Saskaņā ar datiem, kas gūti ilgstošā izmeklēšanā, nav izslēgta iespēja, ka ap tiem miljardiem zvaigžņu, kas piepilda pavadoņa paātrinātāja iekšējo telpu, eksistē saprātīgas, dzīvas būtnes. Jā, saprātīgas, dzīvas būtnes krāšņā jo krāšņā plaukumā, tāpēc ka mākslīgā galaktika ir vecāka ne vien salīdzinājumā ar mūsu Zemi, bet arī salīdzinājumā ar visu mūsu Galaktiku.
Ļoti iespējams, ka saprātīgās būtnes, kuras dzīvo uz šīm mikroskopiskajām planētām, fiziski ir citādas nekā mēs, cilvēki, bet, ja hipotēzi uzskatām par pareizu, tad viss tūlīt kļūst izskaidrojams. Pirms miljoniem savu gadu, rēķinot pēc viņu laika, šīs būtnes sākumā izplatījušās starpzvaigžņu telpā un vēlāk, šķiet, apvienojušas savus pūliņus. Nav šaubu, ka šīs būtnes zina nesalīdzināmi sva rīgākas dabas likumības nekā mēs, un līmenis, kādā šo brīd vēl atrodas Zenļes zinātne un tehnika, nemaz nav salīdzināms ar šo būtņu varenību. Ikviens, kas uzmanīgi vērojis zinātnes attīstību divdesmitajā gadsimtā, skaidri redz, ka visu nozaru zinātnes attīstās arvien straujākā tempā. Simt gados cilvēce nosoļojusi savā attīstības ceļā no tvaika līdz spēcīgām elektriskām mašīnām un atomstacijām, visās pasaules valstīs enerģiski veic darbus kodola termisko reakciju apgūšanā. Jums visiem zināms, ka cilvēks, kurš pirmais saskaldīja atomu — es te runāju par Rezefordu, — domāja, ka atomenerģiju praktiski sāks izmantot apmēram 2000. gadā. Tomēr visiem zināms, ka jau 1945. gadā eksplodēja pirmā atombumba un 1954. gadā sāka dot strāvu pirmā atomelektrostacija.
Attīstības temps arvien straujāks kļūst arī mūsu dienās. Cilvēce jau izgājusi kosmosā, tiek radīti desmiti un simti mākslīgo Zemes, Saules un planētu pavadoņu. Nav nekādu iespēju paredzēt, cik liela un dižena būs cilvēces vara kaut vai pēc desmit tūkstošiem gadu, bet šinī gadījumā mums jārunā par miljardiem gadu! Šoreiz mums jāņem vērā ne vien kādas atsevišķas planētas cilvēces spēks un varenība, bet daudzu jo daudzu miljonu planētu apvienotas, brīvas cilvēces spēks un varenība. Man un maniem biedriem, kas esam izpētījuši visus materiālus
sakarā ar šā pavadoņa palaišanu un novērošanu, ir pilnīgi skaidrs, ka jau pats mēģinājums iznīcināt veselu pasauli, ko apdzīvo dzīvas un saprātīgas būtnes, ir neģēlība, ir noziegums pret cilvēcību.
Vienīgais, kas man šobrīd ļauj mierīgi raudzīties nākotnē, ir tas, ka no mākslīgās galaktikas viedokļa mūsu Zeme ir parasta planēta ar visai zemu zinātnes un tehnikas līmeni un mēs nespējam viņus apdraudēt. Mums jānosoļo garš un slavens cīņu un darba ceļš, iekām spēsim izveidot apvienību ar kādām saprātīgām būtnēm, kuras dzimušas uz dažādām planētām. Mums viss vēl ir nākotnē — gan vissīvākās kaujas, gan visbrīnišķīgākās dziesmas. Mēs uzvarēsim, par to nav jāšaubās, bet es negribētu, lai cilvēki aptraipītu sevi ar apzinātu mēģinājumu iznīcināt veselu pasauli, veselu galaktiku … «Apstājieties, kungi, kamēr nav par vēlu, nerotaļājieties ar uguni!» tas man ir uzdots paziņot ar jūsu avīžu starpniecību.
— Topanova kungs, — aši iesaucās avīzes «Monde» priekšstāvis, — jūs nupat runājāt par to cilvēku drausmīgo atbildību, kuri var mēģināt iznīcināt šo mākslīgi radīto pasauli, un es esmu vienis prātis ar jums. Taču atļaujiet pievērsties Padomju telegrāfa aģentūras pirmajam paziņojumam. Tajā bija sacīts, ka jūsu laboratorijas darbiniekus katastrofa pārsteigusi tieši tanī mirklī, kad viņi mēģinājuši izārdīt lidojošā paātrinātāja konstrukciju. Mēs dzirdam te skaļus vārdus un aicinājumus būt humāniem. Bet kā tad jūs vērtējat savu mēģinājumu, jūs taču paši gribējāt iznīcināt šo mākslīgo pasauli?
