Выбрать главу

-    Es iešu pirmais.

Grants iespraucas plaisa. Pec desmit jardiem telpa kļuva pla- taka. Viņš apstajas un pacēla lampu, gaidīdams kadu nepatīka­mu pārsteigumu - un tik tikko paguva pierast pie tumsas, kad viņam mugura ieduras ass elkonis, stumjot viņu uz priekšu. Grants ieklupa iekšā, vicinadams lampu, lai ta nenokristu zeme un nesašķīstu gabalos, beidzot atguvis līdzsvaru, viņš pagriežas.

Marina stāvēja ieeja un izskatijas vainīga.

-    Piedod. Es nepamanīju, ka apstajies.

-   Tev paveicās, ka te nav bezdibenis, kas mani apritu.

Tomēr Grantam nebija laika dusmoties. Viņa skatienam pave­ras kambaris, kura sienas vel joprojām kropļoja tūkstošiem gadu vecas retas, ko bija atstajuši vara instrumenti, izkaļot šo vietu klin­tī. Gar talako malu stiepās akmens sols, virs kura dziļa niša bija ievietota otrādi apgazta vaze. Pret solu bija atsliets siets koka rā­mi, ķelle, svērtenis, suka un vel viens šokolādes papīriņš. Sola ga­ruma bija izkārtota statuešu un senlietu rinda - gluži ka muzeja. Grānts un Marina nometās ceļos tiem pretī tapat, ka pirms dau­dziem tūkstošiem gadu to droši vien darīja pielūdzeji.

-    Ši izskatas pec šķīstīšanas bļodas, - Marina ieminejās, pa­ņemdama roka seklu, no purpurkrasas akmens izdobtu trauku. Viņas balsi skanēja patiesa apbrīna. Viņa godbijīgi nolika senlie­tu atpakaļ un pacēla citu. Ta bija izkrāsota statuete ar lapsenes vidukli, kupliem svārkiem un rokam, kas bija izplestas ka spārni. Ta līdzinājās eņģelim, bet Grants pamanīja, ka īsa jaciņa, kas ieter- pa statuetes ķermeņa augšdaļu, bija pavērta un atklāja skatienam kuplas krūtis, gandrīz perpendikulāras pārējām stāvam.

-   Glīti pupi.

Marina drūmi sarauca pieri.

-    Tā ir minojiešu galvenā dieviete, visas auglības un varas avots. Šadi elki ir bieži sastopami.

Grants pieliecās viņai klat un cieši nopētīja statueti.

-    Kas ir tās vijīgās līnijas uz rokam?

-   Čūskas. - Marina pacēla figuriņu pie lampas. Tuvuma Grants to redzēja daudz skaidrāk: čūska locījās augšup pa vienu roku, pari kailajiem pleciem un lejup līdz otrai plaukstai. Līnijas uz krū­tīm, ko viņš bija noturējis par jaciņas malu, patiesība bija vel di­vas čūskas; viena saritinājusies dievietei ap krūtīm, otra karajas par gurniem un starp svārkiem.

-    Bīstama sieviete, - Marina klirigi noteica. - Tev klātos plāni.

-    Dievietes nav mana gaume.

Marina nolika figūriņu vieta un aplūkoja pārējo kolekciju. Lie­lākā daļa priekšmetu bija saplīsuši gabalos, un Pembertons tos sakartojis pec piederības: ziloņkaula šķepeles, pusducis zīmog- akmeņu ar miniatūriem gravējumiem, divi abpusīgie cirvji un dau­dzas mala lauskas, sakrautas dažadas kaudzes.

-    Interesanti. - Marina paņēma divas lauskas no vistālākās čupas un salika tas kopa. - Vairums atklato senlietu pieder pie vidēja Minoja perioda, apmēram pirms trīsarpus tūkstošiem ga­du, bet šīs ir daudz jaunakas. Izskatas, ka templi pameta, bet vē­lāk atklaja no jauna.

-Cik velak?

-Teiksim, pirms trīs tūkstošiem gadu.

Grants nožāvājās.

-   Man tas visas ir vecas ziņas, saldumiņ. - Viņš pārlaida ska­tienu par priekšmetiem, kas bija izkārtoti uz sola. - Cik tas viss ir vērts?

-   Arheoloģiska ziņa tas ir nozimigs atklajums. Dievietes sta­tuete nav nekas ļoti rets, toties ta ir ļoti labi saglabajusies. Visvēr­tīgākie droši vien ir mala veidojumi. Ja varēsim noteikt to vecu­mu, mes daudz uzzināsim par salas apdzīvojuma vēsturi. - Marina sarauca pieri. - Mums ļoti noderētu informācijā par no- slaņošanos. Interesanti, kāpēc Pembertons nesaka… - Viņa apklu­sa, pamanījusi Granta garlaikoto smīnu. - Kapec tu uz mani ta skaties?

-   Man ir pilnīgi vienalga, cik aizraujošas šīs drazas šķiet ar­heologiem. Mani interesē tikai viens: cik tas viss ir vērts.

