— Maksim Fjodorovič, — Benevoļskis sacīja, — rodas
iespaids, ka jūs jau sen esat gaidījis notikumus pavērsa mies tieši šādā virzienā.
— Jā, gaidīju, — Topanovs tūlīt atteica … — Biju pārliecināts, ka agri vai vēlu šī pievēršanās zinātnes pamatiem notiks. Nevar nenotikt, jo tas dos jaunu ierosmi visu zinātņu attīstībai, visām dabaszinātnēm.
— Bet kāpēc jūs gaidījāt? — Grigorjevs vaicāja. — Ikvienam no mums bija priekšsajūta, bija šaubas, meklējumi, bet jūs mums tieši apgalvojat, ka esat gaidījis taisni šos Aleksejeva darbus.
— Par to jums nav ko brīnīties. Ir pienācis laiks skaidri saprast, ka filozofijai piemīt kaut kas tāds, kas sniedzas pāri speciālistu zināšanām pat viņu pašu darbalaukā.
PĒDĒJĀ VĒSTULE
No Sibīrijas pienāca vēstule. Ņina Aleksejeva jau visu zināja. Vēstulē bija ielikta papīra lapiņa: pēdējās rindiņas, ko viņa saņēmusi no Alekseja. Viena rindkopa mūs ieinteresēja. Tā bija šāda:
«Rakstu Tev garu vēstuli, vienu vai divas lapas katru dienu; vēstuli nosūtīšu, kad mūsu apbrīnojamais eksperiments būs gandrīz pabeigts. Arī man pašam jāpierod pie tā, ko esam paveikuši, viss šķiet pārāk negaidīts un neparasts …»
Kaut kur ir šīs lapas, un tanīs ir noslēpuma atminējums! Aleksejeva papīros vēstules nebija. Droši vien tā sadegusi katastrofā. Bet ja nu pastā kaut ko zina par šo vēstuli? Varbūt tās nosūtīšana reģistrēta?
Griezāmies pie pasta nodaļas pārzines. Arī šinī pilsētā, tāpat kā visās dienvidu pilsētās, pasts vasarā kļūst par visrosīgāko un visvairāk noslogoto iestādi. Tālsatiksmes telefona kabīnē kāds zēns priecīgi kliedza: «Vecmāmiņ Liza! Vecmāmiņ Liza! Tas esmu es, Petja!» Klakšķēja un dūca telegrāfa aparāts. Trokšņaini vasarnieki, rindā sastājušies, smējās, gaidīja vēstules «uz pieprasījumu».
Pasta nodaļas pārzine mūs nepacietīgi uzklausīja un teica:
— Zvaigžņu institūta vēstule nekādi nevarēja aizķerties, ko jūs iedomājaties! No viņiem mēs visu saņēmām pa pneimatisko pastu un tūlīt sūtījām tālāk.
— Zvaigžņu institūtā ir bijis pneimatiskais pasts? — es brīnījos.
Jā, pavisam nesen tur raka kādu grāvi, to izman loja arī pneimatiskā pasta cauruļu ieguldīšanai. Aleksejeva vēstule? Viņš saņēma ļoti daudz dažādu žurnālu, vēstuļu, mēs tūliņ ielikām tās cilindros, nosūtījām viņam, un nekad nekādu sūdzību nebija.
— Vai tad pastnieks uz institūtu negāja?
— Pastnieks nesa uz institūtu tikai lielās bandroles. Un arī visu citu, ko cilindrā nevarēja ielikt.
— Pneimatiskais pasts … — Topanovs atkārtoja.
Bet vai jūs tomēr nevarētu pameklēt? Tā nav bijusi
dienesta, bet, tā sakot, privāta vēstule.
— Nē, nē! — pasta nodaļas pārzine aizvainoti iebilda. — Pie mums nekas neaizķeras!
Tūlīt devāmies atpakaļ uz Zvaigžņu institūtu un ataicinājām avārijas komandas vīrus.
— Varbūt ir izredzes atrast šo vēstuli, — teica avārijas komandas priekšnieks, — protams, ja tā ir uzrakstīta un aizsūtīta. Pēc avārijas pneimatiskais pasts ir atvienots un nedarbojas. Aiziesim uz drupās atrasto mantu noliktavu.
Viņam līdzi devāmies pagrabā, kur plauktos bija salikti visdažādākie priekšmeti. Ieraudzījām arī saspiestu bronzas cilindru. To uzmanīgi apskatījām. Cilindrā nekā neatradām.
— Vai sagrautā korpusa plāns jums ir? — Topanovs jautāja.
— To mes allaž nesājām līdzi, ludzu!
— Pneimatiskā līnija iezīmēta ar gaišzilu tušu, — piebilda viens no avārijas komandas locekļiem, — bet plāns nemaz nav vajadzīgs! Pats esmu izstaigājis tuneli, kurā bija šīs caurules, mēs tās sagriezām un galus aiz- vākojām.
— Kur, kurā vietā?
