— Bet kas tad ir gaismas ātrums? — Ļedņevs iebilda. Skaidri varēja nojaust, ka strīds viņam sagādā prieku. — Gaisma taču tomēr drāžas šurp pie mums ar trīssimt tūkstoš kilometru ātrumu sekundē!
— Tas ir vakuumā joņojoša elektromagnētiskā viļņa ātrums, bet ar to vēl nav konstatētas gaismas daļiņu visas īpašības, tas ir pārraides ātrums, nekas vairāk!
— Bet tā jau ir sensenā, tūkstošiem reižu atspēkota ētera teorija! — iesaucās Ļedņevs. Vai nav jākaunas, uz XXI gadsimta sliekšņa stāvot, spriedelēt par šo tematu! Visi mēģinājumi noteikt ātrumu, ar kādu caur ēteru lido mūsu Zeme, taču bijuši nesekmīgi.
— Pareizi! Bet vai kāds spēja paredzēt hēlija super- lekamību zemās temperatūrās? — Grigorjevs atbildēja. — Tas nav nekāds joks — deklarēt, ka šķidrums, kam ir blīvums, svars un kas ir materiāls, kā jebkurš cits šķid rums, pēkšņi zaudēs tik svarīgu īpašību kā stīgrība. Ja Melnā jūra bīītu piepildīta ar superplūstošu šķidrumu, tad piekrautu liellaivu vajadzētu tikai attiecīgā virzienā pagrūst ar roku, lai liellaiva šķērsotu jūru un sasniegtu Batumi vai Konstantinopoli. Nav nekāds brīnums, ja
vakuuma strukturai piemīt vel apbrīnojamākas īpašības.
… Topanovu sameklēju tikai pievakarē jūras krastā. Daži mūsu biedri, astronomi un fiziķi, viņam kaut ko mēģināja iegalvot. Tobrīd, kad piegāju es, gar krastu ātri slīdēja viegla laiva. Viss pūlis uzmanīgi vēroja airu kustību.
— Vēlreiz! — krastā stāvētāji sauca airētājam. — Nu ir labi, tagad izdevās!
— Kas te notiek? — es jautāju.
— Veidojam dubultzvaigznes, — atbildēja Muraševs. Viņš ar kurpēm un neatrotītām biksēm bija iebridis līdz ceļiem krasta dūņās.
Laiva brauca atpakaļ, un Muraševs pietupās, gandrīz skardams ūdens līmeni.
— Ir, izdevās! — viņš sauca, kad laiva slīdēja garām. No bikšu starām straumēm tecēja ūdens.
— Kas tad te īsti notiek? — es vairs nespēju nociesties.
— Ir jau diezgan, — teica Topanovs, — jūs mūs pārliecinājāt.
— Paklausieties, — viens no mūsu astronomiem apgalvoja, ka īpatnējie virpuļojumi starpzvaigžņu vidē, par kuriem runājām, varētu ierosināt tikai vientuļu zvaigžņu rašanos. Pievērsu viņa uzmanību blakus virpuļiem, kas viegli rodas pat ūdenī, ja spēcīgi airē. Tāpēc atna cām pārbaudīt. Vai tad neredzējāt, ka, laivai garām slī dot, pie aira gala radās nevis viens virpuļa iedobums, bet uzreiz divi? Tas ir visai nopietns iebildums, jo dubult zvaigžņu ir ļoti daudz, apmēram uz četrām savrupām zvaigznēm viena dubultzvaigzne, uz četrām dubultzvaig- znēm viena trīskārtēja zvaigzne, un šīs proporcijas šobrīd tiek koriģētas par labu vairākkārtējām zvaigznēm …
— Biedri, tas ir lieliski, ka jūs gandrīz visi esat šeit, Topanovs pēkšņi ierunājās, — nudien, esmu laimīgs, ka man nevajadzēs meklēt jūs rokā katru atsevišķi. Jūsu prāti ir ideju pārpilni, — tas mani, ticiet, ļoti iepriecina, bet jūs taču esat pieauguši cilvēki. Esam uzturējušies šeit pārāk ilgi, un pārskats par mūsu veiktajiem izmeklēšanas darbiem jānobeidz, cik vien iespējams, drīzāk. Domāju,
ka pēc dienām trim jūs būsiet pilnīgi brīvi un tad varēsiet pievērsties savām idejām, aprēķiniem … No jums pašiem ir atkarīgs, cik drīz spēsiet savu laiku atkal veltīt radošam darbam. «Baltu plankumu» mums vēl ir daudz! Kas nepārkož rieksta čaulu, tas netiek pie rieksta kodola! Pārskatā jāapraksta Aleksejeva eksperimenta gaita, visa līdz pat beigām, citādi jūsu secinājumi, atvainojiet, balstīsies uz smiltīm … — Topanovs noliecās un pacēla pie acīm pilnu sauju smilšu. Smalkās strūklās sausās smiltis plūda pa pirkstu starpām, un mēs centāmies neraudzīties uz viņu — pārmetums bija pamatots.
