— Maksim Fjodorovič, zinu, ka ikviens likums ir pareizs tikai noteiktās robežās, tikai noteiktos apstākļos, bet kad tiek lauzti vecie priekšstati. .
— Ne jau tikai tas! Atceros, ka Ļeņina darbos ir šādas piezīmes; jūs šīs rindkopas atradīsiet viņa «Filozofiskajās burtnīcās».
27. martā. Ja, es šīs rindkopas atradu. «Likums ņem mierīgo — un tāpēc likums, jebkurš likums ir šaurs, nepilnīgs, aptuvens.» Likums ņem mierīgo, ņem to, ko zinātne spējīga aptvert zināmā laika momentā. Bet, no
otras puses, «likums ir stabilais (paliekošais) parādībā» … Stikla bumba, ko berza ar ādu, lūk, kas bija pietiekami «mierīgs», kad zinātnei vajadzēja spert pirmos soļus elektrības parādību laukā; kompasa šautra ar vienu galu rāda uz ziemeļiem — tas bija viss, ko zināja par magnētismu, bet aizritēja gadsimti, un tagad mēs pētām un atrodam likumus elementārām daļiņām, kas paātrinātas līdz fantastiskam ātrumam; magnēta šautra nepārtraukti šaudās, un mēs soli pa solim atrodam cēloņus, kāpēc tā ir nemierīga, un šie cēloņi mūsu izcilajā laikmetā kļūst «mierīgi», tas ir, pētīšanai pieejami.
Bet likums parādībā ņem «stabilo», un katrs jauns likums padziļina, izskaidro, tomēr nebūt nenosvītro pozitīvo, kas sasniegts pagātnē …
No visām pusēm nāca klāt bezgala daudzi piemēri. Nesatricināma klints šķita klasiskā mehānika, Galileja un Ņūtona mehānika, bet radās relativitātes teorija, kas vienīgā spēja izskaidrot gaismas izplatīšanās dīvainās likumības. Tas, kas Ņūtona likumos bija «stabils», noturējās. Paies gadsimti, tomēr tiltus un mašīnu vārpstas, ēku sienas un kuģu korpusus, tāpat kā senāk, aprēķinās pēc Ņūtona formulām, kas šobrīd vairs ir tikai aptuveni pareizas, ja jāsaskaras ar lieliem kustības ātrumiem, un nav vairs derīgas, ja jāaprēķina ātrās atoma daļiņas. Ikviens fizikas likums man kļuvis tikai par pakāpi pasaules izzināšanai, bet nevis par pēdējo un galīgo posmu.
Cik naivas tagad šķiet dažu zinātnisku virzienu piekritēju pretenzijas, ka tie atrodoties uz kaut kādu galīgu patiesību pilnīgas un izsmeļošas izzināšanas robežas! («Parādība bagātāka nekā likums»), mums vajag atklāt un mēs atklāsim arvien jaunas īpašības, arvien jaunas sakarības, mēs iesim arvien grandiozāku vispārinājumu ceļu, tomēr daba vienmēr būs neizmērojami pilnīgāka par jebkuru likumu.
Bezgalīgi lēnais zvaigžņu attīstības un rašanās process pamazām kļūst arvien «mierīgāks» tā likumu zinātniskai konstatēšanai. Ja sasaistītu vienā teorijā atoma kodolu un zvaigžņu kopu, manās rokās būtu atslēga zvaigžņu rašanās noslēpuma izpratnei. Meklēt un tūlīt pārbaudīt teorijas rezultātus, kaut arī pa daļai, kaut arī nelielos mērogos, izdarīt labojumus, tiecoties pēc teorētisko kon
strukciju maksimālas elastības, neaizmirst, ka galvenais joprojām vēl ir jāveic, — tādu es saskatīju turpmāko perspektīvu. Tomēr viegli bija iecerēt, daudz grūtāk izdarīt…
Lāgiem iegriezos pie Topanova. Viņš vērīgi mani uzklausīja, dažreiz deva kādu padomu, un pēc šīm pārrunām es bieži vien pašos pamatos mainīju pētījumu virzienu.
— Sargieties uztiept dabai savas konstrukcijas, savas shēmas, — Topanovs sacīja, — dabai vienmēr atradīsies kaut kas, ar ko jūs pārsteigt, vienmēr. Bez apdoma piemērus no vienas nozares nepārnesiet uz otru. Centieties atklāt galvenās pretrunas, pamatpretrunas pašā parādību būtībā, pārbaudiet, vai šīs pretrunas sekmē pašas lietas augšanu, attīstību, tās pašvirzību.
Pakāpeniski sāka iezīmēties nākamās teorijas kontu ras. Man bija jādodas tādos džungļos, ka tiešām bieži ne zināju, kurp tālāk virzīties, un tik tikko spēju noturēties, lai neaizrautos ar blakus jautājumiem.
Pēkšņi atskārtu — esmu ne vien uz pareiza ceļa, bet arī savu teoriju varu pārbaudīt eksperimentāli. Neapgrūtināšu Tevi ar tehniskām detaļām, izklāstīšu tikai mūsu izmēģinājuma būtību.
