vis ar mani un tevi, varbūt ne ar mūsu bērniem, bet ar visu cilvēci, visiem cilvēkiem? Ja cilvēki iznīks, kas nāks viņu vietā, kas, kādas brīnišķīgas īpašības piemitīs šīm būtnēm? Vai tad var būt kaut kas lieliskāks par saprātu, brīnišķīgāks par sirdi, prasmīgāks un spēcīgāks par cilvēka rokām?»
Sie jautājumi kļuva par manas dzīves galveno asi, un uz šīs ass es uzvēru tūkstošiem savu dienu un savu nakšu. Jautājumi, ko biju dzirdējis jau skolā, jautājumi, kas skanēja zāļu dvakas piesātinātajā, tumšajā sanitārajā vagonā, — kurš spēja, tas runāja, kurš varēja, tas klausī jās, — jautājumi, no kuriem tik viegli var tikt vaļā: «Nav ko steigties, kad pienāks laiks, tad padomāsim, mūsu mūžam pietiks!» Kas zina, varbūt arī es ikdienišķā steigā vai vēlāk pierastā, rāmā darbā novērstos no šiem jautājumiem, tomēr manā sirdi neizzuda atmiņas par šo laipno un noteikto, sirsnīgo un vīrišķīgo cilvēku. .
Un tad nāca tas grūtais, nelabojamais. . Varbūt es viens pats esmu palicis starp dzīvajiem. Es nebiju labāks par tiem, kas nosmaka man blakus, — par tiem, kurus no rīta aizdzina pa putekļu klātajiem ceļiem uz Krasno- daru un tālāk uz nāves nometnēm. Tāpēc man kaut kas jāpaveic visu vārdā. . Visu to vārdā, kas ceļa galu nesasniedza, visu to vārdā, kuru dzīves pavediens pārtrūka. .
Šī doma ne jau tūlīt, bet pamazām saņēma mani savā varā. Lāgiem es nespēju, neradu sevī spēku staigāt, runāt, elpot. Pārciestais sūcās no manu smadzeņu porām un smacēja mani. Bet laiks ritēja, un pienāca neticami liksmās uzvaras dienas. Atceries, tās bija dienas, tieši dienas. Cik daudz reižu paklīda baumas: šodien, šodien beigsies karš; visi steidzāmies laukā, uz ielas, pie citiem un tik nepacietīgi, ka sirds varēja pārplīst, klausījāmies spriegajās «Dziesmas par Dzimteni» skaņās. Šinīs dienās manī kaut kas atgriezās savā īstajā vietā kā izmežģīta roka, ja to spēcīgi parauj.
Četrdesmit ceturtais, četrdesmit piektais, četrdesmit sestais gads, Tu taču tos neesi aizmirsusi?.. Auditorijas saltas, vēders tukšs.. Vakarā aiz logiem atskan pa šāvienam, tālumā notarkšķ automāta kārta — tvarsta bandītus. Pie sienas īss uzraksts: «Izsniedzam eļļu par
decembri». Liela afiša — atbraucis džezs; zem afišas vecs vecis — «komersants»: viņš pārdod blakšu iznīdēšanas ziedi un Amerikas cigaretes; vecim pretim konkurējošs uzņēmums — sieviete ar šaudīgām acīm, viņa steigšus sauc: «Dāmas, saulespuķu sēklas, nolobītas sēklas! Dā- miņas, kas vēlas saulespuķes!» Sēklas tiešām ir nolobītas un apgrauzdētas, taču tas noticis eļļas spiestuvē, bet, kā tās nokļuvušas glāzē ar tievu kāju — vispārpieņemts šā garduma mērs, — tas ir noslēpums. Skaļi sarunādamies, bet pierastā karavīru solī cauri pilsētai iet skoti īsos, rūtainos bruncīšos. Padomju Armija atbrīvojusi viņus no hitleriešu koncentrācijas nometnēm, un jau šodien skoti dodas uz ostu. Tur viņus gaida gaišpelēks kuģis. «Mājup!» mēs lasām viņu sejās. Brīžiem kaut kur pie jūras nogrand eksplozija: tur spridzina mīnas, un dažreiz.. dažreiz mīna eksplodē pati. . Tirgus nojume ar milzīgu dzeltena okera uzrakstu: «Kas nestrādā, tam nebūs ēst!» Zem uzraksta resnas spekulantes. Studenti norūpējušies paklusām apspriež jautājumu: pirkt simt gramu speķa vai maisu krabju?
Krabjos ir vairāk kaloriju! pārliecināti saka viens no viņiem, šķirstīdams rokasgrāmatu. Bet kāpēc tie tik savādi ož?
— Tie ir jūras krabji! Visīstākie jūras krabji! — pārdevēja skaidro.
Un dienas, ko pavadīju kā par brīnumu nesagrautajā bibliotēkā? Vēsajā zālē spraucas drosmīgas, līksmas sau Ies staru šaltis. Iepretim sēž virsnieks. Viņš saudzīgi noguldījis kāju uz blakus krēsla malas un ļoti nopietni pārlapo metalurģijas mācību grāmatu. Divi skolnieki, viens otram muti ciet spiezdami, nespēj valdīt smieklus, lasa nodriskātu «Zelta teļa» sējumiņu, un kā lai viņi savaldās, ja zina, cik daudz saules, cik daudz sāļa vēja sablīvēts, saspiests un tik prasmīgi ietilpināts šajās lap pusēs.
