Ieva, kāpēc tu baltas asaras raudi,
Vai tev tik grūti savu ziedu smagumu nest?
Paraugies manī, kam gadu smagums liec plecus,
Raudu es tagad, jo ziedēt man nav vairs lemts.
* * *
Es esmu ievainots un pamests cīņas laukā,
Pie manis neatnāks ne sanitārs, ne draugs.
Būs dīvains klusums te, kur brāza kauju auka,
Vien manas ilgas biedriem līdzi trauks.
Un tad būs miers. Pie kapa sēru mītiņš,
Un dažas runas atzinību teiks.
Tas būs tad viss. Īss, skumji svinīgs brītiņš,
Un atkal katrs savās gaitās steigs.
ANNAI BRODELEI
Anna, tu augumā mazā, bet lielā un varenā garā,
Atļauj man kratīt tev roku, kā dzimšanas dienās to dara.
Un, tā kā es pati to zinu, ka gadi nav brāļi, ne radi,
Es nesaukšu tavējos vārdā, tos neiešu acīs tev badīt.
Lukss saka, ka gadi «ir cūkas», un to viņš nav pārspīlējis,
Bet jaunību atsaukt vairs nevar, kaut būtu tu kaucis vai rējis.
Āmen! es saku un beidzu šīs pārdomas filozofiskās,
Kas reizēm tā paslepeni klūp galvā kā suņi ciskās.
Laiks būtu uzskaitīt visus tos labākos novēlējumus,
Ko parasti teic tādās reizēs un, jāatzīst, diezgan dūmus.
Es sākšu ar tavējo sirdi un vēlēšu viņai pukstēt
Precīzi ritumā, tā kā «Pobedas» motoram klukstēt.
Galvu tev saglabāt skaidru kā jūrmalā iedegtu bāku
Un to, kas tur iekšā, laist ārā, bet nevis turēt zem vāka.
Ausis lai dzirdīgas tev kā radiolokācija,
Lai sadzird visu, kas būs, un ne tikai to, kas bija.
Acis lai Prisnics tev uztur līdz vecumam redzīgas, spodras,
Draugiem kas mīlīgi smaida, pret naidniekiem dzēlīgi modras.
Rokas lai reimatisms nežņaudz kā dažiem no mūsu saimes,
Saņemot visu īsāk, es vēlu tev daudz daudz laimes.
Darbi no tevis lai raisās kā dāliju zieds pēc zieda
Un smaidīgās ģimenes vidū tev nesajust gadu bieda.
Tas būtu nu viss, ko spēju es, nedzejnieks, dzejā tev vēlēt,
Un, ja man orķestris būtu, es liktu tam tušu spēlēt.
Te piepeši skatos un brīnos —
pie Blaumaņa akmens kājām
Sēd jaunava daiļa kā nimfa
un rīkojas kā pa mājam.
ZIŅĢE PAR SLIŅĶI MIŅĶI
«Es saucos Prīdis Miņķis,
Man profesija — sliņķis.
Jūs ielās, tirgos varat iet,
Tur visur mani sastapsiet.
Es vienmēr ģērbjos šiki,
Lai citi iet kaut pliki,
Jo nauda tik pie tādiem nāk,
Kas viņu veikli pelnīt māk.
Lai strādā tie, kas muļķi,
Kam galvu vietā puļķi,
Kas gan prot kalt un aust, un sēt,
Bet neprot tirgū spekulēt.
Es protu pirkt un pārdot,
Un ļaudīm zobus vārdot.
Man nauda pati makā lien
Un tauki bikses plēš, nudien.»
Bet reiz šo spekulantu
Ņem ciet ar visu mantu.
Nu sieva brēc un bērni raud,
Par «netaisnību» čīkst un ņaud.
Un visi Rīgas sliņķi
Lej asaras par Miņķi.
Bet godīgs strādnieks saka tā:
«Viņš uts bij mūsu kažokā.»
NABAGA BLAUMANIS
JEB
NOTIKUMS BLAUMAŅA IELĀ
Laukumā pie Blaumaņa pieminekļa novietota atkritumu kaste un slota. Aprīļa beidzamajās dienās un Maija svētkos pie Blaumaņa pieminekļa sevišķās tirdzniecības nodaļa tirgojās ar konfektēm un papirosiem.
Bija reiz latviešiem rakstnieks, Rūdolfs Blaumanis vārdā,
Rakstīja stāstus un dzejas un bieži smīnēja bārdā —
Piedodiet, ne jau nu bārdā, to tikai pa paražai sakām:
Bārdas jau Blaumanim nebij, kā matu nav Luksam un Čakam.
Pieminot Blaumaņa bārdu, tas jāsaprot simboliski, —
Smēja viņš kuplajās ūsās tā sirsnīgi, blaumaniski.
Smēja par kundzēm ar mopšiem un bizmaņus skaudīgi dzēla,
Necieta dzērājus, plenčus un mietpilsoņus viņš pēla.
