Visuma vēsture majestātiski un valdonīgi ienāca manā ikdienišķajā dzīvē — visuma vēsture, kosmosa vēsture. Atomi, to kodoli, bezgala daudzās daļiņas ir šīs vēstures darbojošās personas; zvaigžņu pulki līdzinās milzu bišu stropiem; miglāji, kuriem nav ne gala, ne malas un kuros nesteidzīgā daba it kā auž kādu jaunu pārsteigumu, ar milzīgu, pa pusei caurspīdīgu aizkaru slēpj noslēpumainās visuma aizkulises.
Bet kā tad aizdegusies šī «mūžīgi dzīvā uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi apdziest», kas tie ir par dabas spēkiem, kuri nepazīst miera, pār kuriem nāvei nav varas, kuri nepārtraukti — miljardiem gadu visos bezgalīgās telpas stūrīšos rada un sagrauj, atkal
rada un atkal sagrauj? Kas tas ir par arklu, kurš uzaris visuma āres un iesējis tajās zaigojošas saules? Zvaigzne palīdz zvaigznei, citādi taču nemaz nevar būt, citādi zvaigznes nebūtu sablīvējušās milzīgajās galaktikās, kurās katrā ir līdz divsimt un vairāk miljardu zvaigžņu, bet, gluži otrādi, tās būtu izkaisītas haotiski.
22. martā. Nevar saprast atoma izcelšanos, ja neielūko- jamies zvaigznes pagātnē; nevar saprast zvaigznes izcelšanos, nesasaistot tās rašanos ar galaktiku, pie kuras šī zvaigzne pieder. Viss ir saistīts, sākot ar atomu un beidzot ar galaktiku, — tā visumu sev iztēlojās Ciolkovskis, — un bezgalīgās pārvērtībās viela iziet cauri attīstības stadijām, nekur neatkārtodamās, nekur nepalikdama nemainīga.
Pakļaut, uzvarēt visvarenākos, visbaigākos dabas spēkus — tieši par to sapņoja Ciolkovskis. Rīkoties tā, lai nekas un nekad, pat tālā jo tālā nākotnē, neuzdrošinātos draudēt cilvēkiem; sapņot un celt, mīlēt un sēt labību — tāds ir cilvēku īstenais dzīves mērķis, un viņi aizmēzīs no sava ceļa visu, kas mēģinās viņus traucēt. Ar sava prāta spēku viņi pakļaus sev ugunīgās zvaigžņu dzīles, tāpat kā tagadējo cilvēku puskailie priekšteči ar prātu un viltību pieradināja savvaļas zirgus un ar ugunskuru liesmām aizšķērsoja ceļu uz cilvēku alām lāčiem un vilkiem.
Šobrīd, kad zinu, ka noiets visgrūtākais posms ceļā uz mērķi, es pateicos ikvienam, kas devis manās rokās grāmatu, kas izskaidrojis nesaprotamu frāzi, kas uzvedinājis uz vajadzīgo domu.
Jokupēterim Vasjam-Vasiļokam — Tev es jau esmu stāstījis par viņu — nebija ne jausmas, kādus garīgos spēkus viņš manī atraisīja no važām. Vasiļokam patika lielīties, tomēr viņa domai piemita kaut kāda īpaša brīvība — tā līdzinājās jautram, bezrūpīgam putnam, kas čivinādams un dziedādams sameklē un izloba egļu čiekuru, lai gan apkārt ir bieza migla.. Smiedamies viņš stāstīja, ka izgudrojis tieši eksāmena laikā «jaunu skaitļošanas metodi». Satiku viņa profesoru un jautāju, vai tas taisnība. «Nē, blēņas,» atbildēja profesors, «tas, ko man sapļāpāja šis gaišmatainais leitnants, ir jau sen
zināms, leitnants sniedza matricu[2] analīzes pamatojumu. Bet «pieci» es viņam ierakstīju cita iemesla dēļ. Av vairākiem jautājumiem precīzi noskaidroju, ka par matricu analīzi viņš nav pat dzirdējis, ka visu viņš izdomājis patstāvīgi, manu acu priekšā noiedams ceļu, kura veikšanai izciliem matemātiķiem bija jāveltī tik daudz pūļu. Jūs piekritīsiet, ka drosme un izdoma nevar palikt nesodīta, un tāpēc ieliku viņam «pieci». . Vai nezināt, kā viņam klājas, viņš laikam atkal ir frontē?»
Teicu, ka nezinu. Vasjam-Vasiļokam nepatika rakstīt vēstules, tikai vienu reizi viņš mums atsūtīja atklātni, pilnu nevaldāmas ticības tuvajai uzvarai un žēluma pret mums, «biedriem aizmugurniekiem», kuriem laupīta laime soļot blakus viņam, Vasjam, pa kara ceļiem tieši uz fašistisko zvēru midzeni. Viņš solījās atsūtīt mums par piemiņu hitleriešu ģenerāļa uzplečus, tikko pirmais trāpīšoties pa rokai; tomēr bija jūtams, ka mēs visi Vasjam esam kļuvuši tāli.
