā», nerunājot nemaz par Mesjē katalogu. Un svarīgākais nav tas, ka šādu galaktiku neviens vēl nav novērojis, runa ir par gluži ko citu…
— Lūdzu, atvainojiet, — Grigorjevu pārtrauca Ļedņevs, — šeit dažs labs neorientējas ne tikai radušos grūtību būtībā, bet pat terminoloģijā. Mūsu sanāksmē astronomi un astrofiziķi ir mazākumā. Tā, piemēram, jūs bieži sakāt ārpusgalaktikas miglājs un galaktika. Šie jēdzieni ir ļoti tuvi vai arī es kaut ko nesaprotu..
— Šie jēdzieni ir identiski. Pilnīgi vienalga, vai sakām «ārpusgalaktikas miglāji» vai «galaktikas». Kas jūs vēl mulsina?
— Kāpēc daudzām galaktikām ir dubulta numerācija? — Topanovs vaicāja. — Tas droši vien ir ļoti muļķīgs jautājums.
— Dubulta numerācija ir simt trim objektiem, kurus pirmais atklājis Mesjē. Īstenībā Mesjē atklājis tikai sešdesmit vienu objektu, bet viņš pirmais sakopojis visus spīdošos, izplūdušos objektus vienā katalogā — galaktiku pirmajā katalogā.
— Vai tiešām Mesjē nav sapratis, ko viņš atklājis? iesaucās Ļedņevs. Kādēļ tad viņš sastādījis savu sarakstu?
— Lai nesajauktu šos gaišos plankumiņus ar komētām, un Mesjē bija slavens komētu mednieks, — atbildēja Grigorjevs. — Komētas taču ir mūsu Saules sistēmas locekļi. Tās novērot ir ļoti interesanti. Dažu dienu laikā tās pārvietojās uz tālo zvaigžņu fona, bet Mesjē atklātie gaišie plankumiņi palika, kur bijuši.
— Un izrādās — ikviens, ikviens šāds plankumiņš ir daudzu miljardu zvaigžņu kopa! — Kašņikovs sacīja mazliet svinīgi. Grigorjevs «ņēma viņam nost zvaigžņu maizi», Kašņikovs taču bija astronoms. — Un daudzas no tām līdzīgas mūsu Galaktikai, bet Saulei vienā no mūsu Galaktikas spirāliskiem zariem ir pavisam necils stāvoklis. No daudzām galaktikām gaisma nāk līdz mums miljoniem gadu. Dažas galaktikas mēs redzam no sāniem, citas ir novērojamas vieglāk, un mēs tās varam pieskaitīt vai nu pie spirāliskām galaktikām, vai pie eliptiskām un tā tālāk. Jau Demokrits, slavenais sengrieķu filozofs,
domāja, ka mūsu Piena Ceļš ir bezgala daudzu zvaigžņu kopa, bet tikai Galilejam laimējās pārliecināties, ka šī Demokrita nojauta ir pareiza. Tagad mūsu Galaktikas pētīšana, tāpat kā ārpusgalaktikas miglāju pētīšana, strauji attīstās. Mēs. .
— Kādu citu reizi mums būs vairāk laika un mēs labprāt noklausīsimies jūsu lekciju, — Kašņikovu pārtrauca Grigorjevs. — Šobrīd, biedri, gribēju vērst jūsu uzmanību uz vienu «bet». Visas mums zināmās galaktikas riņķo ap saviem kodoliem, centrālajām daļām, kurās atrodas gandrīz visa galaktikas masa, gandrīz visas kopas zvaigznes. Riņķo arī mūsu Galaktika, kas ietilpst Piena Ceļā. Saule kopā ar Zemi un pārējām planētām apriņķo ap Galaktikas centru simt astoņdesmit piecos līdz divsimt miljonos gadu. Mūsu Zeme, kamēr tā pastāv, piedalījusies vismaz desmit šādos apriņķojumos. Tikai desmit! Vai var pieņemt, ka, vērojot Aleksejeva pavadoni, mēs redzam kādu konkrētu galaktiku? Nē! Galaktiku mēs varētu redzēt tikai no vienas puses. Vai arī no gala, — Grigorjevs parādīja uz kreiso uzņēmumu, — vai arī plakaniski,' diska veidā, vai arī kaut kā citādi no sāniem! Bet mēs katru rītu redzam šo savu tā saukto galaktiku divreiz no gala, un vienreiz tā mūsu priekšā izpleš savus spirā- liskos zarus.
— Bet varbūt Aleksejevs kaut kā ir guvis iespēju novērot mūsu Galaktiku — to, pie kuras pieder mūsu Saule? — iejautājās kāds cits.
— Nē, — Grigorjevs strikti atbildēja. — Mēs jau labi zinām, kāda īstenībā izskatās mūsu Galaktikas kopa, mums nav tik daudz spirālisku zaru … Tā laikam ir, biedri astronomi?
— Bet kur ir vakardienas uzņēmumi? pēkšņi iejautājās Topanovs. — Pasniedziet tos!
Topanovs paņēma trīs negatīvus un nolika citu citam blakus uz apgaismota stikla. Visi ar interesi vēroja viņa rīcību.
— Uzņēmumi taču ir atšķirīgi, — Grigorjevs piebilda, — kaut arī nedaudz, bet atšķirīgi …
— Uzņēmumi varbūt nav izdarīti vienā laikā, — Ļedņevs atbildēja, — tajos redzamas dažādas pagrieziena stadijas, tas, pirmkārt..
— Ja pieņemam, — Topanovs neļāva viņam pabeigt teikumu, — ka šī ir kāda galaktika, kas pretēji jebkuram veselam saprātam palaista līdzīgi bērnu rotaļlietai — «vilciņam»? Vai tā jūs gribējāt sacīt?
Topanovs uzņēmumus pārcēla vienu otra vietā.
— Laikam jau tie jāaplūko tieši šādā secībā, — viņš sacīja. — Paskatieties no kreisās puses uz labo: šis uzņēmums izdarīts aizvakar, šis — vakar un beidzot šis — šorīt!
— Šārīta uzņēmums ir lielisks, — Grigorjevs domīgi sacīja, — daudz vairāk detaļu.
— Jā, uzņēmums šķiet pilnīgāks, — Ļedņevs piebilda.
Visi ļoti spriegi domāja.
— Es ierosinu, — sacīja Topanovs, — ka tūlīt jāsazinās ar amerikāņu zinātniekiem. Aizsūtīsim viņiem mūsu aparatūru, elektronu optisko pārveidotāju, lai viņi fotografē un uzņēmumus katrā ziņā atsūta mums. Man šķiet, mēs konstatēsim noteiktas atšķirības ne tikai katras dien nakts, bet arī katru astoņu stundu uzņēmumos …
Pēc trim dienām regulāri sākām saņemt Aleksejeva galaktikas fotouzņēmumus, kas bija izdarīti Augšezera ra jonā. Šīs fotogrāfijas noraidīja uz Maskavu pa radio, un no turienes tās mums atveda ar lidmašīnu. Katru rītu apmēram pulksten astoņos saņēmām un salikām no atsevišķām vēl valgām daļām Aleksejeva pavadoņa attēlu. Iz rādījās, ka Topanova minējums ir pareizs. Uz katras fotogrāfijas, ko saņēmām no Amerikas, detaļu bija vairāk nekā uz mūsu fotogrāfijas, kura bija uzņemta iepriekšējā dienā, un mazāk nekā nākamajā, pie Augšezera uzņemtajā.