BĒRNAM
Bērns, tevī raugoties, man sirdī iedzeļ sāpes:
Kādēļ, kādēļ tev devu dzīvību?
Nav augšup vedušas vēl mani dzīves kāpes,
Vai nabadzības postu uzvarēsi tu?
Tu laimīgs izskaties, tu miegā klusi smaidi
Un nezināmam priekam rokas pretim sniedz.
Varbūt tu sapņos atlidojam gaidi
Tās rotaļlietas, ko tev dzīve liedz.
Audz vien, mans bērns, un mācies izprast dzīvi.
Man biedris būsi posta nedienā,
Man biedris būsi cīniņā par brīvi,
Un, ja man jākrīt būs, — tev nāks reiz uzvara.
CIETUMNIEKA BĒRNA ŠŪPĻA DZIESMA
Klusi, bērns, ne šodien, rītu
Tētis nepārnāks,
Tā kā nenāk vairs, ko aizved
Auto melns kā zārks.
Sešus gadus dziļos mūros
Tētis slodzīts tiks.
Tam ap rokām un ap kājām
Smagas važas liks.
Ne par važām, ne par gadiem
Viņš par tevi skums,
Jo viņš zin, ka rīt vai parīt
Maizes nebūs mums.
Klusi, bērns, tev nebūs raudāt
Nedrīkstam mēs gaust.
Būsi palīgs, kad reiz iesim
Cietummūrus lauzt.
VIENTUĻĀ TESTAMENTS
Draugi, mīlēju es kādreiz jūs pārlieku,
Arī tad, kad skarbi, lepni bijāt jūs.
Nu, kad gurdo galvu zemei klēpī lieku,
Pēdējs vēlējums man rakstīts jums te būs:
Nenesiet uz kapiem ziedus, zaļas lapas —
Trūdiem zeme pati zāles sagšu sedz.
Mīļus vārdus, runas nesakiet pie kapa —
Mirušie jau dzīvos vairs ne dzird, ne redz.
Dzīvē daudzreiz es pēc krāšņiem ziediem alku,
Tomēr tukšs un drūms arvienu bij mans galds.
Jūsu mīļo vārdu garu mūžu salku,
Viss, ko no jums guvu, — spīts un lepnums salts.
Tāpēc tagad, draugi, atmetuši naidu,
Dzīviem nesiet ziedus, kas bij lemti man.
Mīlu dzīviem dodiet, kas tās salkst un gaida, —
Vēlu mīlēt ir, kad smilts pret zārku skan.
PRIEKS
Ir skumja vienmuļa. Tai tikai viena krāsa:
Palss miglas mākonis aiz pelēcīgas sienas.
Prieks kvēl kā dārgakmens. Prieks tūkstoš krāsās lāso,
Kā milzu kalns tas aug un varens augšup slienas.
Ar sārtu asnu prieks ik pavasari raisās,
No bērzu zaļuma tas bezbēdīgi smejas,
Ar baltu mākoni prieks uzpeld zilos gaisos,
Ap spožu zibeni tas rāda savu seju.
Prieks tūkstoškrāsainais, kā gan tu izdzist vari? —
Griež asnu izkapts drīz. Bāl zaļums bezbēdīgais.
Tik viens stāv nemainīgs, lai ziema, pavasaris:
Palss miglas mākonis aiz sienas pelēcīgas.
* * *
Jūs, vējiem līdzi skrējēji, arvien pie pilna galda sēdat,
Ar trūkumu ne šodiena, ne laiki tālāki jūs nevar baidīt.
Neviens jūs nedomās no siltām vietām projām raidīt,
Kaut slepeni jūs savus maizestēvus nicināt un mēdāt.
Jūs «tauta» mīl, jums zemes varenie sniedz dārgas balvas.
Vai! tiem, kas vējiem līdzi negrib locīt galvas,
Kas lepni dvēselēs un nelokāmi garā.
Tos «tauta» nicina, bads, aukstums viņu tiesa,
Kā ērglis Prometeju viņus plosa katra vara,
Un sodus bargākos spriež katra tiesa.
VĒL VASARA
Vēl smaršās elpo mežs un ars,
Bet dābollauks jau kails un bars.
Un tālu laukā izkapts skan,
Jā, izkapts skan,
Un klusi raudāt gribas man:
Nāks rudens smagā briedumā,
Dzīs vasaru prom mūžībā,
Un atpakaļ vairs nenāks tā,
Jā, nenāks tā,
Kā atsaukt nevaram nekā.
Gan vasaras vēl nāks un ies
Un saules skūpstos šūposies,
Bet katra nāvei tuvāk trauc,
Jā, tuvāk trauc,
Līdz pienāk tā, kas projām sauc.
SARUNA AR PUTNU
Mazo putniņ ievu cerā, cik tu līksmi dziedāt vari!
Vai tev prieks par paša dziesmu vai par siltu pavasari?
Vai tev prieks, ka mīļā saule tavus spārnus liegi glāsta,
Taviem bērniem dūnu ligzdā vējš par tālām zemēm stāsta?
Ziemu, salu aizvadījis, tu nu trallini un dziedi,
Nemanīdams, ka tev apkārt gatavojas jauni biedi:
Paklau, kā zem ievu cera odze šņāc un galvu cilā,
Alkdams tavu dzīvībiņu, plēsīgs vanags glūn no sila.
Paskat, kā uz ligzdas malas mazie čiepst un ēsmu prasa, —
Steidzies, tev līdz vakariņām piecas guznas jāpielasa.
Nu tu viens, kopš meža pūce kāva tavu dziesmu draugu,
Vienam jābēdā un jāzin, uzaudzēt kā acuraugus.
Tev, tāpat kā man, ik diena pilna rūpju, pilna briesmu.
Vai varbūt tu, briesmas jauzdams, sirdi mierini ar dziesmu?
Gudrību šo visulielo nemācīja skolas solā,
Vecumdienās man pie tevis, maza putna, jāiet skolā.
DZĒRVE
Tas bija septembrī, kad, pametušas tundras,
Uz tālo Āfriku skrien dzērvju rindas mundras,
Un, augstās debesīs sev pētīdamas gaitu,
Tās tālēs aizlokās ar sasaukšanos raitu.
Es dzērvi vēroju, kas, sprostā ieslodzīta,
Tik lepni stāvēja kā sastingusi spītā.
Vien klusa skaudība tai acīs iemirdzēja,
Ar skatu sekojot, kur gaisos vanags skrēja.
Te pēkšņi dzērve tā kā neprātā bez mitas
Ar spārnu vēzieniem pret šauro sprostu sitas.
Un sirdi plosošas un satraucoši baigas
Pret zilo debesi kāpj viņas žēlās klaigas.