- Amerikāņi to atrada kara pēdējās dienas kadā zinātnes eka, ko ieņēma Oranienburga. Vacija.
Grānts sarauca uzaci.
- Vai tas nebija Padomju Savienības sektors?
- Viņiem izdevās tur ieskriet, pirms atjoza krievi. Amerikāņi pievaca neskaitāmas kastes ar vāciešu dokumentiem un visādiem niekiem - ziņojumiem, tehniskajiem datiem, garlaicīgiem papīriem. Kadam vajadzēja to visu aplūkot, tāpēc amerikaņi visu aizsūtīja atpakaļ uz Štatiem kaut kadai nevienu neinteresējošai apakškomitejai, lai tie izraktos cauri tam kalnam un paziņotu, ka nav atraduši neko satraucošu. Protams, papīri tika piemirsti. No Vacijas ieplūda tik daudz dokumentu, un neviens negribēja šķiest laiku, atceroties drūmo periodu, bet šie sausiņi turpinaja lauzties cauri papīriem un pirms paris mēnešiem atrada kaut ko interesantu.
- šo fotogrāfiju?
- Kartona kastē kopa ar dokumentu mapēm, kuras nebija nekā verā ņemama… un tērauda blašķi, kas bija ļoti neparasta. Taja bija metāla gabals apmēram golfa bumbiņas lieluma. Sausiņi ne- zinaja, kas tas ir, tapec nosūtīja uz laboratoriju, lai tur tiktu veiktas analīzes. Un viņi atrada kaut ko nekad nepieredzētu.
- Kas tas bija?
- Nu, neviens to nav redzejis, tapec tam nav varda. Amerikaņi to nosauca par Sešdesmit pirmo elementu.
- Sešdesmit pirmo elementu? - Grants atkartoja. - Tas ir, ķīmisko elementu?
- Tieši tā. Vai esi aplūkojis periodisko tabulu? Izrādās, ka tajā ir dažas nepilnības. Gluži kā nepilna karšu komplekta; ir zināms, cik daudz karšu nepieciešams un kur jāievieto trūkstošas, bet visas nav atrodamas. Tas pats attiecas uz neatklatajiem elementiem. Ķīmiķi zina, ka tiem jabut pasaule, un zina, kur tie iederētos, bet nekad nav tos redzējuši. Sis Sešdesmit pirmais elements ir viena no trūkstošajām kārtīm. Protams, vīriņi baltos uzsvārčos sāka lēkāt no prieka un gribēja noskaidrot, no kurienes uzradies šis akmens.
- Vai tas ir vērtīgs?
- Vērtīgs? - Mjuirs nospieda cigaretes galu zem papēža un aiz- dedzinaja vel vienu. - Tas ir sasodīti nenovērtējams. Unikāls. Līdz šim neviens pat nezinaja par tā eksistenci.
Iestājās klusums, kamēr parejie apdomāja šo informāciju.
- Ta ir daļa no meteorīta, - Rīds ieminējās. Palūkojies uz profesoru, Grants noprata, ka ari viņš šo stāstu dzird pirmo reizi.
- Tieši ta. - Mjuirs apmierinats pamaja. - bet tas vēl nav viss. Paskaties uz šo. - Viņš pasvieda Grantam vel trīs fotogrāfijās. - Lūk, viņu atrastais paraugs. No priekšpuses, augšas un apakšas. Vai redzi kaut ko neparastu?
Grants aplūkoja attēlus, kuros bija redzams mirdzošs akmeas uz melna auduma fona. No augšas un sāniem tas šķita gluds, gandrīz šķidrs, izraibinats ar miniatūriem krāteriem gluži ka kalts zelts. Bet trešā fotogrāfijā bija citada: tajā virsma izskatījās gandrīz plakana, un to šķēla dziļas, vertikālās līnijas.
- Izskatās, ka to kāds pārgriezis.
- Šis līnijas ir zāģa asmens pēdas. Vacija atrastais gabals ir tikai aisberga, ne, meteorīta virsotne.
- Svētais akmens, - Rīds nomurminaja.
Mjuirs spēji pagrieza galvu.
-Ka, ludzu?
- Es neko neteicu.
- Lai nu ka, jeņķi izlasīja dokumentus, bet uzzinaja tikai to, ka vācieši atraduši eksponātu Krēta. Fričiem, tapat ka parejiem, nebija ne jausmas, no kurienes tas nācis, bet viņi līdz ar akmeni atrada ari plāksnes fotogrāfiju. Nekādu citu pavedienu nav. Grieķija ir musu lauciņš - vismaz bija, līdz F.tlijs saka savas spehtes,
- tapec amerikaņi nodeva lietu mums, lai tiekam ar to galā. Un nu mes esam šeit.
- Kāpēc jus to gribat? - Marina skarbi painteresejas. - Kāpēc šis Sešdesmit pirmais elements ir tik svarīgs?
Mjuirs nesteidzīgi vilka plaušas cigaretes dūmus.
