- Kapec viņš to gribēja?
- Ks viņu nesatiku, tapec nezinu. Ja butu satikusi, viņš jau butu miris.
Grānts lūkojas uz gramatu, un viņa domas joņoja neprātīga ātruma. Kas gan tik svarīgs taja paslēpts? Viņš atcerejas Pembertona navi; vecais virs bija pavadījis visu mužu pagatnes drošaja kuniņa un gaja boja vēstures jauna posma radīšanas bridi. Kurš no viņa atklajumiem varētu but tik nozīmīgs pēdējo tns gadu tuk- stošu laika?
- Vai tu to izlasīji? - Grants versas pie Marinas.
-Ne.
- Tu taču strādāji kopa ar Pembertonu. Vai tiešam tevi nemāca ziņkāre?
Marina noraidoši pamaja ar roku.
-Sakas karš. Es aizmirsu to dzīvi. Aizmirsu arheoloģiju, aizmirsu Pembertonu. Ja tu neatgrieztos, kads droši vien atraktu gramatu pec tūkstoš gadiem un ieliktu muzejā. - Marina uzmeta Grantam drūmu skatienu. - Žel, ka tu atgriezies. Citādi es varētu aizmirst ari tevi.
- Tad jau došos vien talak. - Grants pastiepa roku, grasīdamies paņemt gramatu, bet Marina nekustējās.
- Ko tu ar to darīsi?
- Izlasīšu. Noskaidrošu, vai… - Viņš apravas, jo Marina saka skaļi smieties. - Kas noticis?
- Nekas. - Viņas balss skanēja lietišķi, bet lupu kaktiņš noraustījās. - Ņem to. Izlasi. - Marina pasvieda gramatu pari šķu- nim. Cirānts to noķēra ar vienu roku un atvēra. Viņš palūkojas uz lapu, atšķīra citu un vēl vienu arvien pieaugošā aizkaitinajuma.
- Te viss ir grieķiski.
-Sengrieķu valoda. Ja tu varētu lasīt grieķiski tikpat labi, ka angliski, tas tik un ta līdzinātos meģinajumam izprast Čoseru.
- Nekad neesmu mēģinājis.
Marina savilka lupas, pauzdama, ka viņu tas nepārsteidz.
- Daudzi vārdi izskatas tapat ka modernaja valoda, bet dažiem ir pavisam cita nozīme un dažus tu vispār nesaprastu.
- Jēzus! Pembertons nav centies atvieglot mums dzīvi.
- Viņš vienmer rakstīja piezīmes sengrieķu valoda. Teica, ka ta jūtoties tuvāks pagatnei.
- Ja, tagad viņš ir tai pavisam tuvs. - Grants iedomājās, ka arheologa līķis droši vien vel joprojām guļ Knosās pamatos, kur viņš to bija apbedījis. - Velns un elle, ka man to izlasīt?
-Samekle vārdnīcu. - Marinas seja liesmoja neapvaldīta dedzība, ko Grants lieliski atcerejās. - Vel arī arheoloģijas vārdnīcu. Un kaudzi vēsturēs gramatu. Pat tad, ja spēsi to visu izlasīt, paies seši meneši, līdz sapratīsi, par ko viņš runaja.
Grants palūkojās uz gramatu. Kārtīgās neatšifrējamo burtu virknes šķita peldam acu priekša. Marina viņu tīšam tracinaja, tomēr runadama patiesību. Protams, Grants varētu gluži vienkārši pārdot gramatu, sameklēt to maitasgabalu no izlūkdienesta un noslēgt darījumu, bet ka gan pieprasīt īsto cenu, nezinot, ko viņš pārdod? Turklāt Grants nespēja atbrīvoties no vienkāršās, ietiepīgas vēlmes noskaidrot visu, ko kads viņam nevēlejas atklat.
- Varbūt… - Viņš uzmeta Marinai iesāņus skatienu. Sieviete staveja blakus bedrei, pie kleitas bija pieķērušies netīrumi un salmi, piere bija norasojusi sviedriem pec smaga darba, atbīdot akmens plāksni. Viņas lupas bija viegli pavērtas uzvaroša smaida, un tumšajas acis liesmoja izaicinājums. Marina jau bija pieņemusi lēmumu - bet liks viņam pacīnīties.
Grants nokremšļojas.
- Vai palīdzēsi man noskaidrot, kas Pembertonam bija slēpjams?
Viņi ienesa grāmatu maja un nolika uz galda. Grants gribēja sakt no beigām, secinadams, ka Pembertons savu atklajumu droši vien veicis neilgi pirms nāves, bet Marina uzstaja, ka gramata jaatver pirmaja lapa, un izlasīja visu, klusi murminadama vārdus. Grants aizdedza cigareti. Tālumā klabēja kazu zvani, un vēja čabēja aprikožu koku lapas. Ciemata visi patlaban aizvēra slē- ģus, gatavodamies pēcpusdienas snaudai. Vienīgas skaņas istaba bija kads rets sprakšķis kamīna un pāršķirto lapu čaukstoņa.