Stundām ilgi pūlējos atcerēties Vasiļoka minētos pierādījumus. Dienu no dienas mani pārņēma arvien lielāks satraukums. Tas, ko bija paveicis Vasiļoks — paveicis viegli kā visu citu, — sākot ar cīniņiem karalaukā un beidzot ar dziesmu, bija neparasts gadījums, kas pārstei dzis pat tik stingru un noteiktu vīru, kāds bija Vasiļoka eksaminētājs Hofmanis. Varbūt Vasiļoks, pats to nenojauzdams, pavēra šauru spraugu prasmē radīt kaut ko iaunu matemātikas dzīlēs. Varbūt mans dekāns bija maz liet netaisns, tik ļauni izzobodams šādas zinātņu zinātnes eksistenci. «Kā izzīst no pirksta ģeniālu teorēmu,» — tā viņš apzīmēja šādu uzdevuma nostādni. Jā, jā, mīļais biedri dekān, Vasiļoks, nekā nezinādams par veselu matemātikas nodaļu, uz ātru roku izvirzīja vairākas tēzes, kas viņam nemaz nebi ja tik viegli saprotamas!
Bet kāpēc, stāstīdams, kā viņš eksaminēts matemātikā, Vasiļoks zīmēja uz papīra lapas spirāles līkumus?
Pūlējos iztēloties, kāda ir bijusi viņa prātojumu secība. Vasiļoks sāka no vesela skaitļa. Pēc tam pārgāja pie daļskaitļa kā pie vesela skaitļa negācijas, bet pēc tam pie jaukta skaitļa. . Arī pirmatnējais cilvēks tāpat sāka no vesela skaitļa, tā bija laika ziņā pirmā un varbūt vissvarīgākā matemātiskā abstrakcija. Kas var būt kopīgs starp visdažādākajiem priekšmetiem, kas var būt kopīgs starp kokiem un nogalināto zvēru ādām, starp lapām un oļiem ūdeņu malā? liet kaut kas kopīgs bija, kaut kas tuvināja šīs trīs vientuļās priedes, trīs pēdējās bultas bultu makā, trīs ugunskurus, pie kuriem sildījās cilts. . Kopīgs kļuva skaitlis, skaitlis «divi», «trīs», «četri». . Ilgu laiku cilvēki mācījās saskaitīt un atņemt un pēc tam, laupījumu dalīdami, noskārta, ka ne jau vienmēr spēj «godīgi» sadalīt piecus nogalinātus zvērus sešiem medniekiem. Tā radās daļskaitlis.
Tātad pašā skaitlī, veselā skaitlī, daļas vēl nebija; dzīve, cilvēku pieredze rādīja, ka ar veselu skaitli vien nevar iztikt. Vēlāk radās negatīvie skaitļi. Arī iracionālie skaitļi, arī šķietamie, un tie visi tagad saplūst mūsu tagadējā skaitļa jēdzienā.
Tā prātodams, savā nodabā vilku uz papīra lapas līnijas. Bet kas tad tas?.. Biju uzzīmējis kaut kādu līkloču līniju, nē, nevis līkloču līniju, tā bija spirāle. .
Tātad ir iespējams, tātad ir kaut kāda iespēja, kaut kāds kompass, kura šautra rāda vajadzīgo virzienu, ir atslēga, ar ko var mazliet atdarīt noslēpumainās durvis ar uzrakstu «Zinātnes nākotne»!
Protams, pa spirāli ritošās attīstības principu Vasiļoks bija aizguvis no «Dabas dialektikas», viņš taču pirms matemātikas eksāmena bija paspējis nolikt marksisma- ļeņinisma pamatu eksāmenu tanīs dažos mierīgajos mēnešos, kas viņam bija lemti. Vasiļoks bija pielietojis šo spirāli, pielietojis dzīvesprieka pilns, it kā starp citu. Rezultāts bija, kaut arī visiem zināms, bet Vasiļokam tas taču nebija zināms! Un viņš arī nevarēja to zināt! Viņš pagarināja spirāli, ieraudzījās nākotnē un nojauta kaut kādas tās pazīmes …
Lūk, tas ir atradums! Vajag iemācīties domāt «pa spirāli», papūlēties ieraudzīt tās sarežģītās, negaidītās novirzes.. Bet vai es neiemaldīšos džungļos, vai neiekļūšu nevienam nevajadzīgu formālistisku paņēmienu novadā? Kāds spēks piespiedīs mani izgudrot jauno, — vai
tiešām tikai ziņkāre vien vai bēdīgi slavenā godkāre vien, vai vēlēšanās katrā ziņā kļūt par jaunas matemātiskas skaitļošanas metodes autoru?
Nē, nē! Praktiskai darbībai noteikti būs nepieciešams, lai attīstītos matemātiskās zināšanas. Aizvakar vajadzēja sadalīt labību vai medījumus, precīzi nomērīt zemes gabalu, vakar — veikt sarežģītu naudas aprēķinu vai noteikt automobiļa vārpstas izmērus, šodien kodolfizika jau prasa no matemātikas, lai tā izveido jaunas nozares, jaunas skaitļošanas metodes! Prakse — tas ir pasūtītājs, prakse — tā, matemātiķi skaitļotāj, vislabāk pārbauda, vai tavs darbs ir vajadzīgs, svarīgs, sekmīgs!