— Objektīvi vērtējot, šāds mēģinājums bija nepareizs, bet laboratorijas darbiniekiem, kā tas tagad pilnīgi precīzi noskaidrots, nav ne prātā nācis, ka ap šīm mikro- zvaigznēm iespējama dzīvība. Šķiet, viņi tik ļoti aizrāvušies ar neredzētā eksperimenta norisi, ka tūlīt pēc mākslīgo zvaigžņu dīgļu izveidošanas uzskatījuši eksperimentu par pabeigtu. Iespējams, viņi baidījušies, ka zvaigznes attīstīsies vēl tālāk.
— Nezināšana taču nav attaisnojums! — «United Press» korespondents piebilda. — Jūs brīdināt rietumu pasauli no grēcīgas rīcības, tomēr nenosodāt padomju zinātnieku analoģisku darbību.
— Labi, — Topanovs tūlīt atbildēja, — ja jūs runājat par grēkošanu un līdzīgām kategorijām, tad es jums atbildēšu tādā pašā garā … «Kungs piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara …» Šīs jaunās galaktikas radītāji bargi sodīti par savu pārsteidzību, par zināmu aprobežotību. Viņi vēl tagad ieslēgti kristāla kapenēs, kas vienā mirklī radušās katastrofas brīdī. Mēs atcerēsimies viņus ar godbijību, bet no viņu kļūdas mums visiem kaut kas jāsecina.
— Maksim Fjodorovič, — «Pravdas» pārstāvis griezās pie Topanova, — jūs runājāt par visu galaktikas saprātīgo būtņu iespējamo apvienošanos. Kādā veidā, pēc jūsu domām, var notikt šāda apvienošanās?
— Kaut vai fantastisko darbu autoru «lielā loka» veidā. Skaidrs, ka tā būs dažādo zvaigžņu apakšsistēmu, dažādo planētu brīvu un tiesībās vienlīdzīgu iedzīvotāju apvienība. Apvienība, balstoties uz kopīgiem jautājumiem, kuri var dziļi interesēt domājošas būtnes, tāpat kā kopīga ideoloģija un veicamie uzdevumi uz mūžu mūžiem apvienojuši visas sociālistiskās nometnes valstis.
— Topanova kungs! — skaļi iesaucās «New York Times» korespondente. — Topanova kungs, jūs laikam domājat, ka šie miniatūrie cilvēciņi, kas nodzīvojuši miljardiem gadu, nezinās nekā labāka, kā apvienoties uz komunisma principiem?
— Jā, es tā domāju. (Zālē liels troksnis.) Kungi, neuztraucieties, neuztraucieties! Domāju, tāpēc, ka komunisma pasaules uzskats, Komunistiskās partijas ideoloģija ir vienīgais pareizais un vienīgais praktiski lietderīgais visas filozofijas attīstības rezultāts. Atzīstu par vajadzīgu paziņot, ka eksperiments, kurš izpaudās norobežotas telpas radīšanā ar citādu laika ritējumu nekā pie mums, guvis panākumus ievērojamā mērā tāpēc, ka notikusi sistemātiska un apzināta dialektiskā materiālisma filozofijas ieviešana dabas zinātnē.
— Topanova kungs (jautā žurnāla «Seventeen» kores pondents), jūsu paziņojums stāvokli padara pavisam citādu. Ja jūs domājat, ka mākslīgā pasaule tiešām dzīvo pēc komunistu ideoloģijas, tad tas ir briesmīgi! Vienīgā cerība, ka šoreiz jūs ne visai veiksmīgi esat izmantojuši savu mācību un esat kļūdījušies.
— Briesmīgi? Kāpēc?
— Es teicu — briesmīgi! Ko lai izjūt daudzi, "ļoti daudzi pilsoņi valstīs, kurās valda pasaules uzskats, kas atzīts par pareizu rietumu pasaulē, ja šie pilsoņi uzzinās, ka virs viņu galvām riņķo miriādi komunistu? Tas tiešām ir briesmīgi, kaut arī viņi nav saredzami un ir ieslēgti brīnumainā apvalkā, no kura, es ceru, viņi ārā neizkļūs.
— Tomēr nesaprotu: kāpēc mums no tā jābaidās? — Topanovs jautāja.
— Topanova kungs, nevis jums, bet mums. (Rosība, smiekli.) Vajag tikai mirkli pieļaut, ka tas viss ir patiesība, ka mikroskopisko cilvēciņu cilts, kas daudz daudz spēcīgāka nekā mēs, jebkurā brīdī var iejaukties mūsu Zemes darīšanās …
— Atļaujos izteikt jums pretjautājumu: kādā nolūkā iejaukties?
— Kaut vai tādēļ, lai ieviestu komunismu uz visas mūsu planētas …