- Varbūt tas ir mākonis.
- Un kupols apakša? Varavīksne?
- Vai tev ir kada labaka doma?
Marina nopūtās.
-Ne.
Tomēr Granta uzvarai bija iss mūžs. Kanjons beidzas gandrīz pusjudzi pirms krasta, un atlikušo joslu veidoja izkaltuši lauki.
- hogarta atrastajam drupām jabut kaut kur šeit, - Marina bezspēcīgās dusmās paziņoja un ielūkojas attēla. - Kas Pembertonam šeit lika iedomāties par Mirušo ieleju?
Viena no laukiem izkāmējis vērsis vilka arklu, kas šķēla sauso augsni. Tam blakus stāvēja zemnieks ar tvida žaketi mugura un ar stibu sita lopam pa sanu, bet drukna sieviete ar šalli ap galvu vēroja notiekošo. Abi klusēdami skatijas, ka viņiem tuvojas Grants un Marina.
- Kal i mēra sus, - Marina uzsauca.
-Kalimera. - Zemnieks atspiedās pret stibu un piekala viņai skatienu. Vīrieša sieva savukart uz lūkoja Marinu ta, it ka viņa nupat butu nokāpusi no Parīzes rēvijas skatuves.
Nedaudz stomidamas, Marina uzsaka sarunu. Grants grieķiski saprata pietiekami labi, lai sekotu notiekošajam, ja uzmanīgi klausītos, bet viņš pat nepulejas to darīt. Kaut kas viņu satrauca. Pembertons bija uzrakstījis vārdus "Mirušo ieleja" piezīmju gra- matas mala, bet ši nebija īsta vieta. Grants pagriezās un pameta skatienu atpakaļ aiza. Tā aizstiepās likuma pa kreisi, tadeļ no Granta pozīcijas izskatījās, ka ieleja spēji beidzas ar stāvu klints sienu. Un talak, šķietami ceļoties tieši no aizas vidus, atradas ku- polveidīgs pakalns.
- Viņš teica, ka nevienu nav redzejis.
- Ka, ludzu?
Domu gājiens bija iztraucēts, un Grants pagriezās. Zemnieks vel joprojām nekustīgi stāvēja lauka mala un viņus vēroja. Sieva bija novērsusies un cītīgi dzina vērsi uz priekšu.
-Zemnieks. Viņš teica, ka nav redzējis angļu arheologu. Varbūt viņš melo; angļi šeit nav īpaši iemīļoti, kopš sakat veidot viltus valdības Atēnas.
- Ta nav mana vaina, - Grants noteica. - bet paskaties sev aiz muguras.
Marina pagriezās.
- Uz ko man jaskatās?
- I uk, kas te attēlots. - Grants pacēla lapu, kas vēja raustijas, un turēja to pretī ainavai. - Klintis abas pusēs, jura šaja gala un pakalns ielejas vidu. - Augstu gaisa virs izliektas virsotnes laiski planēja vanags. - Te ir pat putni.
- Un lidojošais lauva?
- Vel guļ. - Grants plati pasmaidīja. - Mēģināsim to pamo- dinat.
Viņi lauza ceļu starp kokiem un laukakmeņiem, kas bija sakrituši izžuvušajā strauta gultne. Nokļuvuši aizā, kur augstu gaisa slejas klintis, viņi drīz vien vairs nevareja saskatīt virsotni, bet tur- pinaja iet uz priekšu, puledamies nepazaudet virzienu.
- Minojieši bieži vien izveidoja svētvietas kalnu virsotnes, - Marina ierunājās, smagi vilkdama elpu. bija jau gandrīz dienas vidus, un viņas blūze lipa pie adas. - Varbūt mums vajadzētu uzkāpt klintī.
- No augšas viss izskatīsies tieši tapat, - Grants ietiepīgi paziņoja. - Un attēla templis ir zem virsotnes.
- Es taču tev teicu, ka nedrīkst… - Marina apravās un pārsteigtā iekliedzas. Paspraukusies Grantam garām, viņa piegaja pie laukakmens takas mala. Uz ta, gandrīz pilnīgi paslēpušies zem oleandra zariem, bija sakrauti četri akmeņi, veidojot piramīdu. Marina to izjauca. Apakša iespīdējās plana, gluda sudraba plāksnīte.
- Minojiešu dārgumi? - Grants jautaja.
- "Fry's Turkish Delight." - Marina apgrieza foliju otrādi un paradīja viņam iesaiņojumu. - Pembertons tos dievinaja. Atveda katru reizi, kad brauca uz Angliju.
- Pilns austrumniecisku cerību, - Grants izbrīnīts nomurmināja. - Interesanti, kādus vel pārsteigumus viņš mums atstajis.
Marina pārrāpās akmenim pari un nozuda biežņa. Nožēla papurinājis galvu, Grants viņai sekoja cauri kokiem, līdz tie atka- pās un parādijas kalna kaila nogāze. Marina bija nometusies ceļos pie akmens par kāres.
