— Tas nevar būt. Tieši tāpēc, ka jūs esat speciālists, tieši tāpēc, ka šīs teorijas ir viss jūsu dzīves saturs, jūs varējāt būt arī neobjektīvs. Arī es daudz ko nesaprotu. Tomēr man šķiet, ka svarīgāko esmu uztvēris: Aleksejevs ir stājies pie matemātikas un fizikas galvenā uzdevuma atrisināšanas … Un es ļoti priecājos, ka esmu nodzīvojis tik ilgi un redzu pirmo bezdelīgu — redzu šos Aleksejeva darbus.
— Maksim Fjodorovič, jūs mums raidāt izaicinājumu, — Grigorjevs pagrozīja galvu. — Paskaidrojiet, ko jūs gribat sacīt!
— Izaicinājumu? — atkārtoja Topanovs. — Tas nav īstais apzīmējums. Mēs taču šeit nespēlējam zaldātiņus. Jūs esat izcili speciālisti, to es zinu, un ticiet — labi zinu. Bet par to, cik svarīgi ir Aleksejeva pētījumi matemātikā, mēs pastrīdēsimies. Ja runa būtu par zināmu tēžu tālāku — padziļinātu izveidi, tad es klusētu. Bet Aleksejevs nav gājis tradicionālo ceļu, un tagad mums jārunā ļoti nopietni. Šeit mūsu referents ieminējās, ka Aleksejevam, kā tas jāsecinot no viņa darbu analīzes, esot bijusi dīvaina, neparasti liela interese par matemātikas aksiomām un turklāt savdabīga interese. Taču tagad matemātikas aksiomām jāpievēršas ne vien matemātiķiem, bet vispirms fiziķiem, vispirms viņiem.
— Jāpievēršas aksiomām? — Grigorjevs brīnījās.
— Matemātikas aksiomas jāzina, jāzina no galvas.
— Ne tikai jāzina! — Topanovs atbildēja. — Bet nekad arī nav jāaizmirst, ka aksiomas radušās no cilvēku novērojumiem, no pieredzes, no visciešākās saskares ar dabu, no debesīm aksiomas nav nokritušas! Mēs neesam bijuši klāt, kad tās radušās, bet cik viegli iedomāties tos novērojumus, kas likuši pamatus šīm «patiesībām, kam pierādījumi nav vajadzīgi». Stingri savilkta stopa aukla vai tāla ugunskura gaismas stars ierosināja domu par taisnu līniju; gluds ezera līmenis, spoža kristāla šķautne ierosināja priekšstatu par plakni … Matemātika nogājusi garu un sarežģītu ceļu, iekām šīs visvienkāršākās
matemātiskās abstrakcijas kļuva par zinātniskās un tehniskās domāšanas nepieciešamu instrumentu. Līnija bez platuma, plakne, kam nav biezuma, patiesi paralēlas līnijas pastāv tikai mūsu iztēlē, bet cik varens ierocis tās ir jūrniekiem un arhitektiem, mērniekiem un astronomiem! Uz dabā neeksistējošiem jēdzieniem uzbūvēta visa matemātikas celtne, bet tā varēja nesabrukt tikai tāpēc, ka šajās nedaudzajās tēzēs, kas šķita acīm redzamas, slēpās patiesība … Patiesība, bet ne visa! Kaut arī ļoti svarīga daļa, taču tikai patiesības daļa! Bet tanī apstāklī, ka šīs aksiomas mums liekas sākotnējas, acīm redzamas un to pierādīšana nav vajadzīga, meklējams gan šo aksiomu spēks, gan vājums. Savu spēku tās demonstrējušas vairāk nekā divus tūkstošus gadu, bet to vājums izpaužas tikai tagad, kādus septiņdesmit vai astoņdesmit gadus. Aleksejevs ir pievērsies šim jautājumam. Nezinu visus ārējos ierosinošos iemeslus, kas viņam likuši iet principiāli jaunu ceļu. Varbūt mēs šos iemeslus nekad neuzzināsim, bet tādi ir bijuši.
Seit kāds sacīja: «Aleksejevs neatzīst relativitātes teoriju!» Es tam neticu. «Viņš neatzīst kvantu mehāniku!» Es neticu arī tam. Atļaujiet jums tagad jautāt, — Topanovs negaidot uzrunāja Grigorjevu, — vai jūs ticat relati vitātes teorijai?
— Jā, ticu, bet..
— Lieliska atbilde! Ne, ne, neturpiniet, tieši šāda atbilde jau arī bija vajadzīga. Bet jūs, Topanovs griezās pie Benevoļska, — vai jūs ticat, ka kvantu mehānika ir pareiza?
Protams, — Benevoļskis paraustīja plecus, — bet ir jau grūti prasīt. .
— Brīnišķīgi! Vai ievērojāt, ka tiklab Grigorjeva, kā arī Benevoļska atbildē ir šādi mazi «bet>, kaut arī ar dažādu noskaņu.
Maksim Fjodorovič, tā taču nevar rīkoties, — sacīja Grigorjevs. — Ļaujiet man tomēr pasacīt visu līdz galam! Kaut gan mēs arī atzīstam relativitātes teorijas tēzes, bet ir tādi objekti, kur sastopamies ar noteiktām grūtībām …
Piemēram? — Topanovs jautāja. Viņš ļoti nepacietīgi gaidīja atbildi.
