Ko viņa domāja, ko atmiņa sev sauca?
Vai vējš, no jūrām nākdams, viņai prātus jauca?
Nē — dienas klusumā kā iesaukšanās spēja
No tāles dzērvju kliedziens skaļi atskanēja.
Un, līdzi lauzdamās tiem putniem, kuri brīvi,
Lād dzērve ieslodzītā savu moku dzīvi.
Kad dziesma dzimtenīgā tālē izdzisusi,
Ar spārniem saplosītiem viņa saplok klusi.
Ai, dzērve vientuļā, es tevi saprast varu:
Nekas nav briesmīgāk kā spārniem saistīt sparu.
Kas dzimis brīvībai, tam grūti paciest sprostu,
Līdz stundai pēdējai tas izkliedz savu postu.
GREDZENS
No pirmdienas līdz sestdienai
Es dienas aizritinu.
Ko dos un nesīs svētdiena? —
Es zīlēju un minu.
Ir skarbas manas darbdienas,
Nav mirkļa, ko saukt savu.
Kā draudošs kalns tās saslienas,
Es velku tās kā kravu.
Bet svētdiena gaišmirdzošā
Ar brīvību un vaļu —
Ir pērle tēraudgredzenā
Ar lāsmojumu zaļu.
Es mestu prom šo gredzenu,
Kas gadiem žņaudz man pirkstu,
Bet žēl man aizmest svētdienu,
Kā dārgakmens kas dzirkstī.
MŪŽS
Stundas aizrit, dienas lido, joņo mēneši un gadi.
Tu kā neprātīgs skrien līdzi, steidzīgs savu laiku vadi.
Ātrāk! Straujāk! Tavas dienas piešķirtas ar skopu skaitu,
Un tu apmulsis un satraukts neziņā svied savu gaitu.
Diena vidū, mūžs jau pusē, darbs kā klintis apkārt slienas.
Dzīve! Dzīve! Kur tu paliec? — Vaļas stundas vairs nevienas.
Liekas, sirpi trinot, nāve katru brīdi min uz pēdām,
Un tu skrien, vairs nepaļaudams savu sirdi priekam, bēdām.
Satumst vakars. Tu jau mūžu vairs ne gadiem — dienām mēro,
Savu trauksmē triekto dzīvi kā no augsta kalna vēro.
Brīnies, taujā — kāpēc allaž, it kā nāvi bēgdams, skrējis?
Tagad atvadies no dzīves — dzīvi aptvert nepaspējis.
GUDRĀ ZĪLE
Melo, zīle, melo, zīle, —
Kas tik agri arklu vīlē?
Stingums tūkst vēl zemes dzīlē,
Tu jau pavasari zīlē!
Ilgs bij sals ar tukšu vēju.
Es vairs ticēt neiespēju
Vasarai ar jaunu sēju.
Es nekam vairs neticēju.
Aizmirsies bij senais likums —
Mūžīgs maiņas neapnikums:
Bargs ja bijis ziemai tikums,
Seko palu neapsikums.
Un, kā visos pavasaros,
Sniegi saplok saules staros,
Gāju putni pārnāk baros,
Dziesmas virmo zaru zaros.
Nu es saku: gudrā zīle,
Ka jau laikus arklu vīlē.
Stingums lūst jau zemes dzīlē,
Asni jauni dzīvi zīlē.
Nu brāzmo ūdeņi un bēdas skalo projām —
Un smaidā atplaukst sāpju grumbots vaigs.
BRĪVĪBA
Brīvība, vārds tavs kā saulaina liesma
Dedzis ir apspiesto cilvēku sirdīs.
Daudzināts vārdos un skandināts dziesmās,
Slepenās ilgās un cerībās virdis.
Mocītas verdzībā gadsimtus garus,
Valdnieku — varmāku patvaļai ļautas,
Vārgušas trūkumā, plosītas karos —
Brīvības vārdā reiz saceļas tautas.
Brīvība, pieminam varoņus tavus,
Lepni kas pieņēma mocību šausmas,
Vērsa pret lodēm dzīvību savu,
Jaušot kā vīziju nākotnes ausmu.
Brīvības sapni no cilvēces alkām
Neiespēj izdzēst nāve un mokas.
Brīvības svētums nekad nebeigs šalkot
Asinīs mirkušo karogu krokās.
ŠAI LAIKĀ
Šai laikā lielajā lai visas sīkās vainas
Un zemo patmīlu, kas labprāt sirdīs zeļ,
Kā vergu atliekas no sevis projām gainām,
Jo jaunā pasaule mums kopā jāuzceļ.
Mēs rūpju smagumā par agru novecojām
Un smieties aizmirsām, tik drūms bij kādreiz laiks.
Nu brāzmo ūdeņi un bēdas skalo projām —
Un smaidā atplaukst sāpju grumbots vaigs.
Vēl gadus atgūsim, kas mums reiz rupji zagti:
Darbs vedīs gaišās prieka augstienēs,
Kur celsim karogu, ko slepus audām naktī.
Šis laiks ir liels — lai lieli esam mēs.
PADOMJU MEITENES VĒSTULE
IEVAINOTAJAM DRAUGAM
Mans mīļais ievainots un aizvests ļoti tāli,
Tā stāsta vēstule, ko pastnieks atnesa.
Es lasu zīmogā, kas stūrī iespiests bāli,
Ka tas aiz Urāliem, varbūt pat Altajā.
Viņš rokā ievainots, un vaigā dziļa rētā.
Un kādas bažas viņa vārdos skan:
Tas jautā man, vai tādu mīlēt spētu? —
Ak, draugs, tā nerunā, tu sāpes dari man.
Varbūt es vainīga, ka vārdos skopa biju,
Par mīlu kautrējos es vēstulēs tev paust.
Tev tagad pateikšu, ko agrāk nesacīju,
Ko pārāk neskaidri starp rindām liku jaust:
Kad cīņās gāji tu, kad kāvies asins miglā,
Man vienmēr gribējās, lai sirds tev jūt,
Kā katru minūti, ik acumirkli žiglu
Sirds mana aizskrēja ar tevi kopā būt.
Un savā rūpnīcā, kur strādāju diendienā,
Es, elpu aizturot, tik vienu domāju:
Skrej ātrāk, atspole, rauj straujāk pavedienu,
Aud tiem, kas frontē, siltu apģērbu.
Ja guļot zemnīcā vai tālā pārgājienā
Tu jūti siltumu pat sniega kupenā —
Tā mana mīla bij, kas katrā pavedienā
Ir tavā tērpā cieši ieausta.
Mans draugs, jel nešaubies, vai tevi mīlēt spēšu
Ar rētu vaigā, roku satriektu.
Tev teikšu vienkārši, es vārdus nemeklēšu —
Man tagad daudzkārt mīļāks būsi tu.
Tu mūsu dzimtenei Šo roku upurēji,
Tu savu dzīvību tai biji gatavs dot.
Nu teic, vai tādu nemīlēt lai spēju es,
Padomjmeitene, kas nīst un mīlēt prot?