— Jā, laikam jau šeit, — avārijas komandas vīrs paņēma zīmuli, mirkli padomāja un parādīja uz kādu atzīmi blakus institūta pamatiem. — Var pajautāt arī citiem pui
šiem. Bija tāda bronzas caurule, kādus astoņus centimetrus diametrā.
Devāmies institūta pagalmā, piegājām pie dziļas tran šejas, kas pa pusei bija aizgruvusi ar šķembām.
— Te tā ir, — Topanovs sacīja, rādīdams uz dzeltenīgu cauruli tranšejas dibenā.
Viens no strādniekiem pieskrēja pie smagā auto un sāka šoferim kaut ko skaidrot. Pēc brīža pie mašīnas pie kabināja lielu kompresoru, kas bija uzmontēts uz riteņiem, un atvilka to pie tranšejas.
— Ko jūs gribat darīt? — Topanovs jautāja.
— Izpūst, — avārijas komandas priekšnieks īsi atbildēja. — Tūlīt pievilksim šļūteni un izpūtīsim. Kas vien caurulē būs aizķēries, viss nokļūs mūsu rokās.
— Ātrāk dodieties uz pastu! — sacīja man Topanovs. — Tūlīt ieradīšos arī es.
* * *
Līnija atkal darbojas, — sacīja pasta nodaļas pārzine, kad es pavēru durvis, — bet nāk gan tikai tādi kā milti.
Tiešām, melnajā muldiņā, kas bija iekārtota pneimatiskā pasta cilindru uztveršanai, nepārtraukti bira smalki putekļi, pēc tam pieņemšanas kamerā atskanēja ātra ātra klaboņa, šķita — kaut kas dzīvs gribētu tikt laukā.
Tur ir cilindrs, — sacīja pārzine, — tUlīt tas pa griezīsies, kā vajadzīgs, un …
Viņa nepaspēja teikumu pabeigt. Melnajā muldiņā kopā ar apmetuma gružiem un ķieģeļu drumslām iekrita spožs cilindrs.
Ātri to paķēru un, nomaucis tērauda gredzenu, izņēmu aploksni. Tā bija Alekseja vēstule.
Garām atvērtajam aizbīdnim arvien vēl plūda balti putekļi.
Kokā turēju biezu aploksni. Kas zina varbūt tieši tajā slēpjas visu apbrīnojamo notikumu atrisinājums! … Pasta nodaļas pārzine stingri paraudzījās uz mums, paņēma aploksni, paskatījās un mierīgi sacīja:
— Vēstule nav sūtīta jums. Tā adresēta pilsonei Ņ. P. Aleksejevai Jakutijas APSR, Mundaras pilsētā.
— Bet saprotiet taču! — es nenocietos. — Redzat, notikusi avārija, mums nepieciešams …
— Vēstule nav adresēta jums, — pārzine skarbi atkārtoja. — Aploksni atplēst neļaušu.
— Jūs rīkojaties pilnīgi pareizi, — Topanovs pēkšņi ierunājās un izņēma piezīmju grāmatiņu. — Lūdzu, atļaujiet pierakstīt adresi!
— Pierakstiet, adrese ir gara.
— Un tomēr, — Topanovs turpināja, — ko darīsiet ar vēstuli?
— Vēstuli nosūtīšu adresātam, — pārzine strikti atteica.
— Sūtiet pa gaisa pastu! — Topanovs lūdza.
Vakarā viņš izlidoja uz Jakutsku. Atgriezās ļoti drīz — mēs visi tobrīd aplūkojām Aleksejeva pavadoņa jaunās fotogrāfijas — un izņēma no portfeļa atplēstu Aleksejeva vēstuli. *»*
— Biedri, piesēdieties, ir jaunas ziņas. .
* * *
— No Mundaras lidoju ar helikopteru, — Topanovs sāka stāstīt, kad visi bijām sasēdušies pie galda. — Skaists novads … Ģeoloģiskās izlūkošanas grupu sameklējām drīz. Tā pēta polimetālu atradnes Čerska kalnu grēdas rajonā. Atlidojām agrā rītā, bet ģeologi jau bija piecēlu šies un uz ugunskura kaut ko vārīja. «Kur ir biedre Aleksejeva?» es jautāju. Mani aizveda uz viņas telti. Izrādījās — Aleksejeva tieši dienu pirms manas ierašanās nogāzusies no klints … — Topanovs uz brīdi iegrima domās. Mums visiem kļuva mazliet skumji, dzirdot šo negaidīto vēsti. — Atpakaļ mēs lidojām kopā, — Topanovs turpināja. - Viņa izjautāja mani par visu, izlasīja vēstuli. Pēc tam iegrima it kā snaudā, it kā nesamaņā, un, kad slimnīcā atvadījos no viņas, Aleksejeva, starp citu, sacīja: «Aleksejs ir dzīvs…» — «Kāpēc jūs tā domājat?» es vaicāju. — «Noticis kaut kas briesmīgs un tik neparasti…» — «Lāgā nesaprotu,» es viņai sacīju, bet pašam man kļuva pavisam baigi. — «Kas tā par