— Kaut vai. . kaut vai …
Kaut vai jautājumā par elektrona magnētiskā momenta rašanos, — Grigorjevam palīgos nāca Benevoļ- skis. — Mēģinājumos precīzi konstatēta magnētiskā momenta eksistence un vērtība … Bet, tā kā elektrons ir ļoti mazs lādēts ķermenis, tad, lai izpaustos elektrona magnētiskās īpašības, tam jārotē. Tomēr jau pirmie aprēķini rādīja, ka ātruma vērtība ir absurda. Ātrumam uz rotējoša elektrona virsmas vajadzētu trīssimt reižu pārsniegt gaismas ātrumu. .
— Bet saskaņā ar relativitātes teoriju gaismas ātrums ir vislielākais iespējamais ātrums, tas ir postulāts, teo rijas izejas punkts, vai ne? Topanovs jautāja.
— Jā, pilnīgi pareizi, — Grigorjevs apliecināja. — Bet mēs taču to zinām jau sen, mēs ieviešam papildu pieņēmumus. Relativitātes teorija devusi iespēju paredzēt daudz, ļoti daudz, Maksim Fjodorovič!
— Esmu pilnīgi vienis prātis ar jums. Tomēr savā tagadējā veidā tā ir pierādījusi, ka daudzos mikropasau- les jautājumos tā nepavisam nav izlietojama. Un tā nav nejaušība! Vai tad ar kvantu teoriju var izskaidrot paša atoma eksistenci? Nevar! Mēs sakām, ka ap kodolu riņķo elektrons, bet riņķodams tas rada mainīgu elektrisko lauku. Mainīgais elektriskais lauks tūliņ radīs mai nīgo magnētisko lauku, tas ir, šādam elektronam vajadzētu izstarot elektromagnētisko vilni. Izstarojošam elektronam vajadzētu nepārtraukti tuvoties kodolam, saplūst ar to, un tad atomam jāpazūd … To ar kvantu mehāniku nevar izskaidrot, tā tikai postulē to, kas pats ir visdziļākās jēgas pillls, kas noslēdz cēloņu un seku ķēdi. Neraugoties uz to, abas šīs teorijas devušas daudz vērtīgu secinājumu. Kādu plānu tad nu ieteic Aleksejevs? Viņš ieteic balstīt fizikas galvenās tēzes, ja tā var sacīt, — jaunas matemātiskas aksiomas — uz mūsdienu zināšanām par vielu, laiku, telpu. Un tad uz tām — uz šīm jaunajām aksiomām ieteic izvērst matemātikas teoriju. Kā vecās aksiomas izauga no tiešiem dabas vērojumiem, tāpat arī Aleksejeva aksiomas, kā redzams, ietilpinājušas sevī visu visvairāk ticamo, ko devusi mūsdienu matemātika un fizika. Jā, biedri, mēs dzīvojam tādā laikā, kad daudzas abstrakcijas, kas senāk bija derīgas, ir novecojušas, kad tiklab matemātikas, kā arī
fizikas attīstība sasniegusi to robežu, aiz kuras kļūs nepieciešama to pilnīga saplūsme. Tieši fizika būs tas pamats, uz kura notiks šī saplūsme, šo zinātņu saplūsme visā to apjomā, visā to uzplaukumā.
— Kaut kas līdzīgs fiziskai matemātikai? — Benevoļ- skis jautāja.
— Nosaukums radīsies, tas nav galvenais, — atbildēja Topanovs. — Vissvarīgākais ir tas, ka Aleksejeva vienādojumos savijušās matērijas īpašības ar pretēju iedarbību. Daļiņa un antidaļiņa, nepārtrauktība un pārtrauk- tība, pozitīvie un negatīvie lādiņi, pretēji magnētiskie momenti. . Aleksejeva teorijā lielais pirmoreiz sasaistās ar mazo. Beidzot esam nonākuši tiktāl, ka zvaigznes rašanos varam sasaistīt ar elementāro daļiņu rašanos, galaktikas rašanos sasaistīt ar atsevišķas zvaigznes rašanos. Tas, izrādās, ir iespējams tikai tāpēc, ka Aleksejevs novedis matemātiku jaunā atbilstībā ar mūsdienu dabaszinātņu prasībām. Domāju, ka viņa metode kādreiz izveidosies par uzskatu sistēmu..
— Maksim Fjodorovič, — Grigorjevs ierunājās ļoti nopietni, — Aleksejevs taču nodarbojās ar vakuuma problēmām, ar starpzvaigžņu vielas problēmām. Viņš pētīja «neko», pētīja tukšumu, bet ir nonācis pie visu mūsu priekšstatu un jēdzienu sagrāves. Es vēl neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda radikāla «operācija» ir jau nepieciešama …
— Vai zināt, — Topanovs atbildēja kaut kā piesardzīgi, — vienalga, cik ilgi uz palodzes stāvēs ar tīru ūdeni pielieta aizkausēta kolba, tanī pati no sevis nekad neradīsies dzīvība. Tomēr tas nebūt nepierāda, ka jaunās Zemes siltajās jūrās pirms simtiem miljoniem gadu nav izveidojušies apstākļi, kuros varēja rasties sākumā bez- struktūras olbaltuma savienojumi un pēc tam arī dzīvība … Gluži tāpat absolūtā tukšumā, kas, pēc mūsu pašreizējiem priekšstatiem, ir visapkārt zvaigznei un elektronam, galaktikai vai atsevišķam atomam, trūkst kaut kā, varbūt vienīgā, ar ko varētu izskaidrot tiklab daļiņu, kā arī zvaigžņu rašanos. Laikam Aleksejevs būs centies atrast šo kaut ko, kas ir mūžam dzīvs, kas mūžam kvēlo, bet nav redzams un notverams …