— Tad notiks katastrofa, — Topanovs strauji piecēlās no galda un sāka staigāt pa istabu. — Man ir skaidrs, ka viņi jābrīdina, bet, ja grib brīdināt, tad jāizstāsta viss. Ilgāk vilcināties nedrīkst.
— Bet mūsu ziņojums sacels lielu traci! — iebilda Ļedņevs.
Vai jūs domājat, ka veselu pasauli var radīt bez trača? — Topanovs iesmējās. — Bet nav jau ko brīnīties, ikviens mūsu jauns solis, ikviena uzvara ceļā uz nākotni vienmēr ir sacēlusi traci un arī kaut ko vairāk. Draugi cildinās pēc nopelniem, ienaidnieki centīsies noklusēt vai apmelot, tomēr izvēles nav. Vairāk upuru ne drīkst būt!
TASS ziŅojums
Satraucoša, vienkārša melodija, kas miljonu sirdīs vieš gaidas un saviļņojumu. «TASS ziņojums,» atskanēja bieži dzirdēta diktora balss. «Padomju Savienībā ilgāku laiku tika izdarīti eksperimenti, lai izpētītu apstākļus, kādos rodas zvaigznes. Padomju zinātnieki konstatēja jaunus, zinātnē līdz šim pilnīgi svešus vielas un enerģijas pārvietošanās un koncentrēšanās ceļus kosmosā. Sasniegtie rezultāti deva iespēju teorētiskos pētījumus pārbaudīt eksperimentāli. Šinī nolūkā tika palaista speciāla raķete, kuras priekšējā daļā atradās mākslīgais Zemes pavadonis. Pēc iziešanas orbītā un raķetes pēdējās pakāpes atdalīšanās speciālas palīgraķetes koriģēja ātrumu. Šo brīd pavadonis riņķo apmēram trīs Zemes rādiusu augstumā. Visa zinātniskā aparatūra atradās speciālā konteinerā kompaktā veidā. Aparatūrā ietilpst fotoelementi, kuri dod enerģiju, izmantojot saules radiāciju; kondensatoru baterija, kuru fotoelementi regulāri uzlādē, sasniedzot ļoti lielu spriegumu; elementāro daļiņu paātrinātājs kompaktā veidā un pārējā aparatūra. Pavadoņa centrā atradās izjaucama tērauda lode ar pulvera lādiņu, pēc kura eksplozijas visas iekārtas detaļas tika izsviestas telpā, kur tās kopā sasaistīja ļoti izturīgi un smalki metāla pavedieni. Mainīgā gravitācijas lauka iedarbība (izmantojot pavadoņa relatīvo stāvokli, tam virzoties pa eliptisku orbītu) kopā ar elektrisko un magnētisko lauku
iedarbību, kuri rodas ap paātrinātām elementārajām da ļiņām, deva iespēju izveidot ierobežotā telpas daļā mikro zvaigžņu uzliesmošanai labvēlīgus apstākļus. Sajā mākslīgi radītajā kosmosa saliņā fiziskie procesi norit apmēram divdesmit miljardu reižu ātrāk nekā uz Zemes. Šī fakta sekas — visas šīs pasaules mērogu kolosāla samazināšanās.
Cilvēka ģēnija pamodinātie kosmosa spēki, kas līdz šim bija apslēpti, liecina par radošo spēku pārsvaru pār ārdošajiem spēkiem. Jau pirmajās eksperimenta dienās ar speciālu projicējošu ierīci reģistrēta mirdzošu objektu rašanās, kuru skaits nepārtraukti palielinājās. Šobrīd ap mūsu Zemi riņķo mākslīga zvaigžņu kopa, kurā ietilpst apmēram divi simti piecdesmit miljardi zvaigžņu.
Tas ir ļoti liels padomju zinātnieku sasniegums, kas sagrauj novecojušos priekšstatus un cilvēkos ar mazu zinātnisku pieredzi var radīt pamatotas šaubas. Turklāt iespējams, ka zinātnieki, kuri turas pie ideālistiskiem uzskatiem, mēģinās izmantot šo cilvēces vēsturē vēl nepiedzīvoto eksperimentu, lai atkal «gāztu» materiālismu, mēģinās izmantot šo eksperimentu reakcijas labā. Nav šaubu, ka atskanēs balsis, it kā zvaigžņu rašanās tukšumā esot pretrunā ar marksismu, jo liecinot, ka materiālais var rasties no nekā. Šādus uzbrukumus atvairīt esam sa gatavojušies. No mūsu filozofijas viedokļa mums ir tiesības uzlūkot vakuumu nevis kā ģeometrisku telpu, kurā «nekā nav», bet kā bezgala sarežģītu un objektīvi eksistē jošu materiālu vidi ar daudzām mums nezināmām īpašībām.