Reizēm tā dzejnieka kokle skanēja liriski sēra,
Bet, ja uz ko apskaities bija, to satīras pātagām pēra.
Un, kaut gan tauta mēdz sacīt, ka rakstnieki nemirstīgi,
Patiesi, par stipru tas sacīts un arī neriktīgi.
To pierādīja jau Rūdolfs, nomirdams pāragrā nāvē
Gluži tāpat kā visi, ko nešpetns dilonis žāvē.
Kad miris viņš bija un aprakts, to klasiķos ierindoja
Un uzcēla pieminekli, lai piemiņa neaiziet bojā.
Sēd viņš uz granīta staba, pats sarāvies maziņš un pelēks,
Droši tam staigāt var garām — no staba viņš zemē nelēks.
Izsēdējās viņš liepās, kas pušķo kanāla malu,
Pārbrauca vēlāk uz savu — uz Blaumaņa ielas galu.
Ierādīta tam rūme, ko nomīta zālīte rotā,
Bet blakus stāv mēslu kaste un sētnieka pamesta slota.
Tomēr ne ilgi te turas tīrības jaukuma pēdas,
Garām iet mollīga kundze, kam tik kā ar mopsīšiem bēdas:
Māja tepat jau tuvu, tai trīsdesmit pirmais cipars,
Bet, tiekot pie pieminekļa, sāk raustīties mazākais ķipars —
Te viņa mīļākā vieta, kur apstāties, pacelt kāju.
Un maigumā nosmaida kundze: «Vai tāpēc šo šķelmi lai rāju?
Jo kas tad tas Blaumanis bija? Kaut ko kādreiz rakstījis esot?
Nu, kas tur par lielu mākslu — ar spalvu pa papīru desot.»
Un Blaumanis nosmīn ūsās (es otrreiz vairs neteikšu bārdā):
«Tas taču mans paziņa vecais, kam toreiz Bobijs bij vārdā,
Un tā jau Kluckerstrom kundze, kas dzīvoja Tērbatas ielā,
Tie abi, kā mopsis, tā kundze, bij kādam stāstam man viela.»
Tad uzsmaida sieviņai vecai, kas atnāk ar puķu groziem
Un, pakājē radusi ēnu, sāk tirgot ar tulpēm un rozēm.
No tveicīgās ziedu smaržas tam sentiments sakāpj acīs,
Nāk prātā Kristīne jaukā un Edgars, un viss tas tracis.
«Ak, sieviņ! Kāpēc tev ziemā nav tādu brīnišķu puķu! —
Kā biedēklis tad es te sēdu starp kaudzi lausku un suķu,
Līdz viduklim iemūrēts sniegā, ko samet no apkārtnes ielām,
Un klausos, kā radio viļņos dzird manu personu lielām.»
Bet reizi, tas bij nupat maijā, Maijā līksmajā, Pirmā,
Kad dziesmās un karogu švīkstos bij ietīta Rīga sirmā,
Pa Krišjāņa Barona ielu es nācu mērenos soļos
Un lēnītēm cilāju kājas, lai papēži neiegrimst oļos
(Šai vietā nav trotuārs labots kopš pēdējā miera laika,
Un tāpēc ne viens vien te klupis, kam rokā nav pieturas daika).
Te piepeši skatos un brīnos — pie Blaumaņa akmens kājām
Sēd jaunava daiļa kā nimfa un rīkojas kā pa mājām:
Tai līdzi krēsls un galdiņš, uz galdiņa paprāva kaste,
Bet apkārt stāv pulciņš ļaužu, un tālāk aizlokās «aste».
Kas gan tur var notikt, es brīnos, vai tiešām, dies sargi un sodi,
Būs Blaumanis atvēris krogu vai arī baltmaizes bodi?
Un rakstnieka cunftes lepnums sāk ģiptīgs vārīties manī,
Kā aizdusā aizraujas elpa, skan ausīs Jērikas zvani.
Un gribas man Blaumani veco aiz ūsām grābt vai aiz spranda,
Lai rakstnieka oreolu tik dumi tas nesaganda.
«Jel apkaunies, mirušais Rūdolf, tu blamierē rakstnieku šlaku,
Tu dzīvodams biji tik lēnīgs, ko tagad palaid tik traku!»
Un, milzīgās dusmās drebot, es gribu apgāzt to kasti,
Ar reiširmi jaunavu aiztriekt un izklīdināt to «asti».
Bet jaunava paceļ pret mani tik zibeņu pilnas acis,
Ka palieku stāvam un gaidu, ko šī man tik svarīgu sacīs:
«Jūs, pilsoni, netaisiet traci, jūs neesat danču zālē! —
Es amata persona esmu — osobtorga filiāle!»
Smīn Blaumanis filozofiski: «Ko, kolēģi, brīnumus skati? —
Tie taču ir bizmaņu radi, kaut tagad tiem īsāki mati...»