VELTĪJUMS MŪSDIENU MĪCĪTĒM
Kad maza vēl bij Mīcītante
Un matos tai bij rozā bante,
No mammas vai pat paša papa
Mazs albumiņš tai dāvāts tapa.
Kā tolaik visur pieņemts bija,
Tie pirmie tajā ierakstīja.
Tad onkuļiem un lērums tantām
Bij katram jāraksta pa pantam.
Ak, pamācības didaktiskās:
Kā dzīves ceļu iet bez riska...
Kā krūtīs nēsāt šķīstu sirdi...
Pret ļauno pasaul' noslēgt dzirdi...
Un, jo kāds ieraksts «gudrāks» bija,
To vairāk punktu pavadīja.
Kad sprogas rotā Mīces pieri,
Sāk aplidot to kavalieri,
Un albumam sāk aptrūkt lapu,
Kur rakstīt nopūtas par kapu,
Kur izteikt savas siržu ēdas
Un pasaulskumjās puišu bēdas,
Ja Mīce citam roku sniegšot
Un viņiem savu mīlu liegšot.
Šis albumiņš, kur milzums pantu,
Nu Mīcei kļūst par dārgu mantu.
Un, cik to laukā ņem no skapja,
Tik noraudas tā gluži slapja:
«Cik skaisti rakstīja šis Jānis ...»
(Diemžēl tam taka veda sānis.)
«Te sirdi zīmēja man Robis ...»
(Bet dzīvē bij īsts suņu bobis.)
Šāds aibumiņš un albumpanti —
Vai priecē tie vien Mīcītanti?
Vai tikai nav vēl tagad skolā
Pa Mīcei, kurai albums solā,
Pilns bezgaumīgu, dumju pantu,
Ko glabās tā kā dārgu mantu?
NELASĪT!
Ja jūs gribat klusi un mierīgi dzīvot,
Nelasiet Ojāra Vācieša dzeju.
Imantu Ziedoni nelasiet.
Nelasiet Imantu Auziņu.
Nelasiet! Nelasiet!
Ja tas būs svētdienas rītā,
Jūs uzlēksiet strauji no gultas
Un norausiet sievai segu.
— Mīļā! Saposies ātrāk,
Paķersim gabalu maizes,
Un tad — aidā — mūsu motocikls
Aiznesīs mūs pie skaistās un viltīgās Gaujas.
Atceries, kādreiz tur ziedēja ievas
Un lakstīgalas dziedāja sudraba mēlēs.
Atceries, palu laiks bija, un abi
Mēs braucām uz pamesta plosta.
«Heisā!» es saucu. «Mēs brauksim līdz pašai jūrai.»
Bet tev tas likās par maz.
«Līdz pašai Atlantijai mēs brauksim!»
Tu kliedzi caur vētru, un tavās acīs
Zibsnīja nemiers un ilgas.
Aizbrauksim, mīļā, līdz Gaujai, mums jāredz,
Vai priedes ir zilas.
— Dārgais, — teiks sieva, berzējot miegu no acīm,
— tu aizmirsis esi — mums šodien būs viesi.
Iesim uz veikalu. Dzērienu vajag un ikru.
Jāsakopj māja. Un jāizmazgā tavs neilona krekls. —
Jūs paliksiet. Viss būs, kā nākas.
Viesi glāzītes cilās. Jūs cilāsiet līdz.
Viesi sauks desmitreiz dzirdētus tostus.
Jūs smaidīsiet, it kā
To dzirdētu pirmoreiz.
Bet pret pusnakti dzēriens jums liksies sājš,
No tortes kļūs nelaba dūša.
Visu nakti jums liksies,
Ka dvēsele gruzd —
Gruzd kā izsausis purvs,
Kur iemesta dzirksts. Un jūs kliegsiet pa sapņiem:
— Ai, Gauja, tu pilna ar dzīvības valgmi,
Bet krūtīs man deg. Man slāpst! —
Nelasiet Ojāra Vācieša,
Imanta Ziedoņa dzeju.
Nelasiet Imantu Auziņu,
Ja jau rīt
jums kopā ar sievu sākas atvaļinājums.
Nelasiet! Nelasiet!
Jums gribēsies posties ceļā,
Aizbraukt uz taigu, uz Altaju aizbraukt,
Runāt ar ganiem, kopā ar ģeodēzistiem
Jaunus ceļus, jaunas apmetnes nospraust,
Kopā ar ģeologiem
Zemes dziļumos urbties.
Bet sieva teiks: «Mīļais,
Kur lai mēs atstājam kaķi?
Un palmas un kaktusi aizies bojā.»
Jā, jūsu sapņu ceļam pārskries kaķis,
Jūsu vilcienu apturēs palmu un kaktusu džungļi.
Miers. Patīkams klusums bez steigas.
Jūrmalas saule un peldes.
Bet naktīs kāds kliedz.
Kliedz griezīgi skaļi
Kā sirdsapziņa:
«Atzīsties vismaz sev, ka neesi traktors,
Kas atstāj aiz sevis vagu.
Adata esi un būsi, bet pateikt to arī citiem
Drosmes tev nav un nebūs.
Aiz tavas cienīgās fasādes
Aizslēpta ķirmju sagrauzta būda,
Kurā tu neved pat draugus.»
Jūs aizbāžat ausis ar vati
Un sākat sev taisnoties:
«Un tomēr sapņi vismaz manī dzīvi.
Sapņi par Gauju, Altaju, taigu.»
Bet cauri vatei griež ausīs
Skarbs kā vīle motocikla tarkšķis.
Imants Ziedonis brauc!
Jūs izsūtāt savus sapņus uz ceļa,
Liekat tiem pacelt roku,
Lūdzot, lai paņem tos līdzi.
Bet Ziedonis nepiestāj, strauji
Un nežēlīgi viņš pārbrauc tiem pāri,
Jo jūsu sapņi ir nesegti čeki.
Dusmās un īgnumā
Jūs kliedzat telefona klausulē:
— Ei, visi, visi mietpilsoņi, apvienojieties!
Sasauciet sapulces, sasauciet mītiņus,
Pieprasiet:
Ojāru Vācieti nelasīt!
Imantu Ziedoni nelasīt!
Imantu Auziņu nelasīt!
Nelasīt!
Nelasīt!
Nelasīt!