Noklausījies manu juceklīgo stāstījumu, dekāns klusītēm iesmējās un teica:
— Viss attīstās pilnīgi normāli. Jūsos kūsā jūsu varenie spēki. Tiktu jūs šobrīd pie zemes ass — arī to jūs izrautu ar visu sakni! Trakus darbus izdarītu! Tas jāizslimo gandrīz visiem. Vēlāk viņi nomierinās, sāk strādāt, katru dienu iet uz darbu — ļoti derīgs vingrinājums, es jums teikšu..
— Kļūst nolaidīgi, rimstas sapņot? — es piebildu.
— Nekas tamlīdzīgs! — Dekāns pamāja ar kalsenu, enerģisku roku. — Nekas tamlīdzīgs! Jūs tikai esat tādā pašā stāvoklī kā tas ēzelis, kas nosprādzis badā starp divām siena kaudzēm. Nespējis izšķirties, no kuras ēst. Bet, kad atnāksiet laboratorijā, institūtā, jums iedos tematu un teiks: «Biedri Aleksejev, tas līdz nākamajai piektdienai…» Sākas un vairs nav apturama matemātiķa Alekseja Aleksejeva lieliskā darba dzīve. Vai atceraties, ko sacīja par Eileru, kad viņš bija miris? «Viņš ir rimies skaitļot un dzīvot.» Skaitļot un dzīvot — tāds būs arī jūsu mūža saturs un jēga, Aleksej Aleksejevič!
— Vai tad matemātiķu mūži cits citam tik līdzīgi?
— Tas jau ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no tā, kas notiek aiz logiem … Ir vētraini mūži, kā, piemēram, Galuā mūžs: viņa apziņā saplūda kopā dumpis un integrālis, cietums un dziļas jo dziļas pārdomas, patiesa matemātikas ģēnija tālredzība — pats Gauss nespēja orientēties viņa manuskriptos — saplūda kopā ar jaunības degsmi un neprātu. . Mirt no slepkavas rokas divdesmit gadu vecumā un atstāt nemirstīgu programu darbiem uz gadu simtiem, brīnišķīgas teorēmas, dziļus uzdevumus! … Revolūcijas zibsnis pamirdzēja viņa darbos, gaišs, varens un straujš kā visa viņa dzīve.
Skaitļot un dzīvot. . Bet ko skaitļot?
Svarīgāks ir otrais, svarīgāk ir dzīvot skaitļojot. Visi mani audzēkņi sapņo, ka reiz viņi varēs sacīt: «Esmu atklājis jaunu skaitļošanas metodi!» Vai nebUs pārāk daudz jaunu skaitļošanas metodu? Zinātnes ēku taču neceļ tukšā vietā, cik daudz nezināmu matemātiķu ik dienas pūlas, lai radītu to sasniegumu pārpilnību, neizpratnes pilnu jautājumu, pat maldu un paradoksu pārpilnību, lai saražotu tos ķieģeļus un cementu, no kura ģēnijs uzbūvēs apbrīnojamu celtni jaunas matemātiskas skaitļošanas metodes celtni! Vai tad viņu darbs nav ņemams vērā, vai tas ir nevajadzīgs?! Gribat nosmalstīt krējumu? Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju. . Eh, Aleksej Aleksejevič, augstāk galvu, jums ir talanta dzirksts, atradīsiet, kur izlietot gan savus spēkus, gan visu to, ar ko esam piestūķējuši jūsu galvu! Bet, ka mums nav priekšmeta, teiksim, ar nosaukumu «Jaunu ceļu atklāšana matemātikā» vai «Kā izzīst no pirksta ģeniālu teorēmu», par to mums ne pārmetiet, — kā nav, tā nav!
Es izgāju uz ielas. Bija vakars. Pulkstenis apmēram astoņi. Medaļām šķindot, aizsoļoja jūrnieku patruļa. Zem vientuļa luktura snauda sirma sieviete, uz nodeldēta gliemežnīcu ieža sliekšņa nolikts iegumzīts spainis ar svaigu maijpuķīšu pušķiem. Aizbrauca smagā mašīna, vezdama tukšas dzelzs mucas; rībēdama un gaudodama kā nelabā, tā pazuda aiz stūra.
Iela bija tukša. Ielu krustojumā apstājos — rietošā saule jau noslīgusi aiz namiem, debess, pirms brīža vēl dzidri zila, bija aptumsusi un pamesta, apdegusi baz nīca slējās gaisā kā pasakains, baigs rēgs. Aiz baznīcas
asajam torņu smailēm dzelteja silta rieta blazma, un klusā celtne it kā pacēlās virs zemes, kļuva staltāka, augstāka..
Pirms gadiem man reiz atnesa uz vienu nakti biezu sējumu. Tie bija «Trīs musketieri», un tagad es kā ar burvja nūjiņas mājienu pēkšņi atrados Parīzē. Nu, pro tams, šis ir tas pats laukums, uz kura satikās musketieri. Tobrīd es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi aiz stūra ieraudzītu kardināla gvardu rotu vai slēgtu karieti, kurā uz Bastīliju ved valsts noziedznieku; nebrīnītos, ja man pie jostas būtu garš musketieru zobens. Neviļus pārlaidu pār jostu ar roku nē, zobena nav, un arī ielu krustojums baznīcas priekšā nav Parīzē, pati baznīca pēkšņi kļuvusi zemāka, vienkāršāka, saprotamāka, pierastāka. .
