VIENTULĪBA
Ir tādi vakari, kad vientulība asa
Ar skaudriem pirkstiem vāro sirdi skar.
Tā smeldz un sāp, pēc pestīšanas prasa;
Aiz mokām zobus kost, kliegt, skaļi raudāt var.
Ja tādā vakarā pie tevis cilvēks nāktu —
Kā glābējs izredzēts tas tevim izliktos,
Tu viņu svētītu, pat priekā skūpstīt sāktu,
Līdz dvēseles dziļumiem tu viņam atklātos.
Bet, rīts kad nāk, ir salauzts šaurais būris,
Tu esi pateicīgs, ka biji aizmirsts viens:
Tev neskarts dvēselē ir palicis kāds stūris,
Kur nav vēl iespiedies nekad neviens.
ATZIŅA
Draugs, es redzu — mīlas vārdus tu vēl gaidi klusi.
Vai tik ātri piedzīvoto sirds ir aizmirsusi? —
Lūpas, kas it padevīgi šodien tvīkstot glaimo,
Rītā rupji, nekautrīgi tevi peļ un zaimo.
Rokas, kas kā neprātīgas šodien tevi glāsta,
Rītā citu tver un zvērot asins dziesmu stāsta.
Kas tev šodien gaišu laimi, šķīstu mīlu sola,
Rītā ņirdz par visu svēto, velk uz moku sola.
Lepnums lai tavs vairogs būtu, smējējus kas gaina,
Jo, kad indīgs šķēps ir ķēris, grūti dzīst tā vaina.
Aizsvied kausu, ko tev pasniedz aptraipīta roka,
Lišķiem sejā spļauj, kas ceļus daudzu priekšā loka.
Nebaidies, ka vientulībā jāiet savi ceļi,
Ja vēl baigās naktīs traucē seno dziesmu veļi:
Saule, zvaigznes kļūs tev draugi, nemākslotā daba
Savā klēpī uzņems tevi svētoša un laba.
NESEGTS ČEKS
Tai baigā vakarā, kad neatnāci tu,
Kaut tevi sirsnīgi un ilgi gaidīju —
Ik mirkli steidzos, skatījos pa logu —
Līdz sapratu — tu mīļāk ej uz krogu.
Es raudāt nespēju, ne skaļi vaimanāt,
Ne tukšām ilūzijām sevi mierināt.
Es vilku gaismā senās vēstules —
Par vekseļiem tās saucām tu un es.
Tu biji atzinies, ka parādā man esi,
Kaut tagad droši vien šos vārdus apstrīdēsi;
Un tumsā ņirdza kāds — kad reiz tu sapratīsi:
Tik muļķi zeltu šķiež, kad vekseļiem pērk visi.
Tai vakarā tik vienu zināju:
Uz mīlas drupām sārtu uzkuršu
Un smiešos ārprātā, kad liesmās vaidot degs
Pret visu dzīvi izdots nesegts čeks.
VAKARS
Vai jūti tu, kā es pēc tevis skumstu,
Pēc tevis, labais draugs?
Kad vakars nāk, es dienai līdzi tumstu
Kā nopļauts rudens lauks.
Kad tevis nav, Šķiet diena smaga laivā
Un airēt liekas grūt'.
Vai sirds man atkal bērnišķa un naiva
Grib, tevi mīlot, kļūt?
Es nezinu. Man gribas mirkļus svētīt,
Kad kopā es un tu,
Un tavā sejā, tavās acīs pētīt —
Vai mani mīli tu?
SOLVEIGAS DZIESMA
Nu tukša mūsu būda. Ir daudzreiz skumji man,
Kaut tavi senie vārdi no katra kakta skan.
Jau gājuši ir gadi un varbūt daudzi ies,
Bet mīla neprātīga pie tevis mani sies.
Tu nozudi kā ērglis, kas tvīkdams kalnup trauc,
Un nejuti — bez vārdiem es lūdzos: «Līdzi sauc!»
Ak, tas nekas, ja tumsā kāds raudot palika,
Ja kāds pa nakti maldās un ceļa nezina:
Šo kluso gaidītāju gan prieks reiz atalgos,
Jo ticu — tavu pieri reiz slava vaiņagos.
Bet, ja vēl kādreiz tevi uz mājām mīla sauks, —
Viens būs, kas allaž gaidīs un priecīgs pretim trauks.
Tik, redzot galvu sirmo, draugs, nesaki neko —
Nav viegli aizmirst mīlu — vispirmo — pēdējo.
SPOGULIS AR SKUMJĀM ACĪM
Cik skumjas acis šovakar ir spogulim uz galda.
Un kāpēc vāzē jasmīniem nav smarža brīnumsalda?
Vēl šorīt es tos saplūcu un tvīku kvēlās gaidās,
Bet tagad, nākot vakaram, sirds tumsu nīst un baidās.
Man grūti ir sev atzīties, un tāpēc velti minu,
Ko dienā jautu neskaidri, to tagad laikam zinu:
Tev aizmirsies — ai, kāpēc gan, to sakot, sāpes jūtu —
Mans vēlējums, lai, mīļais, tu mans viesis šodien būtu.
SPLĪNS
Kad trula pusnakts vērās logā,
Mūs skumjas mocīja un splīns.
Mēs gājām izklaidēties krogā,
Jo bēdas ienīst džezs un vīns.
Bet ciešāk apskāva mūs sāpes,
Kad pretim sitās trokšņains tvans.
Un šķita — kapā ved šīs kāpes,
Bet mūzika ir bēru zvans.
Drūms nemiers dzina tālāk doties.
Splīns visur pavadīja mūs.
Kā tālu sapni atceroties,
Jūs mani skūpstījāt, es jūs.
Bet skūpsti nesniedza mums laimi,
Mūs māca vientuļš izmisums.
Šī nakts mums izlikās kā zaimi
Par to, kas svēts bij man un jums.
Un, kad viens otram kļuvām lieki
Kā nereibinošs vīna trauks,
Mēs šķīrāmies kā svešinieki,
Kas nesaka: «Uz redzi, draugs.»
KAD JUMS NEBIJA LAIKA
Es saulainus vārdus sev sakrāju lūpās,
Ko vasarā šalca dienvidvējš liegs,
Un acīs es nesu vēl zvaigžņainas šūpas, —
Tos atdot jums bija mans pēdējais prieks.
Pie pirmajiem vārdiem jūs pārtraucāt mani
Un samulstot teicāt: «Ak, piedodiet, draugs,
Man laika nav ... jāiet...» Kā drūmākie zvani
Nakts mūžībā izgaisa spārnojums jauks.
Tai vakarā ilgi es maldījos ielās,
Ik laterna smēja — tu izdzīts un lieks.
Es nezinu, cik manas sāpes bij lielas,
Bet šķita, bij satumsis pēdējais prieks.
SVEŠAJAM
Vai kādreiz būsiet manim draugs,
Vai tikai tie būs maldi?
Mēs iziesim, kur smaržo lauks
Un saule smej tik saldi?