- Vai jums šķiet, ka man kaut ko stāsta? Es esmu tikai kurjers. Pusi no visa, ko jums nupat atklāju, man nemaz nebija jazina. bet es zinu, ka jeņķi izmisīgi meklē šo nieku un ir gatavi apbērt ar naudu jebkuru, kurš to atradis. Tāpēc varat mani nomest zemē no klints vai nošaut ka pili medību sezona, bet, ja jums ir kaut nedaudz veselā saprata, jus pievienosieties manai jautrajai komandai un sāksiet rakt.
- Pievienoties? - Grants iesvieda fotogrāfijās Mjuiram seja.
- Kāpēc lai es ticētu, ka neietrieksi man lodi mugura, tiklīdz tev seja vairs nebūs revolvera stobrs?
- Tapec, ka tu esi noderīgs. Tu esi nogājis tik dziļi pagrīde, ka neviens nenojautīs par tavu darbu musu laba, un tu proti darboties inkognito šaja pasaules nostūri. - Mjuirs ar īkšķi noradīja uz Marinu. - Viņa ari. Turklāt viņa pazina Pembertonu labak neka mes visi.
- Un kas notiks, kad mes tev vairs nebūsim noderīgi?
- Man jus vairs nevajadzes bridi, kad atradīsim to metala kluci. Pēc tam varēsiet laisties lapās ar savu laupījuma daļu un nekad vairs mani neredzēsiet. - Mjuirs centas savilkt savus asos vaibstus grimasē, kas kaut nedaudz atgadinatu patīkamu smaidu. - Tas, ko teicu Palestina, vel joprojām ir speķa. Tev draud cietums; es to varu novērst. Un jus… - Viņš pieversās Marinai. - Es zinu visu par jums un brāli. Lieliska komanda. Žēl, ka viņš tik negaidīti nomira. Viena vienīga lode, izšauta no tuva atstatuma…
Slepkava droši vien bija pazīstams. Vai bieži domājāt, kurš nospieda gaili?
Marinas melnas acis raidīja nāvējošās šautras Mjuiram seja.
- Ko tas nozīmē?
- Londona mums ir savakta informācijā par jusu braļa navi. Ja man palīdzēsiet, es jums to paradīšu. Varu apsolīt, ka redzētais jus pārsteigs.
Mjuirs uzmeta izaicinošu skatienu Grantam, kurš ļoti pulējas izlikties bezrūpīgs.
- Tu muldi.
- Nepavisam, bet man ļoti gribas atviegloties, tapec izlemiet, ko darīsiet. Pievienosieties man vai nē?
- Vai tam ir kada nozīme? Šeit meteorīta nav.
Mjuirs sarauca pieri un parmeta cigaretes galu par radzes malu.
- Es neteicu, ka tas bus viegli. Varbūt ši nav īsta vieta.
- Nē. - Rīds visu šo laiku sēdēja uz akmens, neviena nemanīts, un stiklainam acīm vēroja lauvu virs plaisas. Klusa pārliecībā, kas skanēja viņa balsi, visus iztrucinaja. - Meteorīts bija šeit. Nāciet un paskatieties.
Viņi cits pec cita izspraucas caur plaisu un nokļuva klintī izcirstajā templi. Mjuirs iededza petrolejas lampu, un visi uzmanīgi pētīja strupo, grebumiem rotāto akmeni ta niša.
Grāntu atkal parsteidza ta līdzība ar šautenes lodi.
- Kas ir tie izciļņi akmenim apkart? - viņš painteresējas.
- Sākotnēji meteorīts droši vien bija pārklāts ar kadu svēto tiklu, - Rīds paskaidroja. - Veidojot kopiju, viņi attēloja ari virves.
- Viņi? - Šķita, ka Mjuirs tūlīt no spriedzes saks drebēt. - Kas, pie velna, ir šie viņi?
- Ļaudis, kuri aiznesa īsto meteorītu. - Peldedamies svētlaimīga neziņa par Mjuira kvēlojošajam dusmām, Rīds aplūkoja svēto akmeni. - Vai redzat nelielo iedobi paša virsu? Manuprat, taja tika glabats Pembertona atrastais fragments. Viņi to nozaģēja nost no liela gabala un atstaja šeit, lai kopijai piešķirtu oriģinālā speķu. Pielabinājās dieviem, ja ta drīkst teikt. - Viņš viegli pasmaidīja; Mjuiru tas nenomierinaja.
- Viņi… viņi… Par ko mes runājām? Pembertons? Friči? Kāds Kretas gans, kurš iemaldījies ala?
- Ne, nepavisam. - Rīds nometas ceļos un saka pētīt māla lausku kaudzes, kas bija sakartotas uz sola. - Meteorīts bija aiznests jau ilgi pirms tam. Droši vien ap to laiku, kad tika sarakstīta Bībele.
Mjuirs nobaleja.
- Vai jus gribat teikt, ka mes esam ieradušies divus tukstošus gadu par veļu?