-    Vai tu nedoma ne par ko citu? - Marinas balsī ieskanējās rūgta vilšanas. - Puse šīs pasaules ir sagrauta, otra puse nevar atļauties sevi pabarot. Tu nekļūsi bagats, tirgojot retajam zināmās civilizācijas drumslas. Ja velies raust naudu, atgriezies pie saviem ieročiem. Cilvēki vienmēr kaut kur atrod naudu, lai nogalinātu.

Viņa novērsās, bet Grants satvēra viņas elkoni un spēji parā­va sievieti atpakaļ.

-    Vai tev tiešam šķiet, ka es veļos stiept visas šīs lauskas uz kaut kadu bodīti un dabūt nieka grašus? Padomā. Tas patīkamais vīrs no izlūkošanas dienesta mēroja talu ceļu uz Palestīnu, lai no­skaidrotu, vai Pembertona gramata ir pie manis, un es neticu, ka viņam padoma bija kolekcijas vākšana britu muzejam. Viņaprat, gramata ir kaut kas nozīmīgs, vērtīgs ļaudīm, kas tirgo tēraudu un naftu, ieročus un dzīvības. Tāpēc es tev jautāju: vai šīs senlie­tas ir vērtīgas? Jo preteja gadījuma viņi kļūdījušies vai ari mēs esam nepareizaja vieta.

Grants atkapas. Ala gaiss bija smacējoši karsts, bet Marina trī­cēja.

-   Šeit ir daži priekšmeti, kas interesetu zinātniekus, - viņa klu­si atbildēja. - Neko citu es neredzu.

-   Kas ir šis?

Grants pavērsa laternu pret iedobi talakaja siena. Vispirms viņš bija noturējis tas saturu par otrādi apgaztu vazi, bet, palū­kojies ciešāk, ieraudzīja divas pēdas augstu akmens veidojumu, kas algadinaja ieroča lodi, un malas tam bija iegravētas reljefas līnijas, kas bieži krustojas. Virsma bija sekls iedobums.

-   Tas… - Marina ilgi, neticīgi uzlukoja akmeni. - Tas ir ļoti ne­parasts. Ne jau vērtīgs naudas izteiksme, - viņa kodīgi piemeti­nāja, - bet ļoti reti sastopams. Ja nemaldos, tas ir svētais akmens. Droši vien meteorīts, kaut gan šī acīmredzami ir kopija. Varbūt taja iedobe reiz atradas gabals īsta akmens… vai ari kada elkdie- viba. - Marina parlaida pirkstus par auksto akmens virsmu; tas bija maigs glāsts. - Vai esi redzejis Delfu orākulu?

-   Reiz. es tur tuvuma uzspridzināju vilcienu. Man gan nebija laika apmeklet tūrisma objektus.

-   Tur ir kaut kas līdzīgs. Oinphalos jeb pasaules naba. Krēta ir atrastas freskas, kurās attēloti šadi akmeņi, bet neviens vēl nav redzējis kaut ko tādu.

-    Es tik un ta nesaprotu, kapec… Kas tas bija?

Grānts apsviedas apkart. Viņam roka iemirdzejas revolvera spals, bet jau nakama bndi viņš ar veiklu kustību iebaza roku lam­pa un nospieda dakti. Telpu nekavējoties pārņēma tumsa.

-    Paliec šeit. - Grants pastiepa roku un iegrūda Marinu alas stūri, bet pats klusi paspēra divus soļus pa kreisi, lai neatrastos tieši pretī ieejai.

-    Kas noticis?

Atbilde nebija nepieciešama. No ejas atpluda krītošu akmeņu troksnis, kam sekoja balss, kas angliski ladejas. Grants pacēla re­volveri pret ieeju. Viņš dzirdēja čirkstoņu un apslāpētas lamas, kad kads centas ielauzties iekša šauraja atvere, un tuht pec tam atskanēja klusi soļi. Granta pirksts apvijas ap gaili.

Tumsu paršķela nespodrs kabatas lukturīša stars, kas ka tau­renis skraidīja pa grīdu, sienu, griestiem, līdz apstajas uz Granta revolvera stobra.

- Es tiešām ceru, ka tu negrasies mani nošaut.

Sestā nodala

Grants nepamirkšķināja ne acu un turpināja mērķēt uz viesi. Tas pavisam mierīgs pielieca galvu, ienakdams nelielajā kamba­ri, un nostājās ieejā. Bija redzams tikai siluets pret nespodro die­nasgaismu, kas ieplūda ala.

-    Kas viņš ir? - Marina jautaja.

-   Ja nemaldos, musu iepriekšēja tikšanas reize es nenosaucu savu vardu. - Vīrietis pagrieza luktura staru sev seja, atkladams skatienam īsi apcirptus, rudus matus, retas ūsas un šauru, smai­lu seju. - Mjuirs. - Viņš nepasniedza roku. - Mes ar Grantu esam tikušies. Un jus droši vien esat Marina Papadžianopoulu. Mums un vāciešiem, kad tiem vel bija šeit kas darams, pazīstama ar Atē­nas vardu.