- Jus esat labi informēts.
- Es ar interesi sekoju līdzi jusu piedzīvojumiem. Un pēdējas trīs dienas darīju to vel aizrautigak. - Viņš iesmējās. - Jus nebūt neatvieglojat mums dzīvi. Gandrīz jus pazaudējam, kad aizlavi- jaties prom no Arkanas.
- Varbūt jums nevajadzeja sūtīt savus izsitējus.
Mjuirs pacēla plaukstas.
- Man ar to nebija nekada sakara.
- Kas tad tie bija?
- Sāncenši. Viņi…
Eja Mjuiram aiz muguras atskanēja varenas šķavas. Mjuirs metas sānis - un paspēja tieši laika, pirms kambari nodardeja revolvera šāviens.
- Jēzus, Marija un visi svetie, - Mjuirs noelsa. - Tu katlam izšausi aci.
Ausim vel zvanot pec skaja trokšņa, Grants izdzirda drebošu balsi, kas no ejas šausmas sauca:
- Nešaujiet!
Grānts atkal pavērsa ieroci pret Mjuiru.
-Ja spersiet kaut soli tuvāk, Mjuira kunga smadzenes rotas ši kambara sienas, - viņš uzsauca un piekala skatienu Mjuiram. - Ko tu atvedi līdzi?
Mjuira lukturītis bija nokritis zeme, bet šauraja telpā tas tik un ta vel meta pietiekami daudz, gaismas, lai butu redzams, cik bala ir viņa seja.
- Nevienu, par ko jums jauztraucas.
Grants bridi vilcinājās, līdz pieņēma lēmumu.
- Metiet zeme ieroci un lēnām nāciet man pretī.
- Man nav ieroča, - panikas pārņemtā balss protesteja. - Vai man…
- Nāciet šurp!
Marina pacēla lukturīti un virzīja ta staru uz ejas pusi. Neredzamais viesis ieklepojas, un atskanēja ādas kurpju švīkstoņa pret akmeni. Viņš iegaja gaismas loka, sparīgi mirkšķinādams acis, pacēlis rokas tik augstu, cik to pieļava zemie griesti. Apaļīgo seju, grumbām izvagotu, bet savadi jauneklīgu, ieskava sniegbaltu matu kodeļa, bet vaigi un deguns saule bija apdeguši sarkani. Zem divām varenam, kuplam uzacim vērās bali zilas acis - satraukuma pilnas, tomēr pamazam tajas atausa izbrīna, ieraugot alas saturu.
-Apbrīnojami, - viņš izdvesa.
Gaisotne ala bija mainījusies, kļuvusi mierīgāka. Grants juta, ka sāk zaudēt vadību par notiekošo.
- Kas tas tads? - viņš noprasīja, pagrūzdams revolveri uz Mjuira pusi.
-Artūrs Rīds. Klasiskas filoloģijas profesors Oksforda.
- Vai drīkstu? - Rīds pasniedzas pretī Marinai, kura atmeta mala visu piesardzību un java profesoram izņemt viņai no rokas lukturīti.
- Apbrīnojami, - Rīds atkartoja, lūkodamies uz priekšmetiem, kas bija sakārtoti uz sola. - Ja nemaldos, tas ir svētais akmens.
- Mes domājām tapat, - Grants piebilda. I'ats nezinadams kāpēc, viņš piepeši juta neparvaramu velmi uzvesties pec iespe- jas labak, gluži ka zens, kurš izrauts no savas mājiņās kokā un piespiests dzert teju kopa ar kadu mazpazīstamu tanti.
Mjuirs iebāza roku kabata, sastinga, ieraudzījis Granta plaukstu ciešāk aptveram revolvera spalu, un iesmejas.
- Nesatraucies. - Viņš izvilka ziloņkaula etviju. - Vai velies vienu?
Grants šobrīd butu gatavs nogalinat, lai dabutu cigareti, bet vēl nebija gatavs pieņemt Mjuira velti.
- I abak pastasti, kas te notiek.
Mjuirs uzšķīla sērkociņu, papildinadams luktura elektrisko gaismu ar siltu uguntiņu.
- Tu laikam doma, ka esmu tev paradā paskaidrojumu?
Telpas tālakaja mala iešņirkslējās akmens, un visi tris apsvie-
das apkart. Rīds bija nometies ceļos uz. sola blakus nišai siena. Viņš acīmredzot bija nocēlis svēto akmeni no paaugstina juma vai vismaz pamanījies to atgazt atpakaļ, atklajot skatienam tumšu iedobi.
- Vai kads, ludzu, varētu man palīdzēt?
Grānts un Mjuirs ilgi lūkojas viens uz otru par revolvera stobru. Marina dusmīga izpūta elpu un piegaja Kidam klat.
-Apakša kaut kas ir, - viņš paskaidroja. - Vai varat līdz tam aizsniegties?
