Bet apnīk drīz princesei dziesmas.
Ik reizes, kad diena sāk tumst,
Tā noskatās saulrieta liesmās
Un paslepen raud un skumst.
Reiz princese nokļūst aiz mūra,
Kad gaisos trīs ziedoņa tvans.
Un dzird tā — aiz birztalas stūra
Pūš stabuli zaķu gans.
Līst dziesma tam brīva un skaļa,
Kā cīrulis vītero, smej.
Un princese mauriņā zaļā
Nu gavilē, lēkā un dej.
Tā priecīgi steidzas uz māju
Un saka: «Klau, stabule skan.
Sauc, karal, šurp spēlētāju,
Lai stabulē viņš tikai man!»
Tā nokļuva zaķu gans pilī
Un spēlē tik princesei.
Bet sauc viņu atpakaļ sili,
Tas svešs ir šai pasaulei.
Grib tikt viņš, kur citi gani
Var bezbēdā klaiņāt un skriet.
Viņš lūdzas: «Laid brīvībā mani,
Te šaurums man elpu rauj ciet!»
Gan princese Elga to lūdzas,
Gan kārais ar pērienu draud —
Par apniku zaķu gans sūdzas,
Un viņa stabule raud.
Tad saskaitās princese Elga —
Kā zaķu gans neklausīt drīkst!
Tā uzkliedza: «Muļķis un nelga!
Pēc nelaimes savas viņš tvīkst!
Liec, karal, lai nocērt tam galvu,
Viņš princesei klausījis nav!»
Par dziesmām tam solīja balvu,
Bet bendes priekšā gans stāv.
Gan karalis taisnību ciena,
Tak notika princeses prāts.
Bet tā bija drūma diena,
Viss nosirmoja viņš pats.
Šķiet, princesi Elgu nu sauca
No šīs dienas stabules balss.
Tā trūkās no miega un trauca
Aiz pils mūra, birzei kur gals.
Tur redz viņa irstošu tēlu,
Kas salauztu stabuli tur
Un dziesmiņu spēlē jo žēlu.
Nav princesei miera nekur.
Visjautrākā rotaļā dejot,
Tā pēkšņi dzird — stabule skan!
Un, ziedošās pļavās ejot,
Pat bites kā stabules san.
Reiz, sekojot stabulētājam,
Caur silu princese skrien.
Nakts melna. Zūd taka uz mājām,
Bet tālāk sauc balss to arvien.
No rīta bij pilī viss klusi,
Ne smējās, ne runāja kāds:
Bij princese pazudusi,
Bet karalim satumsis prāts.
IR PAVASARS
— Vai drīzi būs pavasars? —
Vaicāju vēju.
— Būs klāt tas jau rītu. —
Es neticēju.
— Vai tālu vēl pavasars? —
Vaicāju vēju.
— Aiz birztalas stūra. —
Es neticēju.
— Ir klātu jau pavasars! —
Žužina vēji.
— Jau upes lauž ledu! —
Es neticēju.
Bet birzī, kur pērnējās
Lapas vēl čaukst,
Es skatos un brīnos —
Zils vizbulis plaukst.
Un sabar viņš mani:
— Tu šaubu gars,
Vai tici nu reizi —
Ir pavasars!
NEMIERA VARĀ
Var ilgi sevī noslēgties un klusēt,
Un vientulībā skumju laimi rast.
Var ilgi aizmirsties un mierā dusēt,
Un skaļo dienu troksni neizprast.
Bet tad kā viesulis grābj nemiers tevi
Un balsis neprātīgas skaļi sauc
Kā jūrā bangotā tu dzīvē iesvied sevi
Un nezināmai ostai pretī trauc
Kad atmosties — jau garām vētra straujā.
Tev dvēsle tukša šķiet kā izdzerts trauks.
Bet klusā tukšumā sirds samulsusi taujā —
Kad atkal neprātīgais nemiers sauks?
KRĒSLAS BRĪDĪ
Šaubu smeldzi dvēsle jūt,
Tukšums bezgalīgs un sāpes...
Gribas tālāk, augstāk kļūt —
Tur, kur aizved zvaigžņu kāpes.
Tikai maskas garām iet,
Īstas sejas it nevienas.
Karnevālā trakot, smiet —
Prasa naktis, prasa dienas.
Bet, kad nogurums jau liedz
Dzīvot tālāk dzīvi skaļu, —
Šausmīgs ārprāts posta, kliedz,
Sirds sāk prasīt savu daļu.
Sirds grib mīlā degt un ciest,
Gaismā plaukt, ko lielums staro.
Sirds grib visu projām sviest,
Saules smaids ko neapgaro.
LEPNI VĀJAIS CILVĒKS
Kā vajāts meža zvērs no visiem tagad bēgu.
Ne māju man, ne tuvas draugu sirds.
Ik naktis gainu vientulības rēgu,
Kas, ļauni smiedamies, kā vampīrs ņirdz.
Dun dvēselē man dziesmas apslāpētas
Un gausi rūsē neizpaustais prieks;
Kam dziedāt tās, ja nav nevienam svētas?
Ja visi baudas alkst, ja visiem gars ir lieks? —
Man sveša ir šī kairo baudu alka,
Caur dzīvi staigāju kā bijīgs svētceļnieks
Un slāpstot gaidu viena veldzes malka —
Ko tīras rokas tīrā traukā sniegs.
Ir brīži, pārredzams kad kļūst man mūža gājums
Un redzu likteni, kas mani gaida sērs, —
Kad dzīvi sagrauzis būs lepnais spēka vājums,
Es bojā aiziešu kā aizšauts meža zvērs.
UBAGS AR KARAĻKRONI
Viņš ubags bij, bet nesa karaļkroni,
Viņš ļaudīm rādījās vien greznā purpurā.
Un daudzi domāja: ap viņa augsto troni
Mirdz mūžam saule siltā spožumā.
Bet, mājās pārgājis, viņš tērpās ubagdrānās
Un pelnos nosēdās kā cietējs izmisis.
Tam auksti bija savās skrandās plānās,
Bet pavards sen bij mēms un izdzisis.
Kaut viņa rokas ļaudīm zeltu sēja,
Tam pašam nebij garozas, ko grauzt.
Viņš putnus apskauda, kas druskas lasīt spēja,
Kas nezina, kā lepnums savs var šaust.
Reiz lūdzās viņš un tvīkstot stiepa rokas,
Bet viņa zaimoja un sejā spļāva tam.
Vai nojauš kāds, cik dzēlīgas ir mokas
Būt reizē karalim un mīlas ubagam?
Tā aizgāja, kā cīrul's gavilējot,
Bet karal's aizmirsa, ka dzīvē vēl ir prieks.
Nu klejo viņš starp ļaudīm, skaļi smejot,
No visiem apskausts ubags — valdinieks.