Vispirms man jāpiebilst, ka šajā pilnīgi jaunajā zinātnes nozarē vēl nav nostabilizējušos uzskatu, nav piemērotu apzīmējumu. Mēs savu viedokli nosaucām par «vakuuma teoriju», taču skaidrs, ka šis apzīmējums nav veiksmīgs.
Mēs ar savu teoriju nemēģinām galvanizēt pilnīgi pareizi noraidīto ētera teoriju, kas divdesmitā gadsimta sākumā radīja nepārvaramas pretrunas. Tomēr mēs nonācām pie slēdziena, ka relativitātes teorija, kas šīs pretrunas atrisināja, bez kādām tiesībām secinājusi, ka nekādas vides vispār nav. Mēs izvirzījām mērķi — pārbaudīt šo secinājumu, izvirzījām mērķi — konstatēt apstākļus, kuros varētu izpausties šīs vides elektromag nētiskās īpašības.. Izdevība radās — lieliska izdevība!
Mums laimējās «piebiedroties» mākslīgās planētas kārtējās palaišanas organizēšanā. Ar lielām pūlēm panācām, ka pētījumu programā ietilpināja gaismas stara novirzes pārbaudi Saules gravitācijas laukā. Izrādījās — mūsu
pieņēmumi ir pareizi. Bezgaisa telpai, kas nebremzēja zvaigžņu vai planētu, mākslīgo pavadoņu vai meteoru daļiņu kustību, tomēr piemita zināma īpatnēja «stī- grība», kas izpaudās ļoti smalkos elektromagnētiska rakstura efektos. Izrādījās, ka gaismas izplatīšanās apstākļi Saules priekšā ir citādi, nekā domāja līdz šim. Sinī eksperimentā ne vien kvalitatīvi pārbaudījām mūsu pieņēmumus, bet guvām arī dažas kvantitatīvas sakarības, kas sākumā tik nepieciešamas.
Mēs raidījām kosmosā vairākus mākslīgos pavadoņus. Tie bija pavisam sīki pavadoņi, apmēram tādi kā apelsīns, ar mazjaudas raidītājiem. Tomēr šie pavadoņi savu uzdevumu veica. Radioviļņu izplatīšanās pavadoņa kustības virzienā bija citāda nekā pretēji tā kustībai. Un atkal bezgala vērtīgas skaitļu rindas kļuva par jaunu aprēķinu un vispārinājumu avotu.
No jauna atsākām izmēģinājumus laboratorijā. Nolēmām izmantot īpatnējo «tukšuma elektromagnētisko stīgrību», lai pārbaudītu jau diezgan drošo teoriju.
Un, lūk, viss ir gatavs. Ap stikla bumbu lēni griežas daudzas tonnas smags svina stienis. Bumba ir doba, un speciāli sūkņi (Razumova lepnums) izveidojuši tajā ārkārtīgi augstu vakuumu. īpatnējā kārtā inducētie elektromagnētiskie lauki kopā ar mainīgu gravitācijas lauku lika sakustēties nenotveramajam «tukšumam». Un pēkšņi… atsevišķi nātrija atomi, ievadīti bumbā un ultravioletā izstarojuma ierosināti, rādīja, ka notiek briesmīga frekvences pārbīde. Mums pavērās ceļš uz apbrīnojamu, fantastisku eksperimentu. Nolēmām konstruēt topošas zvaigznes modeli. Modeli kādā izolētā telpas «dobumā» ar paātrinātu laika ritējumu.
Tomēr mums radās jauni šķēršļi. Visi aprēķini rādīja, ka izmēģinājuma sekmīgai realizēšanai vajadzīga milzīga telpa ar ļoti augstu vakuumu.
Izkļūt kosmosā un tā bezgalīgajos plašumos izdarīt savu mēģinājumu — tāds varēja būt vienīgais pareizais atrisinājums.
Savu ierīci nosaucām par «kinehronu», ar tā palīdzību cerējām krasi paātrināt laika ritējumu norobežotā telpas daļā. Ierīces svars samērā mazs, taču grūtākais bija tas, ka mūsu kinehronam kosmosā vajadzēja atvērties bez
tiešas cilvēku palīdzības. Fotoelementu virknes, tūkstoši kondensatoru, simti sekciju, īpatnēji kinehrona tinumi — tam visam vajadzēja izplesties bezgaisa telpā, pašam sevi pārbaudīt un pēc signāla no Zemes sākt eksperimentu.
No trim mūsu palaistajām raķetēm tikai viena atbilda visiem iecerētā uzdevuma nosacījumiem. Pēdējās pakāpes konteinerā bija iemontēta automātiska ierīce, kas līdzinājās neizskatīgam pundurrobotam; «soļojot» gar gredzenā sarindotām kinehrona sekcijām, tam vajadzēja samontēt un pārbaudīt visus elementus, kas ietilpa milzī gajā konstrukcijā, kuras diametrs sasniedza vairākus kilometrus.