TOMS HĀRPERS AHILLEJA VAIROGS
.
.
PRIEKŠVĀRDS "ATSTĀSTAM PAR TROJAS KARU" AUTORS KRĒTAS DIKTISS
Krēta,1941.gada 20.maijs
Leģenda vēstīja, ka tieši šeit cilvēki pirmo reizi traucās pretī debesīm. Gribēdami līdzināties mākslīgajiem putniem, tie iezie- das ar bišu vasku un ietērpās spalvās, metās lejup no varenas pils un laidas pari mirguļojošai jūrai. Viņi tiecās augšup, arvien tuvāk saulei - līdz viens no abiem, vel zēns, pielidoja parak tuvu, izkausēja spārnus un krita. Brīdī, kad uz ūdens virsmas nolai- das pēdējā spalva, zēns jau bija nogrimis zem ūdens un ieslīdējis mitiskaja pasaule. Tagad debesis atkal bija redzami cilvēki. Spalvu vieta tiem bija zīda spārni, un tīklotas siksnas, kas viņus turēja, nekusa saules staros. Viņi devēja sevi par Fallschirmjager jeb debesu medniekiem. Viņi nevis krita, bet gan laidas lejup, pretī zemei, ka izsalkuši ērgļi.
Pembertons tos ieraudzīja no sava kabineta loga. Viņš saprata, ka sākušās nepatikšanas, tiklīdz vairs negranda bumbas. Visu iepriekšējo nedeļu tas bija pastavigas šausmas: dzinēju rūkoņa, kam sekoja Muku lidmašīnu gaudas, un pec brīža zemi sastīpoja sprādziens. Dažreiz bumbas nokrita tik tuvu pie villas, ka senlietas drebēja vitrīnas, grabēdamas ka šķīvji uz paplātes, līdz kalpotaji nonesa visu leja pagrabā. Tagad bumbas vairs nekrita. Augstdzimušie bēgļi, kuri padarīja Pembertona dzīvi tik nožēlojamu, bija devušies prom, un ari kalpotaji nozuda - no rīta Pembertons bija tos aizsūtījis majas pie ģimenem. Viņš bija palicis viens. Un bija pienācis laiks nozust.
Viņš paķēra mugursomu no statīva stūri un izpurināja tas saturu virs galda. Lauka izkrita nedēļu veca sviestmaize, pustukšs termoss, fotokamera, lukturītis un spalvu nazis, ka ari vairaki saburzīti šokolādes papīriņi. Pembertons paņēma lukturīti un nazi, parejo atstadams, bet pirms tam izņēma filmu no kameras. Pēc tam, steiga drebedams, viņš atslēdza galda atvilktni un izņēma no tas piezīmju gramatu. Mīksto, bruņo adas apvalku izvagoja putekļiem klatas plaisas, un zelta monogramma stūri bija gandrīz pilnīgi izzudusi. Ta bija davana no sievas, gandrīz pati pēdējā, un Pembertonam tā bija darga - bet ne jau tas darīja grāmatu tik vērtīgu. Viņam nebija iebildumu atstat iebrucējiem visu pārējo villa - senlietas un muzeja eksponātus, no Anglijas ievestās drēbēs un mēbeles, pat viņa iemīļoto bibliotēku - bet tikai ne šo gramatu.
Neko citu viņš nevareja darīt. Aizsprādzējis somu, Pembertons devas uz durvju pusi un izgaja saules gaisma, kamēr debesis augstu virs galvas planēja daudzkrasainie zīda mākoņi - balti, sarkani, zaļi un dzelteni.
Pembertons gaidīja, līdz bija pilnīgi pārliecināts, līdz ieraudzīja pirmo izpletni uzziedam pēcpusdienas skaidrajas debesīs. Tagad jau bija par veļu. Ieleja drebēja, lunkers-52 transporta lidmaši- nam dārdinot tai pari, un viņš jau dzirdēja saraustīto šāvienu troksni aiz likuma, kas veda pretī ziemeļiem uz I lēraklijas ostu. Vācieši acīmredzot nolaidušies uz dienvidiem no pilsētiņas, nogriežot Pembertonam ceļu, un līdz ar katru nakamo mirkli arvien vairak papildspēku leca lauka no lidmašinam. Šis virziens Pembertonam bija slēgts. Tāpēc viņš devās uz dienvidiem, uz kalnu pusi.
Viņa soļi bija strauji. Pembertons uzturējās Kreta vel pirms kara, nu jau divus gadus, un viņa ilgie pārgājieni pa salu bija kļuvuši leģendāri kolēģu vidu. 1,.enganums, kas bija paradijies ap viņa jostasvietu pec parak daudzām svinīgam pusdienām koledžā, bija nozudis, un saule gan izbalinaja pēdējos melnos pavedienus viņa matos, toties iedvesa jaunu elpu un veselīgu sārtumu vaigos. Pembertonam bija piecdesmit seši gadi, bet šobrīd viņš jutas jaunaks nekā pirms desmit gadiem.