Marina pieliecās. Pēc brīža no iedobes iznira viņas roka, kas turēja sažņaugtu kaut ko mazu, plakanu un cietu. Viņa to nopeti- ja, pagrieza otrādi un pārsteigumā ieelsas. Neteikusi ne varda, viņa pasniedza atradumu Rīdām.
- Apbrīnojami, - profesors nočukstēja.
Grānts pacēla revolvera drošinātāju.
- Nu ta, - viņš noteica. - Tagad kads paskaidrojiet man, kas te notiek.
Viņi apsēdas uz klintsradzes alas ārpuse un ilgi miedza acis, kas nebija pieradušas pie gaismas. Rīds bija uzlicis galva tropu cepuri ar platu malu; viņš izvēlējās vietu uz akmens un nomizoja apelsīnu. Marina turēja revolveri, nomērķētu uz Mjuini, bet Grants tikmēr grozīja rokas atradumu. Tā bija mala plāksnīte ceturtdaļ- collas biezuma un apmēram tikpat liela ka viņa plauksta; stūri bija noapaļoti un virsma gluda, izņemot apakšu, kur robaina mala liecinaja par nolauztu fragmentu. Gadi, zeme un uguns bija notraipījuši malu, bet taja iespiestie raksti vel joprojām bija pietiekami skaidri. Vienu pusi sedza nepazīstami, sīki simboli daudzas rindas, iegravēti mitra mala un apdedzinati, lai saglabatos mu- žīgi.
- Tas ir lineārais b raksts?
- Ja, - Marina un Rīds vienbalsīgi atsaucas un līksmi saskatījās, priecādamies par to, cik līdzīgi darbojas abu prāts.
Grants parlaida pirkstu par simboliem, aptaustīdams raupjos sturus un dziļos gravējumus, it ka pieskāriens ļautu viņam just seno noslēpumu pulsu. Ko tie vēstu? Viņš apgrieza plāksnīti otrādi. Apakša nekas nebija rakstīts; mals bija gluds un plakans, un taja vel rēgojas plāksnītes mīcītājā atstatie plaukstu nospiedumi. bet ši puse nebija pilnīgi tukša. Grants atbalstīja Pembertona gramatu pret ceļgalu, ar plāksnīti nospiezdams lapu, un parmaiņus lūkojas uz gramatu un malu. Vienu zīmējumu veidoja l'embertona drošas tintes līnijas, otrs bija uzkrāsots, aplupis un izbalojis, bet līdzība bija neapšaubama. Tas bija viens un tas pats attcls. Divi kalni, ielejas malas; pakalna kupols, templis ar ragiem un divas dūjas. Un pari tam visam gaisa lidoja lauva, tas pats dzīvnieks, kas viņus vēroja no savas vietas virs plaisas klinti.
- Pembertons acīmredzot paslēpa to ala, pirms devas prom, - Rīds noteica. Nocēlis dienasgramatu un plāksnīti Grantam no ceļgaliem, viņš atkal abas nopētīja un šķira lapas, līdz nonaca pie citata no "Iliadas" un saviebas. - "Vilkdama krituša līķi aiz kājām caur kareivju rindām." Tads bija Džons Pembertons. Gudrs cilvēks.
- Labs cilvēks, - Marina piebilda.
- Miris cilvēks. - Grants pievērsās Mjuiram. - Mani vairak interese, ko tik vērtīgu viņš atrada. Un kapec tu tik izmisīgi vēlies to iegūt.
- Ta ir slepena informācijā. - Mjuirs atieza zobus. - Noslēpums.
- Noslēpums, ko ir vērts paņemt sev līdzi kapa? - Grants pameta skatienu par radzes malu. - Ar kritienu droši vien pietiks, lai tevi nogalinatu… bet tu būsi miris, pirms atsitīsies pret zemi.
Marina vel joprojām turēja uz Mjuiru nomērķētu revolveri. Viņas slaidas rokas ne mirkli nenodrebeja, kaut gan ieroča svars droši vien sagadaja viņai grūtības. Mjuirs parmaiņus uzlūkoja Grantu un Marinu. Nekas viņu sejas nesniedza viņam kaut nelielu cerību.
Kustēdamies ļoti leni un piesardzīgi, Mjuirs aizdedza vel vienu cigareti. Katra skaņa svelmīgi miegainaja pecpusdiena šķita nedabiski skaļa - etvijas knikšķis, fosfora uzliesmojums, krakšķis, kad Mjuirs parlauza sērkociņu uz pusēm. Par viņa seju parslide- ja ena: debesīs planēja vanags.
- Labi. - Viņš dziļi ievilka dumu, un viņa lupas savilkas grimasē, ko varēja noturēt par baudu. - Ks jums pastastišu, ko varu.
- labak ceri, ka ar to pietiks.
Mjuirs izņēma no krekla kabatas fotogrāfiju žūksni un pasniedza vienu attēlu Grantam.
- Izskatās pēc musu plāksnes.