Tik pazīstama liekas balss
Un soļu gaita liega.
Man aizmirstas, ka sirdī sals,
Kad trūks man Jūsu prieka...
Tik viegli, viegli runas līst,
Sirds nemanot līst pāri...
Un vēji dziedot apkārt klīst
Uz sauli, debess āri.
Un viss tik gaišs un labs man šķiet,
Jūs nākat ritmā blaku.
Nu soļojam, līdz saule riet,
Pa asfaltētu taku.
VIENA DIENA
Saule uzpeld dzidri zilos gaisos.
Ziemeļos vēl bāli vēlais mēness riet.
Dienai šai kā svētceļnieks es taisos —
Tevi sagaidīt, tev tālu pretim iet.
Ceļi aizvijas un izzūd zaļā laukā.
Takas mezglojas. Pa kuru nāksi tu?
Skaļa dzilna kokā manu vārdu saukā.
Sauc jel tu, es ceļa tālāk nezinu.
Žirgti vēji skrien no rītu puses,
Saceļ putekļus un rotaļīgi smej.
Kam lai prasu? Vējiem? — Vēji klusēs,
Vēji nesacīs, pa kuru ceļu ej.
Garas ēnas sapņodamas lokās.
Melni egļu krusti saulei priekšā stāj.
Un es izstiepju pret kalnu savas rokas.
Gaidu. Neredzu, kur tu man pretī māj.
Nozied diena. Aizskrien bezdelīgas.
Gurdas mākoņlaivas rieta ostā brauc.
Vakars spēlēt sāk uz mēnesstīgām.
Klusu manas lūpas tavu vārdu sauc.
Uzplaukst nakts zaļvioletā krāsā.
Dzilna apklust. Vēji nostāj skriet.
Zemei piekļaujos kā uzticīgai māsai:
«Pieņem mani šonakt — man vairs nav kur iet.»
NOSPIESTĪBA
Jasmīni tveicīgi smaržo.
Brīnišķa uzplaukst roze.
Bet manu labāko draugu —
Ēd tuberkuloze.
Vālodze dzied un klaigā.
Trauc vēji un sačukstas slepus.
Es klausos, kā manu draugu
Nomoca klepus.
Pļāvēji sasaucas pļavās.
Skan ganu gavilēs meži.
Ārsts paraksta manam draugam:
Gultas režīms.
Ārsts saka: jums kalni un saule
Spēs dzīvību atdot kā burvji. —
Mums vakaros istabu apņem
Auksts drēgnums no purva.
Un daudzreiz šķiet, ka tikai tāpēc
Sien zeme sev skaistuma jostu,
Lai nospiestie izjustu asāk
Savas bēdas un postu.
Bet klusa tukšuma sirds samulsusi taujā —
Kad atkal neprātīgais nemiers sauks?
STRĀDĀT!
Tur, kur gaudo vētras,
Tur, kur auro vējš, —
Turp, tik turp es ietu!
Turp lai ved mans ceļš!
Lai uz mana ceļa
Saule neatspīd,
Lai ar tūkstoš reizes
Ceļā kāja slīd,
Tomēr mūžam augšup
Tieksies tik mans gars,
Līdz ar katru soli
Krūtīs augs jauns spars.
Dzīvot! Dzīvot! Strādāt!
Laimi ne lūgt, bet ņemt!
Strādāt! Strādājot pašam
Arī likteni lemt.
DVĒSELE TUMSĀ
Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās
un kaitinoši skaļi smej?
Nē, tā jau dvēsele ir tumsā, kas neprātīgos smieklos
asras lej.
Tā raud, ka sapņu priekškars norauts tika, kas īstenību sedz,
Un tagad tā tik zaimus un melus, viltu visur redz.
Nevienam nebūs redzēt, kas dvēslē dziļi kvēl,
Un tāpēc neprātīgi tā tumsā smiesies vēl.
BRĪNUMS
Es gaidu, gaidu . . . Nezinu, ko gaidu.
Kad saule rītā lec, es sevī klusi smaidu
Un ticu — brīnumu šī jaunā diena nes.
Nāk vakars. Blāzma izdzisdama sārti kvēlo.
Sirds gaida vēl... Sirds kaut ko klusi žēlo,
Bet tikai sāpju skaņas plūst no tālienes.
Kad visas ugunis būs izdzisušas
Un visas klusās dziesmas apklusušas —
Es zinu, naktij citāds brīnums līdzi nāks.
Kā briesmīgs lāsts tas nāks. Bet nāks!
VĒSTULE OZĪTEI
OLGAI OZOLIŅAI
Kad manā dārzā baltas ievas zied,
Man gribas tālumā pie Tevis ciemā iet
Un just vēl reizi seno dienu miņu
Kā zeltā zaigojošu pasaciņu.
---------------------------------------
Reiz mana māja auksta bij un klusa
Un baigi vilkās bezgalīgā nakts,
No manis vairījās pat miers un dusa,
Man dzīves prieks un gaišums bija zagts.
Man likās: piekrāpj draudzība un melo mīla,
Un cilvēkmīlestība ir tik sapnis velts.
Daudz dzīve solīja, bet beigās vīla,
Un trūdi riebīgi bij tur, kur šķita zelts.
--------------------------------------------
Aiz durvīm bailīgs klauviens atskanēja —
«Vai drīkst?» — un ienāk pelēks meitenīts.
Es brīnos, nesaprotu, vai tā feja
Vai pēkšņi naktī ausis rožains rīts?
Bet manā istabā nu gaisa visi ķēmi —
Tos izkliedējis spožo acu skats,
Ar mīļo roku, ko Tu sniedzi mēmi,
Bij drausmais dvēsles negaiss klusināts.
Kad tagad atkal naktīs melni spoki
Man dvēsli mulsina un prātu lenc —
No senām minām aužas varavīksnes loki
Un murgus atgaiņā un projām trenc.
PRINCESE UN ZAĶU GANS
Aiz deviņiem kalniem un jūrām,
Kur tiekas ar debesīm sils,
Kā kuģis paceltām burām
Stāv varena karaļa pils.
Mīl karalis princesi Elgu,
Savu meitiņu vienīgo.
Vai tādēļ lai saucam to nelgu,
Ja nespēj viņš liegt tai neko?
Tai paklausa, ko viņa vēlē,
Dziļpadevīgs verdzeņu pulks,
Un jaukākās meldijas spēlē
Sirms dziesminieks — dvēseļu tulks.