Rītdien spekulantei sados pa nagiem; rītdien karavīrs sāks atjaunot slavenā, neuzvarētā Donbasa domnas un šahtas vai uzspridzinātās Dņepropetrovskas rūpnīcas; rītdien tagadējie desmitās klases audzēkņi dosies uz fabriku vai jūrskolu un par grāmatveža Berlagas piedzīvojumiem smiesies citi..
Rītdien? Bet ko rītdien darīšu es? Ko celšu, ko aprēķināšu? Man deva iespēju mācīties tad, kad, šķiet, grūti bija iedomāties, ka vispār ir iespējams mācīties! Un solījums, ko es pats sev devu, — paveikt vai arī atklāt, izgudrot, atrast kaut ko tādu, lai ausīs ieskanētos balss, viņa balss: «Dūšīgi tu ej uz priekšu, Aļoša, lieliski! …»
Kas tur ko brīnīties! Pie grāmatām pavadīju dienas un naktis! Pirmo kursu taču biju beidzis pirms kara, tagad ātri atkārtoju, un pēc tam, — pēc tam nebija nekā tāda, kas neradītu manī lielu interesi un zināšanu slāpes. Tu neticēsi, bet, ieraugot grāmatu, sirds salēcās priekā: «Izlasi, uzzini, varbūt noderēs!»
Zināt! Cik brīnišķīgs vārds! Bet, kas visu tver, tas nekā nenotver! Tāpēc, valsts eksāmeniem tuvojoties — no tiem es nemaz nebaidījos, — manā galvā bija īsts jūklis. Simtiem savrupu teorēmu un uzdevumu; nekaunos pats sev atzīties, ka daudz ko sapratu tikai pa daļai, šo to atcerējos tīri mehāniski. Eksāmenā atbildēt spēšu, bet, ja viņi parakņāsies dziļāk, pagalam.. Lūdzu padomu profesoriem. «Vai nejūtat lielu interesi par kādu atsevišķu nozari? Viss ir interesants? Tas pāries. Izlasiet šo rakstu — šo grāmatu, palauziet galvu, jaunais cilvēk, ap šo uzdevumu!» Grāmatu izlasīju, uzdevumu atrisināju vai neatrisināju, tomēr galvā joprojām bija zinātņu savirknē- jums. Sistēmas, dziļas un pamatotas kārtības, nebija.
11. martā. Jā, es sapņoju par darbu, tomēr nākotne šķita neskaidra. Atsevišķi veiksmīgi atrisinājumi tikai pierādīja, ka ir kaut kādas apslēptas iespējas, bet ne vairāk. Dažreiz man radās idejas, pavīdēja interesantas teorēmas, bet apziņa, ka to ir vesels leģions, ka var izšķiest mūžu interesantos, bet nelietderīgos sīkumos, mani apvaldīja. Desmitiem manis izstudētu matemātikas nozaru rēgojās acu priekšā kā milzīgi, neaptēsti bluķi.
— Aleksej Aleksejevič, jūs man esat vajadzīgs, — reiz sacīja dekāns. Viņš visus uzrunāja vārdā un tēva vārdā, bija valdonīgs, gudrs un stingrs vīrs, par viņu tika dziedāts pat studentu dziesmās. Atceros vienu no tām. Tajā bija runāts par studentu, kas nekādi, itin nekādi nespēj, uz lekciju dodamies, paiet garām visiem pazīstamajam, kārdinošajam tirgus kaktam, kurā ieveltas milzīgas mucas ar vīnogu vīnu. Pēkšņi studentam «bargi pretim
nāk dusmīgais, trīs nedēļas neskūtais, pats dekāns dzēlīgais». Viņam tiešām nepatika skūties, viņš tiešām bija zobgalīgs, tomēr viņa «dzēlienos» bija saprāts un rūpes par ikvienu no mums.
— Jūs man esat vajadzīgs … Ar jums notiek kaut kas nelādzīgs, vai ne? … Jā, jā, ir jau pavasaris, drīz jūs visi aizspurgsiet plašā pasaulē, bet ar jums viss nav kārtībā. Vai esat iemīlējies? Ļoti izplatīta slimība šinī gadalaikā. Nedzeliet mani ar acīm, es visu redzu, Aleksej Aleksejevič.. Jūs esat redzējis sapnī brīvo jūras kor- sāru, esat salīdzinājis viņa patīkamo, dīko dzīvi ar savām gauži garlaicīgajām mācībām un sapratis, ka vajadzēja iestāties konservu institūtā, kur pēdējā kursā liek eksāmenus ugunsgrēku apkarošanā, bet nevis … Jā, starp citu, jūs man neesat atdevis pēdējo eksaminēšanās zīmi!
— Te tā būs! — es sniedzu dekānam bagāžas kvītij līdzīgu lapu.
— Jums būs lieliskas atzīmes, Aleksej Aleksejevič, tāpēc nesaprotu, kāpēc jūs skumstat. Kāds tam iemesls?