Выбрать главу

NEZIŅA

Dun dobji soļi akmeņainās kāpēs. Kurp ved šis ceļš? — Es nezinu, kur eju. Vai atkal ļimšu vientulības sāpēs, Vai liesmains prieks reiz apstaros man seju?
Draud, drūmi dārdot, dzīve neparastā, Ķērc balsis riebīgas šai nerru karnevālā, Bet tālā svētumā mirdz zeme neatrastā, Un tukšs stāv templis vientulīgā salā.
Vai es lai palieku un līdzi griežos dejā? Un dzeru līdz no saduļķotām akām? Vai klusi aizeju ar apskaidrību sejā Kā vientuļš tuksnesī pa stāvām kalnu takām?

SKUMĪGS VAKARS

Kāds gan šis vakars savāds, gurdens un skumīgs Apses drebēja gatvē, zvaigznes no debesīm lija. Nebija žēli man zvaigžņu, ne arī birstošo lapu; Mierīgi varēju domāt par dzīvi vai izraktu kapu. Norima nemiers un sāpes, kas izdzina mani laukā, - Vakaram nākot, tā mitas lietus un brāzmaina auka. Bezgala vientuļas skumjas kā smaga magoņu elpa Uzgūlās dvēselei. Rudens vējoja telpā.

IKDIENA

Šī trulā ikdiena ar vienmuļīgiem niekiem, Kā palsu kožu bars tā dzīvo garu grauž, No sāpēm sarga to un dziļiem priekiem, Tā domas nonāvē un ilgām spārnus lauž.
Ja cieta klints tā būtu, gars to saskaldītu, Bez elpas cīnoties, sev spēkus audzētu Un domu lolotu — jau šodien — rītu Es gaišu ieraudzīšu lielo brīvību.
Bet tā kā smilts birst kurpēs, ceļu ejot, Un gaitu gausu padara, un apnikumu vieš. Ne steigties gribas kur, ne apstāties un dejot, Ne priecīgs vari būt, ne gars šai lāstā cieš.
Un tad šī nīkšana jau kļūst par paradumu, Jau gribas mājokli sev mīksti ierīkot, Par dzīves bezveidu gars nejūt izmisumu. Ir lāsts visbriesmīgāks — šo lāstu iemīļot.

ĒZELIS UN VIŅA DRAUGS

Reiz ēzelim kādam tā saimnieks bij draugs — O, kaut mēs kāds kalpot tā prastu; Tas gaidīja zviegdams, kad jūgu tam mauks Un uzsies uz muguras nastu. Vissmagākais krāvums tam nelikās smags, Viņš stiepa to drauga labā Un domā ja iedams, kaut stāvs bija taks: Draugs mani vēl taupa un glabāl Bet bij arī prieki šim ēzeļam — Reizreizēm par darbību čaklu Draugs maizes doniņu pasniedza tam, Bet kundze tam glaudīja kaklu. Reiz ēzelis smagāki pārstiepies bij, Viņš teica: «Draugs, atpūsties gribu!» Tad kliegt sāka kundze: «Viņš veltīgi rij!» — Bet saimnieks tam zvēla ar stibu. Un ēzelis, juzdams, ka jābeidzas būs, Vēl sludina mācību šādu: «No draugiem, o, ēzeļi, sargieties jūs, Tie dzīviem jums noplēsīs ādu!»

NOJAUTA

Sirds tukša kļuvusi, kā visu atdevusi, Kā tālu gājusi, tā sabrūk sevī gurda. Ne vairs pēc gaismas sauc, ne slīd uz tumsas pusi, Ne vēlas laukā kļūt no ikdienības murda. Nekas nav citiem dots. Viss iztvaikojis svelmē, Viss sevī sagruzdis un vējos izplēnējis. Nu vētras netrako vairs sāpju dzelmē Un risis pavediens, kas reiz pie zvaigznēm sējis. Vai tas jau nāves sastingums un jausma? — Nē, tas ir klusums, negaisu kas vēsta. Nāks reizē prieks kā skaļa laimes pausma, Un reizē sirds kā skorpijiem tiks plēsta. Tad palsā nāves līnija būs lauzta, Tad strāvos ūdeņi un skalos smilti sīko. Vai sirds tiks glaudīta vai asiņaini šausta — Tā tagad neprasa, tik degt un liesmot tīko!

* * *

Reiz cilvēks kāds izmisis lūdzās. «Dod! Dod vienu malku, Es bezgala ilgi slāpu un salku, Bet tu nes tik pilnu krūzi. Vienu lāsīti tikai, un būšu es ieguvis dzīves lielāko dūzi! Tev pretim es atdošu savu dzīvi.» Es novēršos lepni un spīvi. Tad satiku cilvēku kādu. Vienaldzīgi — kā akmeni, putnu vai koku — Tas mani uzskatīja. Es sniedzu tam, kas man bija. Viņš novērsās, it kā redzēdams spoku, Un teica: «Paldies, es nejūtu slāpes.» Bet pēkšņi manī tā iedzēla sāpes, Kā zaudējis es būtu savas dzīves lielāko dūzi. Un es nosviedu tam pie kājām savu pilno krūzi.

RUDENS

Bērzi zeltainas asaras raud: Ziedonis solīja laimi... Gaidītās laimes vietā nu Jāklausās rudeņa zaimi.
Norauj mums zeltaino apsegu — Pēdējo saulītes velti. Purvos un staignos dumbrājos Izkaisa dārgo zeltu.

AGRI NO RĪTA

Agri no rīta izej rasainā pļavā, Noskūpsti ziedus, kas smaržas kūpina telpā, — Bērnišķa laime ar sauli tad sālīs dvēselē tavā, Spārnus jutīsi augam, viegla jo viegla kļūs elpa. Liksies, ka sanošas bites uz zilganām debesīm aiznes. Bet, kas tevi satiks, tas sacīs — tev šorīt acīs ir zvaigznes!

JAUTĀJUMS ZIEMEĻNIEKAM

Ziemeļniek — Vai savu mīlu un sāpes tu aizejot paņēmi līdz? Lidojot bezgala telpā, vai liekas, Ka zvaigznes arvien vēl dzidri un staraini stīdz? Vai varbūt tukšums vēl lielāks Debesu zilgmē, kas cēla un ilgota bij? Varbūt ap dvēseli sapņaini slimo un kluso Lielākas slāpes pēc skaidrotas mīlas slij? Skumji būt vienam? — Vientuļš tu biji dzīvē, Sirds tava dega, un līdz viņai sadegi pats. Var būt, ka tagad tu smaidi par bijušām sāpēm un sapņiem, Tagad, kad zeme ir tāla un asrās nav aizmiglots skats.