- Varbūt viņš atrada ari cilvēka skeletu ar galvaskausa ieaugušiem vērša ragiem un kamolu blakus?
- Nē. - Marina pievilka ceļgalus pie krūtīm. - Miti izkropļo pagatni. Bet šeit, Krēta, mitinājās pirmā Eiropas civilizācija, vairak ka tūkstoš gadu pirms Grieķijas zelta laikmeta un pusotru tūkstoti pirms Cezara, un pec trim tūkstošiem gadu tās eksistence bija saglabajusies tikai mītos. Bez tiem Knosās pils butu tikai akmeņu čupa. Un Evanss, beidzot celis to gaisma, deva civilizācijai minojiešu vardu, godinadams leģendāro karali Minoju.
Marinas seja mirdzēja zeltaina uguns atspīduma, it ka viņa bulu seno laiku sibilla, kas ielūkojas tala pagatne. Viņa pat nepamanīja Granta ciešo skatienu, līdz viņš, klusi ieklepojies, pavaicaja:
- Kads tam sakars ar gramatas tekstu?
- Minojieši atstaja ko vairak neka tikai drupas un senlietas. Viņi atstaja savu rakstību. Tai bija divi veidi - viens primitīvāks, ko Hvanss nodēvēja par A rakstu, un vēlāk attīstījies alfabēts jeb b raksts. Vairums piemeru atrasti iegravēti uz mala plāksnēm, kas apdega pils ugunsgrēka.
- Un kas uz tam rakstīts?
- Neviens to nezina, jo neviens nav spējis rakstu atšifrēt. Tas ir viens no arheoloģijas lielajiem noslepumiem.
Grants atkal uzlukoja gramatu.
- Vai Pembertons centās to izprast?
- Strādājot šaja joma, to cenšas visi. Arheologiem tas ir kaut kas līdzīgs krustvārdu miklai, ar ko nodarboties ziemas vakaros pie kamīna. Cik zinu, Pembertonam nekas neizdevās.
- Varbūt kaut kas ir gramata?
- Ne. - Marina paršķira dažas lapas. - Viss ir parak kārtīgs. Viņš nokopējis dažus gravējumus, bet nav mēģinājis tos tulkot.
- Kas ir šis? - Grants iedūra pirkstu gramata. Virs dažam B raksta rindiņām bija savilkti vienkārši līniju zīmējumi. Tie izska- tijas ka veidoti ar bērna roku: divi trīsstūri, starp kuriem iezimets mazs, ragains kvadrats, un zem ta stiepās divas robainu līniju virknes. Lapas vidu virs ši neizprotamā ansambļa bija uzzīmēts kads stilizēts dzīvnieks, kurš šķietami lidoja virs apaļa kupola, un abas puses tam bija putni.
- Droši vien mīnojiešu radīts attēls, - Marina nomurminaja. - Bet es to neesmu redzējusi. Tas nepieder Knosās kolekcijai. - Viņa pievērsās nakamajai lappusei. Taja bija tikai trīs rindiņas grieķu valoda. Neka cita gramata vairs nebija.
- Kas tur rakstīts? - Grants jautaja.
Traka tur Ķilda un Burzma, bet šausmīga Nave starp viņiem
Aizrauj gan neievainotu, gan tikko kā triektu ar šķēpu,
Vilkdama krituša līķi aiz kājām caur kareivju rindām.
Varbūt vainojami bija dumi, kas plūda no uguns, bet Marinas balss kļuva zemāka un acis sariesās asaras.
-Tas ir Homērs. "Iliada". Pembertons acīmredzot to lasīja, kad ieradas vācieši. Tas ir pēdējais, ko viņš uzrakstīja. Nekāda sakara ar attēlu. - Viņa atgriežas iepriekšējā lapa un ilgi lūkojās uz zīmējumu, it ka ši piepūle varētu likt izžūt asaram. - Ikonografija… - Marina dziļi ievilka elpu. - Pec ikonografijas spriežot, attēls datējams ar vidējo vai velo Minoja periodu. Zigzaga līnijas droši vien ir tikai ornaments, kaut gan to iespejams uztvert ari ka ūdens simbolu. Dzīvnieks augša… - Viņa samiedza acis un pacēla gramatu tuvāk ugunij. - Varbūt lauva vai sfinksa… Lai nu kā, tas ataino sargu vai aizstavi. Iespejama saistība ar karalisko dzimtu. Putni ir dūjas, kas parasti simbolizē vietas svētumu. Šaja gadījumā secinājumus apstiprina ari svētvieta attēla centra.
- Kā tu zini, ka ta ir svetvieta?
- Vērša ragi virsu. Tie parasti nozīme mīnojiešu svetvietas. Tapat ka krusts uz kādas ēkas nozīmē baznīcu.