Grants veras lauka pa logu. Kreisaja puse, kur vijas ceļš uz krastu, kalna lēnam virzījās mašīna. Ta pazuda likuma, paradi- jas un atkal pazuda, zibsnīdama saulē ka spogulis. Grants juta pazīstamu kņudoņu vēdera.
- Cik ilgi vel? - viņš jautaja, puledamies runāt nevērīgi.
- Mūžību, ja turpināsi mani traucēt. - Marinas sejā vidēja spraiga interese. - Te ir daudz B raksta, ko es nesaprotu. Ja nemaldos, Pembertons centas to atšifrēt.
Grants nezinaja, kas ir B raksts, bet tieši šobrīd viņam tas ari nerūpēja. Mašīna bija nozudusi ciemata šaurajas ieliņas. Varbūt tas bija tikai vietejais dižmanis, kurš gribēja palielīties ar savu turību, vai ari ierēdnis no Heraklijas, ieradies atstat iespaidu uz iedzīvotājiem; vismaz Grants centas to sev iegalvot.
- Vai šeit paradas daudz automašīnu?
- Jorgosam tur tālāk ir fords.
Dažu simtu jardu attaluma melns, strups automobiļa priekšgals leni kustējās pa šauro ielu un iegriezās taka starp ābeļdārziem.
Grānts pieskaras revolverim, ko turēja aizbāztu aiz jostas.
- Vai taja munīcijas kaste bija ari lodes?
- Tikai gramata. Lodes es aizsutiju vāciešiem. - Aizkaitinājumu bija nomainījusi ziņkāre, un Marina pacēla skatienu. - Kapec tu jauta?
Mašīna apstājās pie vārtiem. Dzinējs mirkli drebeja un spēji apklusa. Laukā izkapa divi vīrieši melnos meteļos un cepurēm galvās; viens apgaja mašīnai apkart un izņēma no bagažnieka garu saini ar strupu galu, ievīstītu bruņa papīra.
- Jo mums ir viesi.
Grants izgrozījās caur nelielo lodziņu majas sētas puse un nolēca zeme. Aiz stūra skanēja naglotu zabaku klaudzoņa, mērojot ceļu lidz parades durvīm. Lai kas tie butu, viņi neslepas. Grants nebija pārliecināts, vai tās ir labas ziņas.
Soļi apstajas pie durvīm, un pret tam nobukšķeja dure. Neveikla skaņa liecinaja, ka tas ir smagnējs virs, kurš cenšas izturēties nepiespiesti. Vel viens bukšķis, un zabaki nepacietīgi pamiņajas.
Darza ramo mieru satricinaja ass troksnis, kam sekoja plīstoša koka skaņa un skaļš rībiens, durvīm atspragstot vaļa - droši vien naglota zābaka speriena rezultātā. Pēc brīža mēbeles smagi krita zeme un atvilktnes grabēdamas tika izrautas ara no savam vietām, to saturam izkaisoties pa grīdu. Marina staveja viņam blakus, niknuma saviebusies, un Grants satvēra viņas roku, iespiezdams nagus miesa.
- Vai otra majas gala ir logs?
Marina papurinaja galvu.
- Lieliski. Skrienam.
Turēdamies mājas aizsega, viņi strauji šķērsoja nelīdzeno zemi, pārmetās pari apdrupušai mura sienai un iekrita seklaja pakalna ieplaka. Zem kajam čirkstēja oļi un grants, bet nelūgtie viesi rūpīgi postīja maju, un troksnis apslapēja visas Granta un Marinas radītas skaņas. Viņš dzirdēja niknuma kliedzienus iekša, bet caur sienam nespēja atpazīt valodu. Varbūt angļu?
Gulēdami uz. vedera, abi rāpās augša. Nospriedis, ka nu jau ticis pietiekami talu, Grants ar mājienu lika Marinai apstaties. Pusdienlaika saule kveldeja viņam muguru, un krekls bija kļuvis slapjš grutaja kāpienā pret kalnu. Satvēris revolveri, Grants uzmanīgi paceļas augša un pameta skatienu par ieplakas malu.
Maja bija iestājies klusums. Grants no savas paslēptuvēs ne- redzeja parades durvis un mašīnu, bet dzīvojamas istabas loga bija manāms tumšs stāvs paša telpas vidu. Spriežot pec ta kustībām un žestiem, šķita, ka notiek kads strīds. Grānts pagriežas pret Marinu.
- Vai gramata ir pie tevis?
Viņa to nedaudz, pacēla gaisa. Nobružāto adas vaku tagad rotaļa vel dažas skrambas, bet nekas cits nebija noticis.
- Vai tapec viņi ieradušies?
- Nedomāju, ka viņus interesē tikai tava patīkama sabiedrība.