- Tikai pārliecinājos, ka tai nav pieberts strihnīns.
Marina pati pret savu gribu iesmejas.
- Varu apsolīt, ka nogalināšu tevi pati savam rokam, nevis ar indi.
-labi. - Grants pacēla tasi un norija visu tās saturu viena malkā. Viņš skatijas, ka Marina dzer savējo. Viņai pašlaik bija divdesmit septiņi gadi, un viņa bija tievākā neka toreiz, kad Grants iekliboja viņas maja, bet sieviete nebija zaudējusi savu mežonīgo, neapvaldīto skaistumu. Jau toreiz Marina kopa ar brāli bija kļuvuši par tadam ka slavenibam atiJartiko jeb grieķu pretošanas kus- tiba. Turpmakajos menešos, Granta atbalstīti un apgadati, viņi kļuva par vienu no bistamakajiem ērkšķiem vāciešu miesa. Turklāt Grants un Marina bija mīļākie. Tā bija piesardzīga deka, kas jāslēpj gan no vāciešiem, gan grieķiem; viņi zaga īsus mirkļus ganu būdās un aiz apdrupušam mura sienām, parasti pašā dienas tveicē pirms naksnīgajam partizanu gaitām. Grants vel joprojām atcerējās, kā garšoja sviedri uz Marinas kakla; ka čabēja mirtes un oleandri; kā Marina vaidēja un viņš centās skaņas apslāpēt ar saviem skūpstiem. Tas bija drausms, neželigs laiks, bet sekss tādēļ bija vel jo kaisligaks un dzirkstošaks. Līdz tas viss beidzas svelmaina aprīļa dienā balto kalnu aizā, kur gaisu piesātinaja rozmarīns un kordits.
Grānts pamanīja, ka Marina viņu vēro, un steigšus iedzēra malku ūdens.
-Tatad tu ieradies mani brīdināt. Par ko? Pembertona gramatu?
Marina bija apvaldījusi emocijas un nu šķita rāmaka; viņas balsī skanēja ledaina pieklājībā, bet sievietes vaigi vēl joprojām kvēloja.
- Tas… - Grants bridi svārstījās. - Tas ir garš stāsts.
- Tad jau tev jasak no sakuma. - Marina atlaidas krēsla un sakrustoja rokas virs krūtīm. - Pastasti, kas ar tevi notika pēc Kre- tas.
- Es atgriezos Anglija. - Pat šajā aprautaja teikuma slepas neskaitāmi stāsti: piepūšama laiva, kas nakts aizsegā joņoja pretī krastam netālu no Duvras; kaila istabiņa Oldkomptonstrita virs kafejnīcas un piesardzīgi atbīdīti aizkari katru reizi, kad uz ielas paradījās policists; pusnakts sanaksmes izpostītu namu sienas. - Kadu dienu es gāju pa beikerstritu, un man krūtis ieskrēja vīrietis. Varda tieša nozīme ieskreja, gandrīz notrieca mani no kājām. Viņš ļoti atvainojas, ļoti nožēloja, gribēja izmaksat man tasi tējas. Viņš to piedavaja tik dedzīgi, ka es piekritu.
- Tas bija spiegs?
- Ja nemaldos, viņš stradaja Murks&tSpencer. Tas ir apģērbu veikals, -Grants paskaidroja, ieraudzījis Marinas neizpratne savilkto seju. - Bet viņš bija ebrejs. Viņš man pastastija par saviem draugiem, kuri cenšas pierunāt musu valdību atdot Palestmu ebrejiem. Dievs vien zina, ka viņi atrada mani, bet viņiem radās doma, ka es varētu sagadat ieročus.
-Un?
- Tas bija manos spēkos. Kara laika mēs nobēdzinājām ieročus pa visu Vidusjuras reģionu, un es biju pārliecināts, ka daži vel palikuši savas vietas. Viņi man iedeva naudu, es nopirku laivu un saku strādāt. Tu jau zini, ka tas notiek. Cilvēks kaut ko izdara, citi par to padzird un drīz vien ierodas ar tadam pašām pra- sibam. Hsam beiguši vienu karu, bet jau sakas cits. Diemžēl tagad amatieriem tas iepaticies, visi grib panakt profesionāļus un ir gatavi maksat naudu.
- Tatad tu viņiem piegādā ieročus, lai viņi cits citu nogalinātu.
Grants paraustīja plecus.
- Viņi to izdarītu tik un ta. Es tikai palīdzu izlīdzināt izredzes. Bet pirms trim nedeļam viss pajuka. Armija uzzinaja par manu nodarbošanos un jau gaidīja mani juras krasta. - Grānts paliecas uz priekšu. - Un talak kļūst interesanti. Cietuma pie manis iera- das kads virs. Angļu spiegs. Viņam bija nospļauties par Paies tinu un maniem ieročiem. Viņš tikai gribēja zināt, kur ir Pemberto- na piezīmju gramata.
Ari Marina liecās uz priekšu, stasta ieintereseta. Grants centas nedomāt par to, cik mazs attalums šķir viņu sejas.