Marina ilgi vēroja liesmas. Grants nezināja, vai viņa doma par attēlu vai Pembertonu, bet drošības pēc paņēma gramatu, lai viņa to neiemestu uguni. Viņš palūkojās uz attēlu, atbalstīja grāmatu pret ceļgalu un atlauza abas puses vaļa. Grāmatas muguriņa protestejot iečīkstējās, un Marina pacēla skatienu.
- Uzmanies.
- Ko nozīme… - Grants aplaizīja lupas, pūledamies skaidri nolasīt nepazīstamos burtus. - Pha… raggi… ton… Nekron?
- Pharangi ton Nekron? Kur tu to redzi?
Grants pacēla gramatu un paradīja to Marinai. I ,apas iekšma- la blakus attēlam stabiņa bija uzrakstīti trīs grieķu vardi, gandrīz pazuduši iesejuma rievā. Marina izrava gramatu Grantam no rokam un neticīgi to uzlukoja.
- Protams, - viņa nomurminaja. - Pharangi ton Nekron.
- Kas viņš ir?
- Tā ir vieta. Ieleja. Austrumu krastā netālu no Zakrosas ciemata. Tas nozīme… - Marina bridi domaja. - Mirušo ieleja.
- Daudzsološi.
Piektā nodala
Mirušo ieleja, Kreta
Sarkanās klintis slejas augstu gaisā, saule mirdzēdamas, bet aizas rieva ieleju apēnoja platanu un oleandru biezoknis. Grants paeela skatienu un lūkojās cauri lapotnei, pielicis plaukstu pie acīm. Viņi atradas plašā kanjona, kas pakapeniski stiepās uz juras pusi. Talu augša klinti izroboja tumši caurumi.
- Tie ir kapi. - Marinas melna kleita kada ciemata pa ceļam bija iemainīta pret vaļīgām, zaļam armijas biksēm un blūzi ar isām piedurknēm, atpogatu tieši tik daudz, lai Grants slepšus pamestu skatienu uz Marinu brīžos, kad viņa to šķietami neredzeja. Sievietes tumšie mati bija sasieti astē, un viņai gan nebija nekādās kosmētikas, bet trijās gājienā pavaditajas dienas viņas ada bija ieguvusi mirdzoši bruņu nokrāsu. Pleca viņai bija uzmests virves ritulis.
- Šajās alas cilvēki tiek apglabati jau kopš minojiešu laikiem, - Marina turpinaja. - Tapec to sauc par Mirušo ieleju.
- Man tā neizskatās īpaši biedejoša. Saulīte spīd, puķes zied, putniņi čivina.
- Vispār grieķi putnus uzskata par nāves vēstnešiem, kas nes ziņas no aizsaules un atpakaļ.
- Ak ta. - Šķita, ka līksmajas putnu dziesmas ieskanas draudīga nots. - Vai kads ir pētījis alas?
- Visos laikos. - Marina sarauca degunu. - Nepaiet ilgs laiks, līdz vienas paaudzes svētās relikvijas kļūst par vieglu laupījumu nakamajai. Arheologi atraduši dažus senus apbedījumus, bet vairums pazuda jau ļoti sen.
- Kāpēc tad…
- Mēs nenācām šeit kapu deļ. - Marina izvilka no kabatas papīra lapu, uz kuras bija nokopējusi Pembertona zīmējumu. - Vai redzi ragus? Mēs meklejam svētvietu.
- Vai tad tas nav viens un tas pats?
- Minojieši neapglabaja mirušos tempļos. To nedarīja neviens, līdz paradijas kristieši. Senos ļaudis ķertu trieka no domas vien, ka mirušie tiek ienesti dzīvo mītnes. Agrāk tos apglabaja miroņu pilsētas jeb nekropolēs. Piemēram, šajas alas.
- Kur mums meklet templi?
Marina bridi domaja.
- Hogārts, vel viens arheologs, tūkstoš deviņsimt pirmaja gada veica izrakumus aizas ieeja. Viņš atrada vairakas minojiešu ēkas, bet nevienu svētvietu.
- Varbūt Pembertonam paveicās vairāk. - Grants paņēma zīmējumu un to rūpīgi aplūkoja. - Tu teici, ka zigzaga līnijas var attēlot ūdeni, vai ne?
- Vai ari tas ir mtajums. Es nevani apgalvot…
- Skaties. - Grānts pacēla lapu un skatījās uz priekšu ieleja. - Šie divi trīsstūri apzīmē aizas malas. Priekša ir jura. Un šeit, - viņš iedūra pirkstu attēla vidu, - ir templis.
Marinas seja atspoguļojas šaubas.
- Pieņemums, ka minojieši savā māksla šadi izmantojuši telpas attēlojumu, man izklausas aiz matiem pievilkts.
- Muļķības. Viņi zīmēja, ko redzeja.
- Vai tiešam? - Marinas balsi ieskanejas ledaina nots. - Un ka tu zini, ko viņi redzēja pirms daudziem tūkstošiem gadu? Ja jau par to runājām, kā tu izskaidro lauvu, kurš karajas gaisa? Vai ari to viņi redzēja?