dīvainu, caurspīdīgu vielu, turklāt vēl silta, — kas tā tāda ir? Un daudz kas tāds, kam man vēl grUti ticēt.. Tās vēl nav beigas. Viņš, Aleksejs, ir dzīvs, un man jo sevišķi …»
Topanovs saudzīgi izņēma no aploksnes vairākas lapas:
Man ir mazliet neērti tās jums lasīt. Pēc šīs tikšanās radās iespaids, ka.. — Topanovs paberzēja ar plaukstu pieri, meklēdams īstos vārdus, — ka viņai ir taisnība. Varbūt nav visai labi, ka lasām Aleksejeva rak stīto, lai gan Ņina Petrovna atļāva..
Lasiet, Grigorjevs skubināja un paklaudzināja ar iemutes galu pa šķīvi, kurā bija samesti papirosu gali. Jāzina. . Jūsu prombūtnes laikā, Maksim Fjodo rovič, pie mums atbrauca zinātnieki, kuru specialitāte ir ārpusgalaktiku miglāji. Viņi apgalvo, ka mēs redzot izkliedētas miglāju rindas, tālas galaktikas. Vairākas izkliedētas, novecojošas galaktikas tāds ir viņu slēdziens. Viņus nevar ne aizdzīt 110 fotouzņēmumiem, viņi bārsta tikai zvaigžņu statistikas terminus, un mēs ar varu spiežam ciemiņus ēst, dzert un gulēt. Lasiet, Maksim Fjodorovič, mēs būsim smalkjūtīgi, un, ja vēstulē ir «lirika»,
•ndkopas izlaidiet. . nomiii … rr. • j
p^g v j \asiet pats, — 1 opanovs sacīja, sniegdams ves-
citu labā betvam " — ^ūs at ®ķirt, kur beidzas
„. „'.,_ sākas zinātne, man viņš jauta.
kvēlo un near» * * *
vēks, kāpēc u z je( jus ļ jļsr pev dāvinu zvaigznes!» — tā darīšot pēc.jeva vēst ule.
' P*er.V taču ir dzejnieks! kāds iesaucās. — Izklau sās gluži pēc romances. .
Jūsu piezīme ir netaktiska! Grigorjevs sašuta, bet Topanovs pāri brillēm paraudzījās uz nesavaldīgo klau sitāju un domīgi sacīja:
— Aleksejevs tiešām ir uzdāvinājis zvaigznes. . Grigorjev, lasiet! Mēs klausāmies! Esiet uzmanīgi!
atskanēja balsis.
— «Nē, ne jau ziedus! Es Tev dāvinu zvaigznes! Mūsu strīdā, kas nav rimies visu laiku, šodien esmu uzvarējis. Sis iekšējais strīds ilgst kopš mūsu pirmās tikšanās,
sākumā tas bija naivs, tikai daudz vēlāk tas kļuva par visas manas dzīves jēgu. Toreiz stacijā, pirms gada, es Tev aizmirsu pasniegt ziedus. Tas nebija labi, bet visapkārt taču plauka ziedi, daudz ziedu, tie bija tik pieejami! Vajadzēja tikai paspert soli un sacīt: «Man vienu pušķi, šo ar tām sārtajām rozēm …» Es negribēju Tev dāvināt ziedus … Es nevēlējos, lai puķu pušķis aizēnotu pēdējos atvadu mirkļus, un tas taču bija tik vienkārši — vajadzēja tikai pieiet un pateikt: «Man šo pušķi ar sārtajām rozēm …»
Cik ļoti mani iepriecināja Tava pēdējā vēstule, iepriecināja ar visu: gan ar veiksmi (es taču paklusām izlasīju jūsu pārskatu, man to atsūtīja no Zemes dzīļu aizsardzības komitejas), gan tāpēc, ka Tev jau trūkstot manu padomu. Vaļsirdīgi sakot, visu šo gadu klusībā esmu runājies ar Tevi, lūdzis padomu, dažreiz strīdējies, visbiežāk mēģinājis pārliecināt. Arī tagad man ir grūti rakstīt šo vēstuli, grūti tāpēc, ka pārāk daudz domu drūzmējas manā apziņā, es steidzos no vienas pie otras, viss šķiet svarīgs, un es skaidri zinu, — ja izklāstīšu Tev visu domu, atradumu un panākumu gūzmu, diezin vai Tu tajā spēsi orientēties. Prātā iešaujas tas austrumu paša1 "05: skrīveris, kurš atteicies rakstīt vēstules, ja vinļ^panovs
jušas kājas, — neviens tad vairs nespējis i\ja __________ Skaists
viņa palīdzības saburtot. Vai man nevaj d sameklējām tāpat kā šim skrīverim? Varbūt vēl ir par a ka inu grēdas
Bet pietiks! Es sāku! — ļ bija piecēlu
Pēc dažām nedēļām mūsu paveiktais darbtf biedre Alek- mulu un aprēķinu gultnē, kļūs par visas ļ.telti. Izrād1. vumu, bet jau tagad mūsu eksperimenta panajerašajp- gaismo katru manas dzīves kaktiņu: galvenais ir kļuvis par galveno, un tas, kam dažreiz vajadzēja veltīt gadiem ilgus meklējumus un pārdomas, pēkšņi izgaisis, atstādams gandrīz nemanāmas pēdas — domu.