- Ka gan viņš par to zinaja?
- Es to droši vien pieminēju sava atskaite - tas ir, ka Pembertons pirms nāves atdeva to man. Tas spiegs mani tikai iztaustīja, bet viņa alkas bija spēcīgas; viņš galu gala mēroja visu talo ceļu no Londonas, lai pajautatu, kas man zināms. Viņš man piedāvāja naudu, solīja atbrīvot no cietuma. Droši vien butu man piešķīris ari bruņinieka titulu, ja es palugtu.
- Ko tu viņam pateici?
- Un ka tev šķiet? Sutiju viņu elle.
- Bet viņš tik un ta izlaida tevi ara.
- Es aizbēgu.
- Un nekavejoties devies šurp. Kapec? Lai pats paņemtu gramatu?
Grants piepeši paliecās uz priekšu un satvēra Marinas plaukstas. Viņa pārsteigtā ievilka elpu un atravas, bet nespeja atbrīvoties.
- Lai tevi brīdinātu. Tas angļu spiegs brauca līdz pašai I'ales- tinai, lai noskaidrotu, vai ta ir mana īpašuma, un tas notika sešus gadus pec Pembertona nāves. Man viņš nešķiet labsirdīgs cilvēks. Viņš zina, ka grāmata bija pie manis; viņš zina par musu saikni un zina, ka tu pazini Pembertonu. Nepaies ilgs laiks, līdz viņš aptvers sakarības. - Grants cieši lūkojas sievietei acis. - Vai gramata ir pie tevis?
Marina centās izrauties no tveriena, dusmas atmezdama galvu.
- Ko tu ar to darīsi? Pārdosi tam cilvēkam?
Grānts palaida viņu vaļa, tik spēji atplezdams rokas, ka Marina atkrita krēsla. Viņas krūtis zem kleitas draudīgi cilājās, un at- risusi matu cirta atkal noslīga par vaigu.
- Atkarīgs no ta, ko atradīsim. Ja runa ir par dažiem saplēstiem podiem un zemē ieraktiem akmeņiem, kāpēc gan ne? bet, ja tur ir kaut kas vērtīgāks… - Grants bridi klusēja. - Tu strādāji pie Pembertona un reiz teici man, ka bērnībā Knosa bija tava smilšukaste. Ja viņš atrada kaut ko svarīgu, kaut ko visu šo pūļu vērtu, vai tiešām tevi neinteresē, kas tas bija?
Ceturta nodala
Marina noveda savu viesi leja uz pirmo stāvu - šķūni, kas pārvērsts par noliktavu zem dzīvojamas daļas. Pie sienam karajas labi ieeļļoti rīki zemes apstradašanai, un grīdu sedza salmu karta. Marina nometas uz ceļiem talakaja stūri un saka to attīrīt no pārklājumā, līdz skatienam atklajas plaisa, kas četrstūra forma stiepās apkart akmens plāksnei. Noņēmusi no sienas lauzni, Marina iebīdīja to plaisa un piespieda, lēnam celdama plāksni augša. Grānts nepiedavaja palīdzību, tikai staveja pie durvīm un pētīja apkartni. Viņu mocīja kāda ļauna nojauta, ko viņš nesaprata un varētu ari atgaiņat, tomēr no pieredzes zināja, ka tas ir bīstami.
Dzelzs nošķinda pret akmeni; Marina nosvieda lauzni. Pametis vel pēdējo skatienu lauka, Grants nostājās viņai blakus un ielūkojas bedre, kas pavērās. Ta bija apmēram trīs pēdas dziļa, divas pēdas plata un izklātā ar netīriem dēļiem. Pret bedres sienu bija atbalstīti trīs saiņi, ietīti kazadas, un paša apakša bija nolikta munīcijas kaste. Marina nogulās uz vedera, pastiepa roku un izvilka to ara. Slēdži noknikšķeja, vaks iečīkstējās, un tur jau ta bija. Kremkrasas lapas bija nodzeltējušas, un vāku rotaja ieroču eļļas traipi, bet uz monogrammas vel pietika zeltījuma, lai varētu izlasīt burtus DžMI 1P.
- laba paslēptuvē, - Grants pauda savu atzinību. - Ka tu zināji, ka gramata ir tik vērtīga?
- Četrdesmit trešaja gadā šeit bija kads virs, nacists, varda belzigs. Tu toreiz klīdi pa kontinentu. Viņš bija arheologs, bet nelīdzinājās Pembertonam. Viņš bija cūka. Viņš piespieda ļaudis strādāt ka vergus; daudzi nomira. Un viņš gribēja gramatu. Bs no bralena padzirdēju, ka viņš izpostījis Ariadnes villu, meklēdams Pembertona mantojumu. To neatradis, viņš sapulcēja visus kalpotājus, kuri tur strādājuši, un darīja ar tiem kaut ko neapraksta- mu, pulēdamies noskaidrot, kur dienasgramata pazudusi.