Izmēģinājuma rezultātā noteikti konstatēts, ka ne par kādu visuma «siltuma nāvi» nevar būt ne runa. Kā zināms, šīs teorijas piekritēji izplatīja pesimistisku uzskatu par visumu, pareģoja, ka tam draudot nenovēršama bojā eja, uzlūkoja to par dziestošu, savu siltumu izstarojošu zvaigžņu pasauli. Tagad objektīvi ar tiešu eksperimentu ir izpētīti enerģijas migrācijas (pārvietošanās) ceļi, atklāti vielas rašanās likumi. Zvaigžņu veidošanās, izrādās, ir saistīta ar topošām elementārām daļiņām. Līdz ar to rasts izskaidrojums, kā izveidojas miglāji un kā rodas gāzu mākoņi ap mums zināmām galaktikām. Paveiktā darba nozīme nemaz vēl nav ap
tverama. Pēc dažiem datiem kļūst acīm redzams, ka mūsu Saules izstarojumu pārsteidzošā stabilitāte, pastāvība izskaidrojama ar to, ka procesi, kuri noved pie zvaigznes izveidošanās, notiek ari mūsu dienās; saules ne vien apdziest, bet ari nepārtraukti uzliesmo, un šo procesu vienotība nosaka zvaigžņu likteni. Saules enerģijas avots var būt ne tikai kodola termiskās reakcijas, bet arī daži, kaut ari līdz galam vēl nenoskaidroti tapšanas pro cesi, kas saistīti ar dziļām vakuuma īpašībām, — šis fakts ļauj mums secināt, ka Saules tipa zvaigznēm ir daudz garāks mūžs, nekā to domāja līdz pašam pēdējam laikam. Šie teorētiskie un eksperimentālie pētījumi dod iespēju secināt, ka Saules mūžs būs ievērojami garāks par aprēķināto. Cilvēce pastāvēs praktiski nemainīgos apstākļos.daudzus miljonus un miljardus gadu, un tas ļauj uzlūkot nākotni daudz optimistiskāk, nekā to mēģina iztēlot daži pseidozinātnieki, kuri, ja mēs attiecinām uz viņiem popu lāro Bekona izteicienu, savas zinātnes nespēku pūlas pār vērst par apmelojumiem, kas vērsti pret dabu.
Šobrīd mākslīgā zvaigžņu kopa ir avots, kas sniedz ļoti vērtīgas ziņas par zvaigžņu pasauļu evolūciju. Aiz ritējušajā laikā šī galaktika ir vismaz deviņsimt reižu apriņķojusi ap savu centru, citiem vārdiem, tā ir veido jums, kas eksistējis vismaz sešdesmitkārt ilgāk neka mūsu Piena Ceļa Galaktika.
Sensenos laikos cilvēki savas pasakās, teiksmās, mītos piedēvēja dievišķīgo radīšanas un sagraušanas spēku saviem dieviem un varoņiem. Tautas kopīgais saprāts šajās fantastiskajās izdomās izpaudās sevišķi diženi. Tagad visi redz nevis dievs, bet cilvēki kļūst tik vareni, ka iepretim šai varenībai nobāl pat vispārdrošākā izdoma. Piepildās renesanses laikmeta krietnāko vīru nojautas; viņi atskārta, cik varena būs cilvēce, un rosīgi līdzināja ceļu šai varenībai. Dziļi cilvēcisks bija dievs, kas it kā radījis Sauli un Mēnesi, kā to savās nemirstīgajās fres kās tēlojis diženais Mikelandželo, bet tagad kosmosa iekarošanas problēmas pārsniegušas ne vien teorētiskos kabineta aprēķinu ietvarus, bet kļuvušas par darbības, par prakses problēmām. Cilvēce sāk iet jaunus ceļus mūsu apkārtējās pasaules izzināšanā — ceļus, kuros zūd attālums starp sapņiem un realitāti, kļūdams par arvien
īsāku laika sprīdi — īsu, bet trauksmainu, cīņām un uzvarām bagātu laika sprīdi. Šis ir padomju zinātnieku paliekamais nopelns. Lai ar jaunu spēku atskan pravietiskie vārdi, ko teicis Ciolkovskis, zinātnieks, kurš tik daudz darījis starpplanētu lidojumu teorētiskajā pamatošanā: «Kosmoss nav radījis ļaunumu un maldus, bet visa esošā saprātu un laimi!»
Cilvēce soļo uz saprātu un laimi, un tas ir komunisms.
Šis brīnišķīgais atklājums, patiesi varonīgā ielaušanās dabas noslēpumos nav notikusi bez upuriem. Uaba stingri sargā savus noslēpumus, un zinātniekiem un inženieriem vēl līdz šim ir jāriskē. Tomēr šinī gadījumā briesmas radās pilnīgi negaidot un, kā redzams, saistītas ar tādiem dabas faktiem un īpašībām, ar kādiem cilvēce līdz šim vēl nav saskārusies. Tiem ārzemju zinātniekiem, kas pētīs mākslīgo zvaigžņu kopu, kura ir nozīmīgs topošas galaktikas modelis, esam pilnvaroti paziņot, ka mākslīgās zvaigžņu kopas novērojumi nav bīstami, izņemot mākslīgās zvaigžņu kopas apstarošanu ar radiostariem, kas modulēti gausākos ģeometriski pareizas formas signālos. Nekādā ziņā nav pieļaujama impulsa raidīšana, kura forma minēta paziņojuma beigās. Jāiegaumē, ka ar šādas formas impulsu bija paredzēts atvienot citu no citas pavadoņa paātrinātāja daļas, un šī atvienošana varēja būt vajadzīga tādu vai citādu iemeslu dēļ. Avārija, par kuru minējām iepriekš, norisinājās tieši tanī mirklī, kad tika mēģināts eksperimentu pārtraukt. Lai novērstu veltīgus upurus, mēs pētniekus brīdinām. Jebkuras domstarpības lai izzūd tur, kur zinātne risina cildenus uzdevumus un cērt jaunus ceļus uz nākotni …»