Jā, kopš šās dienas man ir skaidrs, ka mūsu mēģinājums ir izdevies! Atceries: «Ar saulēm mēs rotāsim meiteņu tērpus, no zvaigznēm mēs kalsim spožas saktas …» Tu smējies par šiem vārdiem, bet es — es Tev dāvinu savas pirmās zvaigznes! Tās nav tādas kā visas citas, tās nav redzamas, bet tās eksistē, tās mirgo uz zaļā ekrāna;
mēs fotografējam katru šo zvaigžņu mūža mirkli, tās tomēr ir zvaigznes.
Es neteikšu, ka ceļš uz tām bija grūts, tas bija tikai ceļš, tikai taka, kuru neiet mēs nevarējām. Tas bija tikpat vienkārši kā dzīvot un tikpat sarežģīti kā dzīvot, un, kā jau tas mēdz būt, bija gan šaubas, gan neveiksmes, tomēr uzvaras prieks ir augstsirdīgs pret kļūdām, jo dažreiz uzvara daudz pateicības parādā arī tām.
Ar ko gan lai sāku? Vai sākt ar auksto rītu, kad mans vads izšāva pēdējo zalvi gaisā, debesīs, kuras bija pelēkas kā kvēpu klātais sniegs, kas pletās visapkārt? Sasalis māls un zaļas skujas uz mūžiem apsedza mūsu mīļo pulka komandieri, kurš tik bieži prātoja, kādēļ cilvēki dzīvojot, un tik nešaubīgi atdeva savu dzīvību brīdī, kas mums, tolaik vēl maz pieredzējušiem karavīriem, šķita tik grūts. Vienalga, pa kādiem ceļiem es staigāju, vienalga, ko es darīju — vai šāvu, vai ierakos zemē, vai iesoļoju degošos ciemos, kur, liekas, pat gaiss bija ievainots un svaidījās šurp turp sprādzienos un liesmās, — atkal un atkal man ausīs skanēja mūsu komandiera balss: «Bet kā tu domā — kādēļ cilvēki dzīvo? Sevis labā vai citu labā, tas ir pats svarīgākais! Ja citu labā, tad pat nomirt nav grūti! Vai ne, Aļoša, manu draudziņ?»
Nē, viņš pats zināja atbildi! Zināja, ka cilvēki dzīvo citu labā, bet kaut ko meklēja, kaut kā viņam trūka, un man viņš jautāja par visdažādākajām lietām: kāpēc saule kvēlo un neapdziest, kāpēc krauklis dzīvo ilgāk nekā cilvēks, kāpēc krauklim piešķirts tik liels gods, un ko es darīšot pēc kara. «Labi, beigsi universitāti, bet ko darīsi tad, pie kā ķersies? Vai ir vēl kaut kas neatklāts, pavisam neatklāts? Tāds, ko tikai neskaidri var nojaust…»
Mūsu tikšanās bija īsas, bet viņš mani uzskaņoja, kā mūziķis uzskaņo savu instrumentu, — uzskaņoja un aizgāja no dzīves. Es nespēju saprast viņa meklētāja garu, viņa trauksmi. Viņš taču skaidri saredzēja uzvaru un ceļus pēc tam. Es nespēju saprast viņa tiekšanos saskatīt tūlīt, šodien, īsā, trauksmainā atelpas brīdī, tālās rītdienas blāzmu. Tikai daudz vēlāk kaut kā uzreiz viņa jautājumi manā apziņā apvienojās vienā pazīstamā un vienkāršā jautājumā: «Bet kas turpmāk notiks ar cilvēkiem? Vai dzirdi, Aļoša, manu draudziņ? Kas notiks ne