Выбрать главу

DIEVNAMĀ

Es atkal dievnamā kā tālās bērna dienās. Skan tā kā senāk dzidri melodiskais zvans. Tie paši uzraksti un svētbilde pie sienas, Un plašā telpā virmo sveču dūmu tvans.
Tās pašas ērģeles dūc svinīgi un cēli, Teic dievu mācītājs un stieptā balsī dzied, Bet draudze dziesmu velk tik gaudīgi un žēli, Ka pašam sātanam caur kauliem trīsas iet.
Tāpat vēl vecītes krīt ceļos stīvi, gausi, Un it kā grēku nožēlā tās nopūšas un elš, Bet slepus iečukstēt steidz kaimiņienēm ausī Tās tenkas jaunākās, ko viņu mājā melš.
Ir draudze, mācītājs — viss, viss tāpat kā senāk, Tie paši sprediķi un ticība, un dievs. Pār mani vien vairs jūsmu viļņi nenāk, Par svēto liekulību gribas — pasmieties.

NEMIERS

Tālos silos cirstie telefona stabi, Cik gan dažāda jums dziesma skan! Dažreiz jūs kā bērni smejoši un labi, Citreiz jūsu drūmo auru bail top man.
Galvu piespiežu pie sausā koka stumbra, Liekas, iekšā lido saldu bišu spiets, Dažreiz balsis virmo kā no purva dumbra, Dažreiz izliekas, tur dzīrots tiek un smiets.
Bet visbiežāk nemiers brāzmo jūsu dziesmā, Drausmas balsis ņemas skaļi svilpt un spiegt. Tā tik kaukt var zvērs, ko dzīvu izcep liesmā, Tā tik slepkavām var sirdsapziņa kliegt.
Galvu piespiežu pie sausā koka staba, Tīksmi man šai skarbā vēju dziesmā skurbt. Domāju, cik tā vēl mierīga un laba Pret to nemieru, kas mani nebeidz urbt.
Nemiers, nemiers, kā tas graužas sirdī, Kā tas spīdzina un draud kā dzīvam kaps! Dienām, naktīm nemiers mani kremt un tirdī, Līdz sev liekos dūcošs telefona stabs.

KOREKTORS

UN

DRUKAS KĻŪDU VELNIŅŠ

Viltīgs, sprigans, mazs un melns Lēkā drukas kļūdu velns. Te viņš burtus ārā rauj, Te tos čupu čupās krauj. Kur ir vē, viņš ieliek pē, Kas tur iznāk — mī un žē! Sitam vīram — uzspļaut tikai Endzelīna gramatikai! Neatzīst tas punktus, komā, Un, ja gadās labā omā, Tad viņš goda vīru šķīstu Pataisa par zagli īstu. Korektors ar asu spalvu Cenšas velnam nocirst galvu. Bet šis mazais ir liels rakars, Tam ar veco velnu sakars: Tiklīdz galvu uzdur mietā, Tūdaļ divas uzaug vietā. Korektori, darbarūķi, Cīnās kā ar niknu pūķi. Tomēr, kad tā jāatzīstas, Mēs šo blēdi neienīstam. Sakot paldies drukas velnam, Mēs sev tikai maizi pelnām. Ja ar velniem netiks karots, Izzudīs tad mūsu arods. Kaut tikai tie redaktieri Nesavilktu dusmās pieri, Kad kāds velniņš, veikls kā kurts, Paliek kādreiz nenodurts. Traucot, svīstot, šķiežot spēkus, Izlabojot velna grēkus, Nostrādājies tā kā mors, Beigās vainīgs — korektors!

PŪPOLI

Šodien man pūpoli glāzē uz loga, Pūpoli balti un mīksti kā vilna. Kāpēc gan asaras acīs man zogas? Pielīst sirds tīkamu atmiņu pilna.
Liekas, es bērns vēl un mājā, kā senāk, Pamostos pūpolu svētdienas rītā. Brīnos, ka māte vēl modināt nenāk, Perot ar pūpoliem: «Apaļš kā pīte!»
Cikreiz es bērnībā pūpolus zilgos Ganīju jautri uz galda kā jērus, Dzinu tos laukos un pļavās ar smilgu, Cikreiz no pūpoliem krelles sev vēru!
Šķietas, kas mūžā vien būt var man labāks, Vairs tikai atmiņās pamirdzēs sēri. Pēkšņi sev liekos tik atstumts un nabags: Ne man vairs kreļļu, ne zilganu jēru.

NAUDA

Ak, Kā es ienīstu Naudu — Čaukstošo, skanošo, Papīra, sudraba, vara. Bet Vēl vairāk par naudu Nīstu es Iedzimto tieksmi:           naudu,               naudu,                    naudu! Zvaigznes mirdz spožāk Kā lati un santīmi jauni, Bet Kāpēc vakaros, Pārnesot mājā no darba Miesu Tik smagu kā svinu, Prieka nav, Uzskatot zvaigznes? Prieka nav tāda Kā tad, Kad mēnesis galā Un par manu darbu, Par nerviem, Par daļu no dzīves Samaksā — Naudu?
Kādreiz es mīlēju zvaigznes Un mani sapņi Kā gaisīgi taureņu bari Pārskrēja zemes un jūras. Tad, Kad vakaros Acis redz miljardus zvaigžņu, Domas kā skopuļa rokas Tver Vieglajās kabatās naudu Un skaita: Vai latu ir tik daudz, Kā pielikt pazoles jaunas, Samaksāt īri uz priekšu Par bēniņu istabu mitro, Vai paliks vēl santīmu 10, Ko nopirkt mārciņu maizes? Un tāpēc, Ka rēķins — Par pazolēm, Īri, Par mārciņu maizes — Atņem man sapņus un prieku, Nīstu es Naudu — Čaukstošo, skanošo, Papīra, sudraba, vara.

BEZDARBNIEKI AR LĀPSTĀM

No 20 000 100 Šodien dabūjis darbu! 100, Paņēmis lāpstas pār pleciem, Dodas uz Vērmaņa dārzu, Lai novāktu sniegu No rožu un jasmīnu gatvēm. 100 20 grādu salā, Pūšot elpu Skrandainos cimdos, Cilā Ledainās lāpstas, Lai pilsoņu dāmām Un vatē ietītiem bērniem Līdz ceļiem botētās kājas Neslīgtu irdenā sniegā. Lai labi barotiem suņiem, Ko izved staigāt ķēkša vai madāma pati, Vieglāks ieskrējiens būtu. 100 Šodien paņēma lāpstas Un 20 grādu salā Devās uz Vērmaņa dārzu. Bet Varbūt rīt 20 000 Pārliks lāpstas pār pleciem, Uz kurām būs rakstīts Sarkaniem burtiem: «Darbu un maizi!» 20 000 Izies ielās Un izkliegs Skaļi un brīvi: «Darbu un maizi!»