- Vai tas ir templis? - Akmens izskatijas parak zems, lai kads varētu zem ta iehst.
- Paskaties pats.
Grants pietupas. Zem akmens bija izklāts maisaudekls, uz kura novietots divpusīgs cirvis, lapsta un petrolejas lampa. Viss bija sarūsējis, bet vel varēja izlasīt burtus, kas uzkrāsoti uz darbarīku koka spaliem: B.S.A.
- Britu skola Atēnas, - Marina paskaidroja. - Viņi vadīja izrakumus Knosa. Pembertons stradaja viņu laba.
Grants izvilka āra lāpstu un piedauzīja ar to pie akmens. At- dalijas dažas rūsas plēksnēs, kas nolidoja zeme, un ieleju paršal- ca sērīga atbalss. Grānts vainīgi pameta skatienu apkart.
- Man šķita, ka mēs cenšamies slēpties, - Marina noteica, viegli saraukdama uzaci.
- Vēl neesam atraduši neko slēpšanās vērtu.
Marina noņēma no pleca virves rituli, piesēja vienu galu pie cirvja kata un saka rāpties pari milzīgajiem akmeņiem. G.rants pagaidīja, līdz bija drošs, ka izkustinātie akmeņi nekritīs viņam uz galvas, un sekoja sievietei.
Sākuma ceļš nebija grūts, jo bija tikai jātiek no viena akmens līdz otram. Bet drīz vien milzeņu vieta paradijas sīki oļi, kas saka slīdēt prom, tiklīdz Grants tiem uzkapa. Virzīšanās augšup pa nogāzi kļuva par skriešanas sacīkstēm, izmisīgiem centieniem tikt augša atrak, neka ripojošie oļi vilka viņu atpakaļ. Pēc tam beidzās ari šis posms un sakas stava, sarkana klints siena, un Grantam vajadzēja pieķerties pie koka saknes, lai nenoslīdētu atpakaļ līdz zemei. Viņam pie labas rokas karajas virves gals. Grants to satvēra un vilkās augšup, likdams plaukstu virs plaukstas, līdz, mirkdams sviedros un nepārtraukti lamadamies, pārvēlās pari klints malai.
- Vai jus ar Pembertonu vienmer ta mocījāties? - viņš jautaja, smagi elpodams.
- Nē. Bet ir acīmredzams, ka viņš to darīja pats uz savu roku.
Grants smagnēji uztrausas kajas, pacēla roku, lai notrauktu
putekļus no krekla… un pārsteigts sastinga. Viņi bija uzrāpušies augstak, neka Grantam šķita, un nokļuvuši uz akmens izciļņa pusceļa līdz klinšu virsotnēm tūkstoš pedu augstuma. Tas slejas talu virs galvas, tik reibinoši stāvas, ka Grants pat neuzdrošinājās pacelt skatienu, baidīdamies zaudēt līdzsvaru. Lejup pavērās skats uz zaļo lentu aizas dibena, kas vijas pretī taluma mirdzošajai jūrai. Bet Grants skatijas uz sienu: vieta, kur klints sastapas ar izcilni, akmens virsmu šķēla tumša plaisa, tieši tik plata, lai cilvēks varētu izspraukties tai cauri. Virs tās, gandrīz nepamanams parkares ena, bija iecirsts padziļinājums, ko rotaļa akmens plāksne.
Kustedamies ļoti piesardzīgi, Grants tuvojas zīmējumam. Trīs tūkstoši gadu bija to nodeldējuši; no raksta, kas reiz bijis krāšņs un skaidrs, vairs bija redzams tikai gandrīz izzudis apveids. Ķetnas un zobi zaudējuši asumu, krepes saplakušas, saspringtie muskuļi pagaisuši. Tas viss tomēr netrauceja Grantam to nekavējoties pazīt. Viņš izvilka no kabatas sagumzīto papīra lapu un pacēla gaisa.
- Luk, tavs lidojošais lauva.
Marina apbrīna vai nosodījuma papurinaja galvu (Grantam nebija ne jausmas, ka tulkot šo žestu), paņēma Pembertona lampu un to sapurinaja. Iekšā nošļakstēja dažas piles ļoti vecas petrolejas.
- Nav dakts.
Marina izņēma no bikšu kabatas nazi, atvaza to un nogrieza šauru auduma stremeli no blūzes piedurknes. Viņa savija to starp pirkstiem un ievilka lampa.
Grants pastiepa šķiltavas.
- ļauj man.
Kokvilnas dakti nolaizīja liesmu mele, tik tikko redzama spo- žaja saules gaisma. Marina devas pretī plaisai, bet Grants bija ātrāks. Viņš izņēma lampu Marinai no rokas, nostājās viņai priekšā un izvilka no maksts revolveri.