Bet vai tā ir tik neinteresanta — šī baznīca? Tā ir savus simt gadus veca, daudz ko pieredzējusi. Pirms kara šeit bija noliktava, pēc tam. . pēc tam iebruka oku panti un šeit atkal bijusi degvielu, tehnisko eļļu noliktava, tā man stāstīja. īsi pirms pilsētas atbrīvošanas hitlerieši sadzinuši baznīcā padomju cilvēkus un tos te sadedzinājuši. Tikai viens puisis izlauzies no liesmām, skrējis uz šo laukumu, kur es tagad stāvu, noskrējis kādus piecdesmit soļus, un tad viņu nopļāvusi automāta kārta. . Bezrūpīgi rokas sāņus pasviedis, viņš tur gulējis, it kā mierīgi būtu aizmidzis uz savas dzimtās pilsētas nelīdzenā bruģa.
Nē, es dzīvoju vētrainā un sarežģītā gadsimtā. . Bet kāpēc Galuā spēja atklāt tik daudz nezināma? Kāpēc viņš ne tikai skaitļoja un risināja uzdevumus, bet spēra soli pāri visiem vispāratzītiem jēdzieniem, teorijām, tradī cijām? Galuā taču zināja mazāk nekā es! Cik daudz zinātņu disciplīnu radies pēdējos simt gados! Jā, viņš zināja mazāk. Bet zināja kaut kā citādi. Kaul kas, kāds svešāds eliksīrs virmoja viņa skaistajā, bezgala drosmīgajā prātā. Tajā taču radās vieta ari kvēliem vārdiem un pamfletiem.. Un varbūt tas ir pats svarīgākais? Varbūt šā noslēpumainā eliksīra vārds ir revolūcija? Varbūt tieši matemātika kopā ar barikādēm devusi pasaulei Galuā teorijas, viņa ģēniju? Un pēc tik daudziem gadiem no šīm idejām izauga tiklab kvantu mehānika, kā arī kristalogrāfija.
Tātad apzināti vajag apvienot revolūciju ar zinātni, izstrādāt kaut kādu pieeju, kaut kādu metodi. Un tad mēs panāksim, lai katru dienu un katru stundu pilda varenība, spēks, un uzvara būs pastāvīgs viesis pie mūsu darba galda!
13. martā. Tas bija sākums, ceļa sākums. Šobrīd pārlūkoju savu dzīvi, it kā aptaustu katru tās mezglu, atšķetinu un vēroju, kā tālē sniedzas strautiem līdzīgi pavedieni. Cik atšķirīgas ir to iztekas, cik dīvaini tie savijušies vienā brīnišķīgā, apbrīnojamā kamolā — manā šodienā!
Bet te ir vēl viens pavediens. Grāmatu kaudzē, ko nejauši iemantoju, atradu plānas brošūriņas. To nosaukumi radīja izbrīnu, autors — cienību. Tās bija izdotas divdesmit astotajā gadā Kalugā, iespiestas uz papīra, kas drīz novecojis, un ilgi neradīja manī nekādu interesi. Es tās pāršķirstīju un, neatradis nevienas formulas, gribēju jau likt atpakaļ. Autors bija Ciolkovskis, ģeniālais sapņotājs, izdomas bagātais inženieris, tomēr brošūriņas nebūt nebija veltītas raķetēm. Es atceros nosaukumus: «Visuma griba», «Mīlestība pašam pret sevi jeb Patiesā sevis mīlēšana», «Kosmosa cēlonis». No šiem nosauku miem dvesa kaut kas senatnīgs. Vai varēju iedomāties, ka grāmatās ar šādiem nosaukumiem atrodami satricinoši minējumi, bet no sarežģītajiem, dažreiz juceklīgajiem, dažreiz naivajiem prātojumiem traucas augšup, aptver visu kosmosu Ciolkovska pēdējā vēlēšanās, viņa testaments!
Reiz es atšķīru vienu no šīm brošūriņām tieši vidū, un man pavērās apbrīnojama pasaule, gaiša, neapslāpējama optimisma pasaule, izzināšanas prieka, izzināšanas nepieciešamības pasaule, majestātisku meklējumu pasaule.
Nē, Ciolkovskis devis ne tikai projektus un priekšliku mus, kuri šķiet fantastiski pat šajos pēckara gados; nē, ne tikai raķetes un mākslīgie pavadoņi nodarbināja viņa domas! Viņš raudzījās daudz daudz tālāk, sapņoja par daudz ko diženāku, un viņa meklējumi starpplanētu lidojumu jomā, kas kļuvuši par visas pasaules guvumu, bija tikai daļa no daudz plašāka plāna, ko realizēs tikai visa cilvēce kopīgiem spēkiem, tikai nākamajos gadu tūkstošos. Kaut kas neizskaidrojami pazīstams dvesa man pretim no šīm lappusēm. Tik pazīstams, ka sirds sāka