Pēc piecām dienām gan sīkākos, gan plašākos vilcienos bija atainots viss Aleksejeva eksperiments. Raķetes priekšgalā atradies metāla zirneklis, samontēts no vairākiem simtiem līkloču sekciju. Centrā ar pulveri pildīta lode. Pēc mākslīgā pavadoņa pēdējās pakāpes iziešanas orbītā, pie kam pilna apgrieziena laiks ap Zemi bijis apmēram astoņas stundas, Aleksejevs raidījis speciālu signālu. Iedarbojusies diezgan sarežģīta ierīce, pulvera lādiņš eksplodējis un izmetis uz visām pusēm visas četr simt sekcijas, ko savā starpā saistījis ļoti smalks, bet pietiekami izturīgs pavediens. Sis ritenis, kas joņojis kosmiskajā telpā, nav bijis nekas cits kā milzīgs paātrinātājs, ko ar fotoelementu palīdzību barojusi saules izstarojumu enerģija. Paātrinātāja riteņa centrā lauka periodisko pārmaiņu likums bijis ļoti sarežģīts.
Lielas diskusijas izraisīja strīds par paņēmieniem, ar kādiem Aleksejevs radījis gravitācijas spēku periodiskās pārmaiņas. Atrisinājumu pateica Ļedņevs — tas bija apbrīnojami vienkāršs.
— Aleksejevs sava riteņa centrā gravitācijas spēku zīmi mainījis trīs reizes diennaktī. Tas noticis pilnīgi automātiski, pavadonim tuvojoties un attālinoties Zemes pievilkšanas laukā!
— Viņš izmantojis zemeslodi kā gravitācijas spēku avotu! — Grigorjevs iesaucās. — Sāds atrisinājums ir gluži Maksima Fjodoroviča gaumē, gan vienkāršs, gan ietekmīgs.. Bet no kurienes rodas mirāža un kāpēc tā rodas, to jūs mums, biedri meteorolog, līdz šim neesat izskaidrojis.
— Jā, izrādās — mirāža ir blakus parādība, — Ļed ņevs negribot atzinās, — mikrogalaktikas zvaigznes projicējās infrasarkanajos staros, radīja temperatūras palielināšanos dažos gaisa slāņos.
— Redzi nu, tiepša, — Grigorjevs apmierināti sacīja.
Aleksejeva laboratorijas dokumentu vidū bija atrasts
arī pasūtījums speciāla releja izgatavošanai; šim relejam vajadzēja iedarboties, tiklīdz tas saņems noteiktas formas radiosignālu. Aleksejevam vajadzēja tikai noraidīt šādu signālu, un relejs atbrīvotu metāla pavedienu, kas saturēja kopā riteni paātrinātāju. Izkliedēto gāzu virpuļi tūlīt izjauktu atsevišķo sekciju sakarību, un eksperiments tiktu pārtraukts …
Pārskats jau bija parakstīts un sagatavots aizsūtīšanai, kad pēkšņi sākās notikumi, kas jautājumu par Aleksejeva pavadoni uzreiz nostādīja pavisam citādā plāksnē.
PROFESORA REJA BRĪNUMS
Vakarā, kad pārskats jau bija pabeigts, Topanovu aicināja pie telefona. Viņš runāja ne vairāk kā minūti un iznāca no kabīnes satraukts.
— Šovakar lidošu uz Maskavu, — Topanovs sacīja. — Pārskatu ņemšu līdzi.
— Vai ir kas jauns? — es jautāju.
— Jā, par Aleksejeva pavadoni sāk rakstīt ārzemju presē.
— Bet jūs, Maksim Fjodorovič, taču teicāt, ka savāktie materiāli jāpublicējot?
— Mums jau vēl pašiem viss nav pilnīgi skaidrs. Par agru vēl ir klajā nākt, par agru! — Topanovs sarūgtināts iesaucās. — Jā, visiem muti jau nevar aizbāzt! Būs jāpublicē paskaidrojumi, neko darīt…
Topanovs atgriezās pēc divām dienām un iedeva mums norakstu no ziņojuma, kas bija iespiests kādā Amerikas žurnālā. Šķietami nekaitīgais, vietām pat naivais raksts tiešām varēja satraukt ikvienu, kas piedalījies katastrofas izmeklēšanā. Virsraksts — «Brīnums un es». Saturs bija šāds: