smelgt…. «Bet kādēļ cilvēki dzīvo, Aļoša, manu draudziņ?» pēkšņi atmiņā uznira šie vārdi.
Tātad par to domāja Ciolkovskis, par to viņš sapņoja! Tādēļ viņš pievērsās starpplanētu lidojumu teorijai. Nevis dīka ziņkārība, nevis abstrakta, akadēmiska interese par tālajām pasaulēm rosinājusi viņa domas.
17. martā. Vai cilvēcei lemts būt mūžīgai? Tas ir galvenais jautājums, kas nelika Ciolkovskim miera. Viss pasaulē attīstās, mūsu Saule varbūt vienmēr nespīdēs, — kas tad notiks ar cilvēkiem? Vai tiešām viss neticami sarežģītais ceļš, pa kuru miljoniem gadu attīstās dzīvība, beigsies ar kosmisku katastrofu, vai tiešām dziestošā Saule redzēs, ka dzīvība atkāpsies uzmācīgo ledāju priekšā, vai tiešām apbrīnojamā un brīnišķīgā «divkājaino cilts neizies sveikā» un tās liktenis būs līdzīgs to zauru liktenim, kuri pirms simtiem miljoniem gadu peldēja siltajos ūdeņos, lidoja gaisos, mīdīja ar varenajām kājām jaunās Zemes spēcīgo asnu zelmeni?
Nē, «divkājaino cilts» atradīs izeju, atradīs desmitiem, simtiem atrisinājumu, un daba atklās cilvēku saprātam kosmosa noslēpumus. Ciolkovska pirmais — pats vienkāršākais secinājums: jācenšas atrast iespēju, kā atstāt Zemi un, meklējot siltumu un gaismu, apmesties telpā apkārt Saulei.
Dzīvot, radīt, domāt pat no Zemes šķirtās lidojošās laboratorijās, ievākt nepazīstamu augļu ražas caurspīdīgās bezsvara augu mājās, kas brīvi lidinās bezgaisa telpā …
Tā dzima viņa doma par raķeti. Tā radās Zemes mākslīgo pavadoņu projekti, tā radās doma par daudzpakāpju raķetēm, kādas tagad desmitiem traucas debesīs.
Ciolkovskis neatlaidīgi vērsa skatienu uz zvaigznēm, uz Sauli. Viņš zināja, ka arī Saulei ir bijusi sava vēsture, ka Saule kādreiz sākusi liesmot, ka Saule katru dienu, katru sekundi no savām dzīlēm izsviež grandiozas vielas masas un šim procesam būs sekas. Ciolkovskis min skaitļus. Ar satraukumu un cerību viņš sev jautā, kā izskaidrojams apbrīnojamais Saules un tālo zvaigžņu dzīvīgums, kā var saderēties kopā izšķērdība un ilgs mūžs, vai cilvēce paspēs savaldīt dabas spēkus, tos sev pakļaut..
Viņš ticēja, ka zvaigznes nav iznicināmas. «Zvaigznes dziest un atkal iedegas,» — tā viņš rakstīja.
Dziest un iedegas! Nevis rodas, noveco un mirst, bet mirstot atkal rodas, varbūt pavisam citādā veidā, dzimst cita spektra klases zvaigznes ar citādām temperatūrām un citādiem spiedieniem. Arī šobrīd manu acu priekšā ir viena no šīm grāmatām. . Paklausies:
«Planētas un saules eksplodē līdzīgi bumbām. Vai ir dzīvība, kas spēj to pārciest? Spīdekļi atdziest, un planētas paliek bez dzīvinošās gaismas. . Kur tagad paglābsies to iedzīvotāji?. . Jūs vēl teiksiet: agri vai vēlu apdzisis visas saules, dzīvība izbeigsies. . Tas nevar būt! Saules nepārtraukti iedegas, un tas notiek pat biežāk nekā to apdzišana.»
Kur tad meklējams glābiņš?
«Galvenais ir tas, ka par augstāko būtņu saprātu valda ļoti nepareizs uzskats. Ja cilvēki jau tagad spēj paredzēt dažas nelaimes, rīkojas, lai tās novērstu, un dažreiz sekmīgi cīnās pret tām. cik varens gan būs visuma augstāko būtņu pretestības spēks!»
Bet kas ir šīs visspēcīgās «visuma augstākās būtnes»? Tie ir cilvēki, bet cilvēki pēc simtiem tūkstošu, miljoniem gadu, tādi paši cilvēki kā mēs, bet apbruņoti ar milzīgām, iedarbīgām un brīnišķīgām zināšanām. Un vēl viena rinda: «Neiespējamais kļūs par iespējamo. . Nav nemaz tik sen, kad dīvaini šķita, ka varēs izmantot kādu citu spēku un ne tikai muskuļu, vēja un ūdens spēku vien!»
Starp šīm domām, kas dažviet bija neskaidras, pēkšņi uzdūros uz kaut ko tādu, 110 kā man aizrāvās elpa. Ar visu savu būtni jutu, ka šajās brošūrās, kuras nejauši nokļuvušas manās rokās, ir programa, nākamais solis — solis uz priekšu un nevis sāņus. Man radās mērķis! Kaut arī vēl nenoformēts konkrētā uzdevumā, bet mērķis; pakļaut tam ikvienu savu soli, ziedot sevi visu vienai domai; ja arī nenovedīšu visu līdz galam, tad kļūšu par pakāpienu tiem, kas vairāk zina, — par drošu un stingru pakāpienu.. Man allaž ausīs skan Ciolkovska vārdi: «Pasaule vienmēr ir eksistējusi. īstā matērija un tās atomi ir bezgala sarežģīts citas vienkāršākas matērijas produkts.»
Varētu domāt, ka šeit viss ir saprotams, viss pazīstams, bet kāpēc es to lasu atkal un atkal.. Kāpēc? Kāpēc mani pārņēmis satraukums? Kas tieši, kurš vārds? Varbūt tā jutās zelta meklētājs, kad nejauši pagrābtā melnu upes dūņu saujā kaut kas iemirdzējās? Bļoda jāsaskalina vēl un vēlreiz. Jā, šeit ir zelts!
18. martā. Protams, es neesmu «visuma augstākā būtne», bet vai tad nav dzimušas zinātnes, kuras nepazina Ņūtons, vai tad man nav pieejams tas, ko ar lielu satraukumu, ar lielu prieku par cilvēka sasniegu miem šobrīd kā skolnieki mācītos Gauss un Lobačevskis, Koperniks vai Ciolkovskis? Vai tad teleskopi nav kļu vuši redzīgāki, vai tad cilvēks nav iekļuvis atoma noslēpumos? Tātad uz priekšu!
Bet kas tad mani ir pārsteidzis? Vai tad es neesmu prātojis, no kurienes radušās zvaigznes, kāds ir to likte nis, vai tad desmitiem reižu neesmu skatījies uz masas — spīdības diagramu? Varētu domāt — vienkārša papīra lapa, bet tajā ir visa pasaule; bezgalīgi zvaigžņu spieti rindojas galvenās secības joslā, izplūdis zars rāda, kur atrodas milzu zvaigznes, apakšā kā saplacināts plankums novietojušies noslēpumainie, baltie puduri, tie paši, kas sastāv no neparasti blīvas vielas.
Zvaigznes … No tām bezgalīgajā telpā plūst dzel teni un gaišzili stari, līdz ar tiem tās zaudē savu vielu, un pamēģiniet nu uzzināt, par ko tās kļūs, par ko pārvērtīsies. Kur atradīsies mūsu Saule pēc miljoniem gadu, kur tā aizvirzīsies — vai augšup pa galveno secību vai lejup, vai sāņus? Saide izstaro ik sekundi četrus miljonus tonnu un tomēr gadā zaudē tikai vienu miljonmil- jono daļu 110 savas vielas Nē, Saule nevar vienmēr palikt tāda pati, kādu to redzam šobrīd, un reiz taču sasummē sies šie nemanāmie zudumi — un Saule kļūs citāda. Kļūs citāda..
19. martā. Bet kāda tā, šī Saule, ir bijusi? No kurienes tā saņēmusi savu vielu? Lai kaut ko dotu, vajag taču kaut kur ņemt to, ko dod; kur ir tā varenā kalve, kurā daba pacietīgi uzpūtuši savas brīnišķīgās ēzes liesmas, kas nenodzisdamas kvēlo miljardiem gadu?
Ja Saule mums sāktu raidīt tikai desmit procentu mazāk siltuma nekā parasti, tad dzīvība uz Zemes
sastingtu, no poliem virzītos šurp ledāji, upes apstātos tecēt; ja Saule sāktu kvēlot spožāk — tikai par desmit procentiem spožāk, — jūrās ūdens vārītos! Tātad vismaz tos septiņsimt miljonus gadu, kopš siltajās jūrās pirmoreiz parādījās nožēlojama, bikla dzīvība, Saule ir bijusi gandrīz tāda pati kā tagad. Vai arī šobrīd nedarbojas tie paši spēki, kas visuma bezgala dziļajā atvarā lika uzliesmot mūsu Saulei? … Šī doma nelika man mieru.
Atkal un atkal es lasīju Ciolkovska vārdus: «Pasaule vienmēr ir eksistējusi. . matērija un tās atomi ir bezgala sarežģīts citas — vienkāršākas matērijas produkts …» Tātad, lūk, kas mani bija pārsteidzis! Mani bija pārsteigusi doma, ka ikvienam atomam arī ir sava vēsture, ka viss sarežģītais rodas no vienkāršā.
Kaut kur, kaut kā, kaut kādos noslēpumainos visuma novados no vēl neizzinātām, nenotveramām daļiņām radušies neskaitāmi atomi, savienojušies milzīgās zvaigžņu lodēs un iekvēlojušies uz mūžu mūžiem … Bet ne jau eļļa ir šajos gaismekļos, ne jau ogles ir milzīgajās kurtuvēs — brāzmainajos visdziļāko dzīļu procesos ļoti sarežģīti kodolu daļiņu savienojumi gan sairst un kļūst vienkāršāki, gan atkal atjaunojās. . Nenotveramā atšķirība to stāvoklī, niecīgais atdalītās enerģijas daudzums ikreiz, kad pārveidojas atsevišķs atoma kodols — nesaskatāms puteklītis, kura diametrs viena desmittriljonā daļa centimetra, — sasummējas draudīgā un dzīvības pilnā liesmā, kurai piemīt pasakains spēks!