Pieveicis apmēram ceturtdaļjudzi, viņš pameta skatienu atpakaļ. Lejup priežu ielenkuma bija tik tikko saskatamas Knosās pils izrakņatas sienas. Ši pils bija Pembertona mūža apsēstība, un pat šaja steiga viņam iesmeldzās sirds, jo bija ta jaatstaj iebruceju vara. Būdams vel students pirms Liela Kara, viņš palīdzēja leģendārajam seram Arturam Evansam to atbrīvot no trīs tukstošus gadu ilgušā miega. Tas bija zelta laikmets, kad viņi šķietami rakas pretī mītam un katru dienu atrada kaut ko izcilu, kas pārvērtā leģendu par vēsturi. Pēc trīsdesmit gadiem, kļuvis par atraitni, Pembertons atgriežas un kļuva par izrakumu kuratoru. Varoņu laiks arheoloģija bija pagajis; atklajumu sasteigto tempu nomainīja rūpīga, lena zinātniskā analīze, un Pembertons tik un tā jutas laimīgs. Viņam pat bija izdevies veikt dažus atklājumus pašam uz. savu roku - un vienu, kas apstulbinātu pat Evansu. Viņš pasniedzās atpakaļ un saspieda mugursomu, vēlreiz parliecina- damies, ka dārga piezīmju gramata ir sava vieta.
Ziemeļu pusē paradijas vel viena zemu planējoša lidmašīna. Pembertons redzeja to pavisam skaidri: strupo priekšgalu, melno krustu sānos, pat balto dūmu strēli aizmugurē. Tā acīmredzot bija izpildījusi uzdevumu un tūlīt griezīsies atpakaļ uz kontinentu pec jaunas kravas. Bet ta nepagriežas. Ta turpinaja ceļu virs pils un talak pa ieleju tieši pretī vecajam arheologam.
Pembertons nebija gļēvulis. Viņš bija stāvējis ierakumos Flan- drija un piespiedis sevi mesties pari malai līdz ar visiem, tomēr, redzot tuvojošos lidmašīnu, viņš sastinga ka salsstabs. Viņš pa- gaza galvu atpakaļ un apsviedās apkart, kad ta vilkās viņam pari, darbinadama dzinējus tik lēni, ka šķietami varēja tūlīt pat nokrist zemē. Taisnstūrveida atvere fizelāžā izskatījās pec vaļējas brūces.
Pembertons satrukas: luka paradijas stāvs, kas vērās pretī zemei. Viņš ieraudzīja Pembcrtonu, un abu skatieni sastapas; Pem- bertonu pārņēma savada vienotības izjuta. Nakamaja mirkli virs nokrita. Izstiepis rokas ka spārnus, viņš krita lejup no lidmašīnas, bridi karajas gaisā un ļavas, lai viņu aizrauj zīda straume. Aiz viņa gaisa uzvijas gara aste, ta izstiepās taisna un izplauka balta izpletņa zieda, raujot viru augšup ka marioneti. Tik un ta šķita, ka viņš krīt biedejoša ātruma.
Bija aizritējušas tikai sekundes, bet gaisa viņam aiz muguras jau planēja vel citi viri. Lidmašīnas uzdevums tatad vel nebija pabeigts. Pembertons palūkojas lejup. Vējš nesis izpletņlēcējus viņam garam, tomēr ne tik talu, lai varētu aizbēgt. Viņš bija noķerts lamatas. Nespedams izdomāt nevienu citu iespēju, viņš atgriežas pie kokos paslēptas pils.
Pembertons žigli uztraucas augšup pa četrus tukstošus gadu vecajiem pakapieniem un sabruka aiz sienas, smagi vilkdams elpu. Evanss nebija apmierinats ar vienkāršu izrakumu veikšanu; dažviet viņš bija centies to atjaunot, un rezultāts bija vairakas pus- uzceltas istabas, kas slejas virs drupām kā spokaini stāvi. Dažiem viesiem tas šķita vilinošas, citi to uztvēra ka arheoloģijai mestu apvainojumu; Pembertons, kuru profesija spieda but noraidošam, patiesība slepus vienmēr bija apbrīnojis šis istabas. Nekad viņam nebija ienācis prata, ka bus šeit jaslepjas izmisīga vēlmē glābt savu dzīvību. Viņš pagriežas un nedaudz pacēla galvu, pamezdams skatienu lauka pa atjaunotās sienas logu.
Vienu mirkli Pembertons uzdrošinājās ceret, ka izpletņlēcēji devušies kaut kur talak. Pēc tam viņš tos ieraudzīja. Viri bija pat tuvāk, neka arheologs bija baidījies: dažu minušu laika, kamēr viņš atskrēja atpakaļ līdz pilij, ienaidnieki bija atbrīvojušies no izpletņiem, sapulcējušies un sākuši ceļu pa ieleju. Viņš redzēja tos izkārtojušos šaura līnija, virzoties uz priekšu pa raibajam olīvkoku audzēm, kas stiepās lejup uz pils pusi. Pembertons saskaitīja sešus vīrus ar cieši pieguļošam kaskam galva un vaļīgiem, zaļiem tērpiem, kas šķita dīvaini neērti cīņai, ja viņi izvēlētos ceļu uz rietumiem, viņi paietu talu garam sabrukušajai pilij. Šobrīd viņi devās tieši tai pretī.